Vecie dinozauri

29. novembris, 9:35 pm, 2 atsauksmes / atsauksmēm

1954. gada filma un tur visādas advancētās sadzīviskās tehnoloģijas – automātiskās bīdāmās durvis birojos, podziņas uz galda katrai lampai un galvenais – neliels telefons ar divām klausulēm mašīnā un arī diktofons ar pults vadību, kas pats izbīdās un pazūd roku balstā.

"Kondicionieris" kā uz grāmatām nolikts ventilators ar ledus trauku gan likās amizanta uzparikte.

- This is the 20th century.
- Twentieth century? I could pick a century out of a hat blindfolded and get a better one!

Dienas prāta aptumsums – nez, vai nebija grūti viņiem tajos laikos dzīvot melnbaltā pasaulē..?
(Biju tik iegrimis filmas gaisotnē.)

- You speak of love like it was a bad cough.
- He doesn't even know I exist.
I might as well be reaching for the moon.
- The moon?
You young people, you are so old-fashioned.
Have you not heard?
We are building rockets to reach the moon!

Cita realitāte

29. novembris, 9:26 am, 5 atsauksmes / atsauksmēm

Vakardienas triumfa mirklis – tik augstu kā vēl nekad (un pēc tam arī vairs ne, haha).

Prāta spēles

Bet bija jauks vakars, beigu rezultāts arī tīri labs un vismaz ir pirmā pieredze ar finālspēlēm ("cerība par cerību kausu"). Trijniekā gan beigās neiekļuvām, tāpēc sezona beidzās. Bija mazliet atšķirības no parastajām spēlēm – nebija tematisko kārtu, bija tikai dažādi nesaistītie jautājumi. Visjaukākā bija 6. kārta, kur vidējais punktu skaits bija 1.28. Septiņi jautājumi, 25 komandas un vidējais iegūto punktu skaits pa visām – 1.28.. Vismaz atkal uzzinājām daudz jauna. Kādi tieši jautājumi bija, nevaru stāstīt, jo cita draugu komanda vēl tikai gaida savu spēli nākamnedēļ (viņi spēlēja pilnu sezonu, tāpēc daudz augstāk kopvērtējumā).

No "mūsu" komandas gan šoreiz biju tikai es un pats komandas nosaukums, tā ka "mūsu" sniegums ir tāds nosacīts. Es izveidoju komandu, lai varētu 1) spēlēt, 2) būt kopā ar draugiem. Vakar gadījās tā, ka dažādu iemeslu dēļ tai laikā neviens netika, tāpēc sanāca, ka dalībnieki tika savākti no citiem aktīvistiem – volejbola treniņos satiktajiem. Un tagad man ir neliela vainas sajūta, ka esmu piekrāpis savējos ar citiem. :]

Korelē

26. novembris, 8:48 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Jau kuro nedēļu mans noskaņojums sakrīt ar atmosfēras spiediena līkni.

atmosfēras spiediens

Varbūt es esmu

(dramatiska pauze)

pūslis.

Pastkarte no Lielā ābola

24. oktobris, 4:04 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Mīļā [info]nrk, paldies, paldies, paldies! :)

Hibrīdbrīvdienas nav manas laimīgās dienas

23. oktobris, 10:38 pm, 9 atsauksmes / atsauksmēm

Darbdienās var atpūsties un neko nedarīt, taču, kā pienāk brīvdienas, tā jāgādā, jāgatavo, jātīra, jākopj, jākārto, jāvāc un jādara.

Rudenī lapām piemetas krītamā kaite, un no desmit liepām var savākt milzu kaudzi. Pēc tam no rīta atkārtot.

Un tas vēl nav viss – dārzā atradu apraktu paklāju, zem kura bija numura zīmes. Vienkārši tā.

Izejamā diena

16. oktobris, 1:33 pm, atsauksmēm

Otrpus Daugavai, pāri Lielupei, šurpu turpu Imulai, garām Abavai un līdz pat Amulai.

Viens un četri

Konteksts ārpus kadra

14. oktobris, 1:58 pm, atsauksmēm

Kā redzat, mīnu mūsu dzīves laukā ir vairāk nekā vajag un faktiski nemaz nav iespējams uz kādas no tām neuzkāpt.

