Piektdien vilcienā šķetināju vaļā RG58 ekranējumu, kas bija apnicīgi un prasīja krietnu pusstundu, un pēc tam kaut kā iemigu, līdz pamodos tieši tobrīd, kad vilciens jau stāvēja Siguldas stacijā (vispār tas devās līdz pat Igaunijai). Trīsreiz pārbaudīju, vai ir īstā pietura, pirms izlēcu. Īstā. Vilciena pavadonei vārds Unda.

Sestdien ievas vēl neziedēja, svētdien jau gan.

Pavasarī tas pavisam svaigais zaļums ir tik īsu brīdi. Varbūt tas tā tikai šogad, kad auksts un vispār karsts bez lēna tākākļūstsiltāks, bet kurš gan atceras pagājušo pavasari.

Esmu izdomājis, kā pagarināt nedēļas nogali divreiz ilgāku – ceļos ap pieciem, apdaru visu padarāmo un liekos gulēt tālāk līdz normālam laikam. Laiks pirms saullēkta ir satriecoši lielisks, vienalga, vai saule lec aiz mākoņiem, vai pa īstam, vai līst, vai viss skaidrs, tas laiks ir īpašs, kad citu tikpat kā nav, visa pasaule vienam, var darīt visu, kas vajadzīgs. Pēc tam iet gulēt, ceļas parastajā laikā, un ir sajūta, ka agrāk darītais ir darīts vakar, jo vakar taču noteikti kaut kas tika darīts. Pārbaudīts jau otro nedēļas nogali pēc kārtas, pagaidām darbojas. Šorīt starp lietus lāsēm aizbraucu līdz Murjāņiem pārbaudīt raidītāju ar vistālāko puslīdz brīvo LOS, ko varēju iedomāties, stāvēju ceļmalās, cik bieži vien vajadzēja, neviens mani neredzēja, jautājumu nebija, nevienam netraucēju, atgriezos apmierināts, un neviens pat nemanīja, ka kaut kas mainījies.

Vakar Saulei bija dārzs un suņi.
Šodien zars parāva velo stūri un iestūrēja mani zemē uz līdzenas, taču šauras vietas.

Divas dienas pēc kārtas celties piecos un iet gulēt vienos, jo tik daudz ko var sadarīt, kamēr neguļ.

Šorīt jau deviņos diezgan neplānoti ar bijušo priekšnieku devāmies veselīgā izripošanā pa mežiem, kur vēl var atrast sniegu. Viņš kā iedzimtais, bet nevienu no vietām un ceļiem līdz šim nezināja. Izrunājām visu ko, beigās viņš nopirka mašīnu.

Vakar vēl vienam nodaļas kolēģim bija pēdējā darbdiena. Īsā, bet pagarinājām un visu gudri pārspriedām, iekļaujot pat gaisa ventilācijas caurules, kurām tiek atrauti atomi, radīts elektromagnētiskais lauks, kas ar lieko voltu nojauc blakus esošo tīklu. Beigās uzdāvināju viņam vienu pašdarinātu nieciņu, par ko viņš tik ļoti nopriecājās, ka man tā vēl jāmācās.

Vakar par divām minūtēm nokavēju -5.9 spožo Iridium sauleszaķīti muļķīgu tehnisku iemeslu dēļ, šovakar kompensācijai ir trīs pēc kārtas desmit minūtēs, taču dažreiz blāvāki, toties jau ir redzama Venēra un Saturns ir iespaidīgs, vakar Kasīnī sprauga bija tik skaidra, bet pa to laiku kāds dārzā sāk čabināties, es neko neredzu un nevaru saprast, kas tur būs. Pele? Žurka? Stirna? Lapsa? (Pirms nedēļas divām uzskrēju virsū, vagu paņēma abas puses.) Čaboņa nāk arvien tuvāk un tuvāk – atkāpties neērti, biedēt negribas, dzīvnieks jau nav vainīgs – līdz sāku saskatīt melnu un kustīgu, kas pienāca klāt, paskatījās un izrādās ezītis, aizgāja tālāk čabināties pa gravu.

Atradu ledusskapī omītes ērkšķogu ievārījumu, iebraucu tajā ar karoti un.. mm.. atcerējos vasaru. Tā ir visīstākā vasaras garša. Man visi ievārījumi sanāk tādi pavisam saldi, pat cidoniju, bet šis bija skābens un kā vasara. Kā tiešām vasaras garša.