Izklaidības izlaidība

8. oktobris, 9:19 pm, atsauksmēm

Ja septiņos no rīta, lietum gāžot, prātā mēģina atrisināt trīs lietas vienlaikus un aizmirst telefonu uz mašīnas jumta, tad to pēc tam var atrast kādus divsimt metrus no mājām, kad tam pārbraukusi pāri vismaz viena, drīzāk vēl kāda mašīna, varbūt arī es pats. Paspēju izbraukt ārpus Siguldas, kad sapratu, ka kaut kas, kaut kas, kaut kas bija jāizdara. Telefons man bija jāatrod, jo tam komplektā bija arī tiesības un ID karte.

Klišejas par meidinčaina un tā, bet tas joprojām ir ieslēgts un darbojas, pagaidām gan tikai kā uzstājīgs modinātājs, jo atslēgt to nevar, ekrāns nemaz nedarbojas, bet viss pārējais izskatās kā jauns. Toties ir miers, ka nav zvanu, īsziņu, e-pastu čekošanas, un pie tā pat varētu pierast. Kam vajadzēs, tas atradīs. Vien ibankā netieku, lol.

Kad pirms dažiem mēnešiem meklēju, kādu telefonu pirkt, tad kolēģi man ieteica aifonu, uanplus, eldžī, uauei, gūglpiksel un citus brendus. Tagad bija līdzīgi, taču, kad norādīju uz savu mozaīku un pateicu, ka ar tādu sešsimtplus eiru vērto būtu izdarījis tieši to pašu, viņi kaut kā piekrita. Ekrānu pasūtīju, tās vēl nav pašas beigas.

Ticēt rītdienai

20. septembris, 3:35 pm, 10 atsauksmes / atsauksmēm

Pirmdienvakar ar pīplcilvēkiem aizgājām uz kino, tā notiek regulāri – reizi gadā. Pēc nelielas deķīša paraustīšanas katram uz savu pusi, jo [info]murxxe gribēja pifpaf un negribēja morālās ciešanas, es, savukārt, negribēju šausmeni, bet pārējiem laikam viss derēja, vienojāmies par "Septiņu māsu noslēpumu" ("What Happened to Monday").

Tā ir par nākotni (2073. g.), kur pasaulē trūkst resursu, līdz ar to ģimenē drīkst būt tikai viens bērns, bet viņas ir septiņas, tāpēc filmas gaitā daudziem būs jāmirst.

Pēc tam pārējiem pajautāju, vai vispār ir kāda filma par nākotni, kas ir laba. Tāda, kur viss nebūtu nolaists līdz kliņķim, nebūtu katru dienu jācieš, jābaidās, jācīnās, jāģērbjas skrandās, jādzīvo graustos un tā. Kur nākotne būtu labāka.

Kopijs varēja nosaukt tikai "Piekto elementu" (23. gs.), kam apmēram varu piekrist, cik nu atceros. Vēl iedomājos "Atpakaļ nākotnē II" (2015. g.), kas gan šobrīd vairs nav nākotne, taču tur nebija bēdīgu dzīves apstākļu, bija šis tas uzlabots. Bet vēl?

Eiropas planetārās zinātnes kongress

18. septembris, 11:36 am, atsauksmēm

Šonedēļ līdz pat piektdienai Rīgā notiek astronomisks kongress par daudz un dažādām planetārām tēmām – "vērienīgākais planetārās zinātnes notikums Baltijas un Centrāleiropas reģionā". Biļešu cenas uz to arī ir diezgan elitāras, turklāt tad būtu jāņem vēl viens atvaļinājums, taču dažas prezentācijas ir skatāmas tiešraidē LMT Straumē. Žēl, ka nav visas 1000, viņiem laikam ir kas slēpjams. Noteikti, ka pierādījumi par Nibiru, Vulkānu un Antizemi.

September 18
09.00 Opening ceremony & “Paolo Farinella” Prize lecture 2017
11.00 Formation and Dynamical Evolution of Planetary Systems
14.00 Ceres and Vesta – 10th anniversary of Dawn Special Session
September 19
09.00 In-Space Resource Utilization: Opportunities and Scientific Constraints
11.00 Interplanetary nanosatellites, CubeSats/SmallSats
14.00 Juno at Jupiter and Supporting Earth-Based Observations
16.00 Mercury Science and Observation
September 20
09.00 Mars Interior and Surface
11.00 What do we know and what don’t we know following the cessation of the operational phase of the Rosetta mission
14.00 KBOs and Centaurs
September 21
09.00 Outer planets systems and Pluto
19.15 Public event
September 22
09.00 Planetary Rings
11.00 Lunar Science and Exploration
14.00 Astrobiology
16.00 Site selections for lunar outposts and permanent bases

Neviens normāls

17. septembris, 10:10 pm, atsauksmēm

Lai brīvdienas būtu brīvdienas, pamēģināju noslēpt visus pulksteņus mājās, izslēgt modinātāju un dzīvot pēc izjūtām, tomēr tas nemaz nav iespējams, jo pulksteņi mūsdienās rēgojas no visādām vietām. Telefonā to, piemēram, nemaz nevar paslēpt, bet, nu, telefonu var arī nemaz nelietot. Piektdien aizgāju gulēt ap deviņiem, pamodos septiņos, sestdien aizmigu ap pusnakti, pamodos astoņos. Un kā lai te vienkārši brīvdienas?

Visādas idejas mēģināju norakt dārzā, kas gan neko sekmīgi neizdevās. Esmu ietrenējies iziet cauri tām piecām stadijām – no nolieguma līdz pieņemšanai – ātrā tempā, tagad varu to izdarīt pāris reizes dienas laikā. Jēgas nekādas, bet sestdien vismaz nolīdzināju zemi ap ābeli, izravēju etiķkokus un dažus pārstādīju tālu prom, izravēju divus celmus un izraustīju daļu aveņu, lai tās pārstādītu nomaļākā vietā, tas viss sāk izskatīties brīvāks, beigās varēs skriet un diet.

Vakar bija StarParty #18 par Cassini un Saturnu. Vispār bija interesanti, uzzināju par tādu triecienspektrogrāfiju, ko veic ar ātrumu 6000 km/h. Pie šāda ātruma gan molekulas sadalās un daļiņu sastāvu var noteikti tikai daļēji, bet var.

Šorīt uzvārīju ābolu ievārījumu, taču tā arī nepagaršoju, es to darīju smaržas dēļ. Vēlāk iestādīju izraustītās avenes un novācu pirmās cidonijas, lai aizvestu tās māsīcai, viņa pasūtīja. Izrādījās, ka viņas nav mājās. Laiks labs, aizmīšos vismaz līdz Raganai, desmit kilometri. Pēc tam līdz Sējai, knapi astoņi, sīkums. Tur zīme, ka līdz Saulkrastiem tikai 17 kilometri, tik daudz es šodien vēl mierīgi varu.

Klusā daba ar hipsteriem un jūru

Saulkrastos gan sāka gribēties kaut ko ēdamu, bet līdzi tikai auzu cepums, puse mazā amerikāņu pīrāga un trīs saldi prjaņiki, jo "es taču nekur tālu nebraukšu". Cidonijas ir vesels maišelis, taču tā ir kā zelta rūda – tā jau forši, bet izmantot nevar. Pasēdējis pludmalē, sapratu, ka viss tas gabals tagad jābrauc arī atpakaļ, turklāt, izbraucot no Saulkrastiem, sāka līt lietus. Nomaļiem ceļiem vismaz ir priekšrocība, ka var dziedāt līdzi seniem Massive Attack, Garbage un Gustavo ar "jāapgūst kas neapgūts, lai kļūst par lejām, kalniem", citādi ir pārāk daudz laika un sāk sāpēt galva. Tomēr 30 km no mājām samirkt pie kādiem 13° nav sapnis.

T+15d: Jaudīgā Nevada

12. septembris, 11:36 pm, 3 atsauksmes / atsauksmēm

Agri no rīta ap septiņiem pametām Lasvegasu un Sienna Suits apartamentus. Pirms tam vēl nopeldējos, protams. Te bija tīri jauki, taču karsti gan.



Pirmais apskates objekts ir Hūvera dambis, līdz tam nav tālu jābrauc. Hmm, izskatās kaut kur redzēts. :) Tā vienā malā ir Nevada, bet otrā – Arizona. Dambis nav tik liels (plats), kā biju iztēlojies, taču ir milzīgs tik un tā. Tas ir ļoti augsts (dziļš). Varena būve. Ūdens, kas iespiests starp klintīm, kādā pavasarī ir bijis daudz augstāk, tādēļ klintis ir divās krāsās – apakšējā daļa gaiša, augšējā tumša. Pār dambi var braukt ar mašīnu, taču to nedara daudzi, droši vien tādēļ, ka tas ir jādara lēni, turklāt vēl jāapstājas pie apsargiem, turklāt tepat blakus pirms dažiem gadiem tika pabeigts tilts tieši šādam mērķim.

Te ir divi pulksteņi, katrs rāda sava štata laiku, kas šobrīd gan ir vienāds. Varbūt tam ir nozīme, kad pāriet uz ziemas un vasaras laiku, nezinu. Atceros, ko pirms laba laika ieteica izdarīt amerikāņu pāris, kad bijām Mt. Wilson observatorijā pie Losandželosas. Te ir kāds triks ar ūdeni – stāvot pie dambja malas, jālej ūdens lejup. Un viss. Pastāvīgā vēja dēļ ūdens nekrīt zemē, kā tas ir ierasts visas dzīves laikā, bet gan ceļas augšup. Tas tiešām darbojas! Hahā, antigravitācija! Izskatās fantastiski. Uz paša dambja kā jau daudz kur ASV, ir pieejams dzeramais ūdens, tā ka testēšana notiek diezgan ilgi. :)

Un tad mēs atnācām atpakaļ uz Nevadu un atgriezāmies Arizonā pār jauno tiltu ar auto. No tā gan neko daudz no dambja nevar redzēt, tiltam ir augstas malas un, protams, arī ātrums kā jau uz šosejas. Uz tilta var tikt arī, ejot kājām, tam ir celiņš. To ir vērts izdarīt, no turienes gan visa ainava ir labi apskatāma.

Jo dziļāk Arizonā, jo zaļāks un vairāk dabas. Pēc Kalifornijas un Nevadas sausajām un brūnajām ainavām tas ir tik patīkami! Te ir zaļas pļavas, priežu sili, ceļmalās pat dažas peļķes. Cik sen nebiju redzējis peļķes! Pajokojam, ka, ja tālumā nebūtu kalnu (tie vienmēr kaut kur ir redzami), tad sajūtas būtu nu gluži kā mājās, ceļš caur mežu un pļavām. Vien ceļam pa vidu sadalošā josla ir dzeltena, ne balta, taču var pieņemt, ka te notiek remontdarbi un ticamības moments ir klāt. Šeit vienkārši ir augstāks, tāpēc mazliet vēsāks un zemei tiek krietni vairāk mitruma, līdz ar to arī daba var uzplaukt.

Šodien arī turpinām braukt pa vēsturisko Route 66 ceļu, kur tas vēl saglabājies. Tas ved caur mazām pilsētiņām, kas reiz, kad šī šoseja vēl pastāvēja, piedzīvojušas krietni labākus laikus. Vienā no tām piestājām. Tā šķiet dekoratīva, ir jau smuki, taču labi var redzēt, ka tas viss ir tūristiem un diezgan mākslīgs – gan vecie auto, gan visi "Route 66" uzraksti, karodziņi un vecs benzīntanka sūknis. Mazliet pagājos pa ciematu, mājas šķiet tādas pamestas, sētas ir veselas, mājas it kā arī, taču vairāki pagalmi ir diezgan aizauguši un neizskatās apdzīvoti. Tajos ir pat dažādas mantas, taču cilvēku nav, logi ciet un izskatās neapdzīvoti.




Tālāk būs bedre – mēs dodamies uz meteora krāteri! Starp citu, tas atrodas privātīpašumā. Varētu domāt, ka kas tik ievērojams varētu būt nacionalizēts, taču nekā. Pats krāteris ir smuks, tas ir apaļš, ļoti labi saglabājies un tīri labi apskatāms. Tas gan šķiet samērā neliels, lai arī ir vairāk kā kilometru diametrā un 170 metrus dziļš, taču to nejūt, tuvumā nav nekā, ar ko salīdzināt. Uz tā malas ir mājas izmēra klints bluķis, tas šķiet mazs. Tā dibenā ir novietota astronauta figūra, tā šķiet niecīga. Tomēr kilometru un 170 metrus sajust neizdodas. Mums laikam bija paredzēta pastaiga pa tā malu, taču tuvojošā negaisa dēļ tas nenotiek. Lejā gan neviens nevar tikt. No turienes tik labi varētu apjaust krātera patiesos izmērus. Lejā, kur ir astronauta figūra, NASA rīkoja astronautu mācības pirms došanās uz Mēnesi, tur bija Mēnesim vislīdzīgākie apstākļi.

Pie krātera ir apmeklētāju centrs ar informāciju par šo un citiem krāteriem, meteorītiem un līdzīgiem notikumiem. Tajā pašā centrā ir milzīgs metāla klucis, kas ir lielākais gabals, kas atlicis no 50 metru lielā meteorīta. Kārlis mums parādīja un iedeva pataustīt arī gabaliņu no šī paša meteorīta, kas ir viņa īpašumā. Tas ir neliels, taču smags, jo dzelzs. Prombraucot vēl tālumā redzam pasaules pirmā meteorītu muzeja drupas, taču tur klāt nevar tikt, arī privātīpašums un mēģināt pat nevajag, jo te par to varot konfiscēt mašīnu. Kārlis jau visu izpētījis un noskaidrojis, jo šis ir viņa lauciņš – viņam pieder Mazais meteorītu muzejs Rīgā un pats ir liels šīs tēmas entuziasts.

Uz brīdi apmeklējam mazu spoku pilsētiņu, un ar to arī dienu varam pamazām beigt – jādodas uz Flagstafu, kur motelis. Jau iepriekš mazliet uzlija un debesis bija draudīgi tumšas (kā jau minēju – jutāmies kā mājās). Daumants kā jau ekstrēmo laikapstākļu fanāts aizsteidzās visiem pa priekšu uz Flagstafas pusi, kur pa radio brīdina uzmanīties, ka tur kaut kur var būt flash floods.

Un tad uz šosejas vēl pirms Flagstafas sākas tāds gāziens, ka vispār neko nevar redzēt. Mašīnas turpina lēni braukt pa šoseju ar ieslēgtām avārijas gaismām, taču es izmantoju pirmo iespējamo izeju, lai to pamestu un tiktu drošākā vietā, tas nebija forši. Šī izeja tāpat ieved pilsētā, taču vēl labu gabalu jāpabrauc pa ielu, kur nav satiksmes, tāpēc drīkst arī lēni čunčināt. Vismaz var kaut ko no pilsētas redzēt, izskatās jauka vieta.

Vakars ir auksts, pēc lietus atlikuši vairs tikai kādi +15°C, nupat pie krātera vēl bija karstums un slapjš krekliņš. Ap deviņiem ar Gļebu un Daumantu aizstaigājām ekskursijā līdz veikalam. Flagstafa liekas ļoti jauka, lai arī ir pavisam tumšs un daudz no tās neredzam, tā rada tādas lielas mazpilsētas iespaidu. Šāds vakars, lai arī auksts, man patika - pastaiga, pilsēta, parunāšanās par neko un joki ar šitiem diviem, rāmi un mierīgi.

Šodien 190 jūdzes.

Šalc zaļais

12. septembris, 8:22 pm, 10 atsauksmes / atsauksmēm

Nekas tā neaizdzen liekās domas kā smagumu cilāšana rāmā vakarā. Grava ir pilna ar miglu, kas mācas virsū, vēja nav nemaz un mazliet līst lietus – tieši tik, lai slapjš nekļūtu, tomēr sajustu un sadzirdētu, ka krīt virsū un garām. Turpināju sakopt dārzu, ravējot ārā kaimiņu sastādītos šīferus.

Pagājušajās brīvdienās jau šo to parakņāju, taču dienasgaismā likās tik traki daudz darāmā, ka atmetu ar roku līdz lielākai iedvesmai. Turpretī šovakar jau mazliet krēsloja, tāpēc pieķēros vienam stūrim un ar to arī tiku galā. Vienīgi ir problēma, ka tur laikam ir apglabāti arī kaut kādi betona bloki vai kas tāds. Vēl nemēģināju tos atrakt, taču tie iet vismaz 15-20 cm dziļumā. Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Brīvdienās, savukārt, izravēju uz jumta klājamās papes gabalus, kas pirms daudziem gadiem tika ieklāti dobju ejās, lai neaizaug. Ilgi mocījos un rupji domāju par to, kurš to darīja – atjautīgi, taču stulbi, jo pape jau daļēji sadalījusies, nezāles tāpat izaugušas cauri, apakšā pilns ar kailgliemežiem un simtkājiem, un es to tomēr izdarīju, tāpēc lai nu paliek.

Pie dārza juridiski tiku tikai dažas dienas pirms aizbraukšanas, tāpēc tad paspēju tikai nopļaut, lai nepievērstu pašvaldības uzmanību. Dienu pēc atgriešanās izdarīju to vēlreiz. Tagad jāsāk kaut ko ar to darīt. Zinu, ka negribu to kā sakņu dārzu, drīzāk kā plašu mauriņu ar dažiem augļu kokiem un vairākiem ogu krūmiem. Bet kā tieši, vēl man nav skaidrs. Gribu savu pļaviņu un saviesīgu laukumiņu.

Tur ir jālīdzina zeme, pašlaik ir četri pauguriņi un dažas zemienes, un tas laikam nebūs roku darbs pa brīvdienām. Un daļu gribu pirms tam arī safrēzēt, jo pirms gada bija atnākušas cūkas un to uzraka pēc savas gaumes, tāpat arī senie kurmju rakumi. Ko darīt ar avenēm, nevaru izlemt – tās pašlaik ir divās vietās – viena ir uz pauguriņa, ko jānolīdzina, taču saulainākā vietā, otra ir nostāk, toties nevienu netraucētu. Pārstādīt, nolīdzināt, pārstādīt atpakaļ? Kaut kā nešķiet pareizi. Pavasarī, kad vēl nekas nebija zināms un no dārza viss savējais bija jāaizvāc, avenes jau tika pamatīgi paretinātas – gan māsīcai aizvedu daļu, gan kaimiņi pārstādīja pie sevis, lai neiet zudībā. Tāpat arī daļu cidoniju aizvedu māsīcai, taču to man netrūks, joprojām ir daudz un jau dzeltenojas. Zemenes arī ir, tās nāksies aprakt – izrakt pa ziemu un iestādīt pavasarī citur diemžēl nevar. Turklāt tās īsti neietilpst manos iedomātajos plānos, kaut kā muļķīgi, tās taču ir zemenes, kurš gan negrib zemenes, zemenes visiem patīk.

Man ir vismaz trīs, varbūt četras ābeles – neliela antonovka, sīpoliņš, veca dzidrā ābele un vēl kāda. Ir arī no tīņa gadiem izaudzis lepns bērzs, kas varbūt ir mans, varbūt ne, taču tas jebkurā gadījumā paliks, un man patīk. Neskaidrs tādēļ, ka robeža ar otru kaimiņu vēl nav precīzi zināma.
Ir daži upeņu krūmi, tos gan gribu vēl, vairāki jāņogu krūmi un daži ērkšķogu krūmi. Ir plūmes, ko noteikti būs jāapzāģē vai jānozāģē, jo vecas. Un ir bumbiere. Turklāt tai šogad IR bumbieri. Daudz, tik saldi un lieli! Divas, trīs reizes lielāki kā visus citus gadus! Visus iepriekšējos gadus augļi bija vai nu maziņi, vai tāpat sapuva kokā, bumbierei bija kaut kāda slimība, taču vairs ne šogad, kad tā ir mana, heh. :)

Puķu gan tikpat kā nav, tās būs vajadzīgas. Kaut kur, kaut kā un kādas? Ķirsi gribu! Bet kur to likt? Un piparmētras! Un dilles! Kā to visu sabīdīt? Vai cūkas vēl nāks? Vai vecie kaimiņi vairs nenāks? Žogu likt visam apkārt gan man negribas, tas uzreiz šķiet tik brutāli, es labāk kādu dzīvžodziņu simboliski. Bet tāpat nav skaidrs, no kura gala sākt, ko vajag tagad, ko jāatstāj uz pavasari. Vai zālājs būs jāsēj, vai tas pats saaugs kā tagad – vairāk zāles, mazāk zālāja? Kur likt ugunskura vietu, tur tālāk, te tuvāk? Siltumnīcu atstāt vai nojaukt? Vai tiešām to izmantošu? Radi tos jau tāpat katru sezonu dod kastēm, tomēr savs tomāts ir ar citu garšu. Tas ir savs! Stādīts, laistīts, lolots, mīlēts, plūkts.

T+14d: Brīvdiena Lasvegasā

11. septembris, 4:47 am, 2 atsauksmes / atsauksmēm

Mjā, šodien ir brīvdiena, nekādu pienākumu un agrās celšanās. Neskatoties uz to, Rihards mūs pamodina jau septiņos, čaukstinot maisiņus un saplacinot tukšu pudeli, un par to viņam nekas nav, jo esam ļoti labi cilvēki!

Es nezinu, kāpēc mums ir piešķirta brīvdiena, un nesaprotu, kāpēc no visām interesantajām vietām tā ir tieši Lasvegasā, jo te nekā nav un ir pārāk karsts, lai pat to neko darītu. Bet – diena, kad nekas nav jādara.



Mūsu trešā komanda nolēma doties uz muzejiem – daļa uz mafijas muzeju, daļa uz Nacionālo atomu testēšanas muzeju. Es biju otrajā un – muzejs kā muzejs, viss par atomiem un to izmantošanu līdz pat bumbām.

Pēc tam devāmies nelielā ekskursijā pa Lasvegasas bulvāri. Karsts, protams, cilvēku daudz arī dienā, zelts spīd un tā. Ir gan Eifeļa tornis, gan piramīda ar sfinksu, gan Brīvības statuja, gan citas nenopietnas būves. Izgāju cauri dažiem kazino, tur tiešām kā filmās – garas spēļu automātu rindas, kur sēž tantiņas un rausta kloķi. Iekšā nav ne jausmas, vai ārā ir diena, vai nakts. Spēļu automāti te ir visur, arī benzīntankos un veikalos. Man stāstīja, ka pat lidostā esot tieši pirms iekāpšanas lidmašīnā. Vienojāmies, ka vēlāk vakarā man būs jāatved šurp Kārlis ar Vitu, lai viņi redz, kā tas viss izskatās arī tumsā. Te ir arī viensliedes vilciens un lidosta, kas atrodas pašā pilsētas centrā, nevis kaut kur tālu prom nomalē, – braucot pa ielu, blakus nosēžas lidmašīna. Viss normāli, Vegas, baby!

Salīdzinot ar nakti, pa dienu tur viss ir diezgan necils un mierīgs, bet vakarā ir mūzika, gaismas, strūklakas, cilvēku bari, nakts dzīve kūsā. Ilgi gan tur negribu palikt, jo rīt jau atkal septiņos jādodas ceļā, bet pārim gribas pabaudīt nakts dzīvi, tāpēc kādā brīdī viņus pametu un devos uz mašīnu pasnaust (to vēl bija kārtīgi jāpameklē, labi, ka tā var man atsaukties).

T+13d: karsts, karsts, karsts

10. septembris, 9:22 pm, atsauksmēm

Lasvegasa izskatās apmēram kā jebkura cita parasta ASV pilsēta, kas līdz šim redzēta - šoseja, vienādu māju rindas un veikali gar ielām, kalni apkārt tālumā. Vakar vakarā daži bija aizbraukuši palūkot galveno LV ielu ar visām tām slaveno būvju mazajām kopijām un novērtēja to ar apzīmējumu "pilns rublis".

No rīta pamodos sešos, lai pirms agrajām brokastīm un došanās ceļā vēl paspētu nopeldēties baseinā, taču tur pēc viena loka apkopējs paziņoja, ka nupat ūdenim pielaidis hloru un tāpēc varu dabūt apdegumus, lai labāk pagaidu 20 minūtes, taču to man nebija, līdz ar to arī rīta pelde bija beigusies.

Šodien plānā ir Nāves ieleja. Jau tepat tādā agrumā ir karsts, bet mēs vēl dosimies uz Nāves ieleju. Nosaukums vien jau saka priekšā, ka to nevajadzētu darīt. :)

Līdz turienei ir tāls un neinteresants ceļš, jābrauc pa tuksnesi, un tur nekā, izņemot smiltis, akmeņus un krūmus, nav. Ceļš ir tik neinteresants, ka tas ir taisns kiiiilometriem tālu teju līdz horizontam. Pa ceļam apstājāmies izlocīt kājas, un karstums jau ir ūūf.. Braucot redzējām vairākas brīdinājuma zīmes, ka te ir iespējami spēji plūdi (flash floods), jo, lai gan tuksnesis, reizēm arī te līst lietus. Tā kā augsne ir nekāda, tad ūdens nespēj iesūkties zemē un no kalniem, no tās milzu platības, plūst lejup. Līdz ar to – plūdi tuksnesī. Uz ceļa bija vēl nenovākta brīdinājuma zīme, ka ceļš applūdis. Šur tur piestājām, tad pagāju nostāk un redzēju vietas, kur plūdušas straumes un zemē izgrauztas pamatīgas vagas. Kaut kāda flora un fauna gan ir, vismaz sākumā. Ir zāles kušķīši un krūmi ar mazām lapiņām, un starp tām lapiņām ieraudzīju milzīgu sienāzi. Bija arī daudz alu, no tām turējos pa gabalu, jo tur droši vien kāda čūska gaida nakti, iepriekš jau atradām klaburčūskas ādu. Tālāk ielejā pazūd arī tāda knapā veģetācija. Ainavas tur vispār atgādina Marsu.





Beidzot nonācām mūsu ceļojuma viszemākajā brīdī – 86 metrus zem jūras līmeņa – un planētas karstākajā punktā. Te reiz tika sasniegta temperatūra +56.7°C. Šodien gan nav tik karsts, publiskais termometrs nevar izšķirties starp 121 un 122°F (49.4-50°C). Spīd spoža saule, gaiss ir tiešām svilinošs, tas ir kā fēns, kas vienlaikus pūš uz visa ķermeņa, turklāt tik karsts gaiss ir arī jāelpo. Ir karsts. Par laimi, pūš arī pamatīgs vējš, tāpēc nav pavisam nāvīgi. Tāpat ir karsts.

Zemākajā punktā ir balta sāls, pa kuru var iet tālu, tālu. Tur ir arī mazliet ūdens, kas vēl nav izžuvis. Mēs gan negājām tālu, tālu, tikai kādu kilometru līdz vietai, kur kļuvām par tobrīd tālāk aizgājušajiem tūristiem, un griezāmies atpakaļ. Tur vienkārši nav, kur aiziet. Un iemesla, kāpēc to vajadzētu darīt.

Jau turpceļā sāku justies savādi, un varbūt vajadzētu uzreiz griezties atpakaļ, bet tas šķiet muļķīgi, lai gan turpināt noteikti ir vēl muļķīgāk, bet jāiet ir, jo kad ta' vēl būs tāda iespēja. Atceļš bija grūtāks un lēnāks, taču tagad noteikti ir jāturpina iet. Pa ceļam satiku Agnesi, kas piedāvāja dziru no šallē ievīstītas pudeles, "bet tikai malciņu!" Tas bija auksts ūdens. Tagad es izdzīvošu, paldies! Iepriekš domāju, ka te gan būšu nosvīdis un slapjš visu laiku, taču, kamēr gāju, āda bija pavisam sausa, toties normāli pilēt es sāku, tikai atkal iekāpjot mašīnā.

Tālāk aizbraucām uz Artist's drive un Palette, kur ir kalni un krāsaini kalni – tos iekrāsojuši dažādi minerāli un tie tiešām ir krāsaini. Pa ceļam tika veikts eksperiments ar olu – vai Nāves ielejā būs pietiekami karsts, lai tā uzceptos. Tika atrasts sakarsis akmens ar iedobi un tajā iesista ola. Lai gan cepties tā īsti nesāka, to tik un tā apēda. :) Iespējams, ka labāks rezultāts būtu bijis uz melnā asfalta, taču tas netika pārbaudīts, jo par piemēslošanu draud $500 sods, par to uz ASV ceļiem ir daudz brīdinājumu (Kalifornijā — $1000).

No turienes devāmies uz Dante's view, kas ir kalna virsotne 1669 metru augstumā v.j.l. No augšas paveras skats uz visu Nāves ieleju un tur ir patīkami vēss – ap +35°C, taču tas tiešām šķita patīkami vēss. Apkārt ir kalni un lejā ielejā balta sāls.


Atgriežoties Lasvegasā, protams, duša, baseins, baseins, duša. Vēlāk vakarā ar Daumantu sarunājām aizbraukt paskatīties gaismiņas un pilno rubli. Centrā ir Lasvegasas bulvāris, kur tas viss arī atrodas, nav daudz jāmeklē. Gaidot vakaru, Gļebs mūs vēl mācīja, kā spēlēt pokeru. Nu, man mācīja, Daumantam atgādināja. Bet nepilngadīgais Lasvegasā mūs mācīja spēlēt pokeru. :)