Man šķiet, ka pavasaris ir saspiedies pārāk mazā laikā – vienudien tulznas no sniega rakšanas, nākamajā nomainīju velo uz vasaras riepām, atsāku braucienus uz jūru, nākamajā nedēļā pusmetrīgo sniega čupu vairs nemaz, viss sauss, zilās vizbulītes, vēl pēc nedēļas baltās, tagad maijs jau ieskrējies. Par ātru. Vismaz atkal esmu pārvācies uz gulēšanu verandā, jo maijs tomēr. Cerams, ka tagad atkal līdz Ziemsvētkiem, jo pie pakāpeniska aukstuma tomēr kaut kā vieglāk pierast.

Pirms dažām dienām laikam gāju gaitās kaut kur, klausījos kaut ko, līdz saklausīju Gustavo pieminam levitāciju, atcerējos, kā gājām snorkelēt ar Uldi un kādu norvēģi dienā, kad pie Sarkanās jūras nebija vēja. Klausījos dziesmu un nodomāju, ka niršanai taču it kā visvairāk būtu jālīdzinās brīvam lidojumam, tomēr tādas sajūtas nu nemaz par to reizi neatceros, varbūt biju aizņemts ar domām, ka ūdens ir tik dzidrs, ka zem ūdens ir tik košs, ka tur ir vesela pasaule – kā filmās – par ko nemaz nenojautu.

Šovakar pirmoreiz redzēju krepuskulāros starus, kas iet augšup. Perspektīva. Vispār tie ir pavisam paralēli, taču izskatās nē.

Rīt agri no rīta plkst. 5:06:31 igauņu pirmais satelīts ESTCube-1 tiks palaists orbītā. Apsveru domu būt augšā, lai kaut attālināti būtu klāt. Ceru, ka ātri vien tiks publiskoti arī provizoriskie TLE, lai es varētu mēģināt uztvert signālus no tā. Man prieks par igauņiem, un jebkurā gadījumā tas ir interesants projekts, jo pirmoreiz tiks testēta elektriskā bura, kas nākotnē, iespējams, krietni var ietekmēt, atvieglot un paātrināt iespējas ceļot pa Saules sistēmu.

Vakarvakar ap sešiem.

Vēl nebija plkst. 12, kad es jau biju nošķūrējis visu sniegu, nosauļojis vaigu, teleskopā pētot Sauli, izracis kanāliņu pagalma vidū, ieraudzījis pirmos divus sniegpulkstenīšus un pirmos divus tauriņus.

Vispār man jau martā bija doma, ka sniega lāpstas droši vien var transportēt uz šķūnīti nākamajai sezonai, taču, re, arī aprīlī tiek izmantota pat lielākā. Bet nu tauriņi arī zina, ka, jopcik, aprīlis tomēr.

Vēlāk mani paaicināja uz slēpošanu, un zināju tikai aptuvenu virzienu, bet ne jausmas, kur tieši būs jāslēpo. Izrādījās – pa purvu. Purva vidū izrādījās – pa Sudas purvu. Bet nu kāds tur skaistums! Eitunost. Kā uz citas pasaules. Viss tik gluds, plašs un mazs. Visas priedes, kas tur aug, ir miniatūras – jau nopietnos gados, bet augumā mazas, tādi bonsai kociņi, īsas skujas, mazi čiekuriņi. Jūties kā Gulivers. Putukrējuma zeme. Saule tā silda – paturi roku virs sniega, jūti siltumu no abām pusēm.

Vispār martā un tagad arī aprīlī es esmu slēpojis daudz vairāk kā visā ziemā kopā – gan zem pūķa, gan paša spēkiem. Kad bija plika sērsna, pa to pat ar klasiskajām mierīgi varēja laist slidsolī. Tagad pa virsu sniedziņš, bet tāpat iet pa virsu. Meža dzīvnieciņu gan žēl.

Pirmdien kādu brīdi stāvēju pie ārdurvīm, pūloties atcerēties, kāds ir durvju kods. Kāds vispār ir durvju kods? Man tas vajadzīgs gandrīz katru dienu, bet kāds tas ir.. Atminējos PIN kodu, arī veco PIN kodu. Apsvēru, kam zvanīt, kurš varētu zināt, līdz pēc dažiem mēģinājumiem tas padevās. Otrdien kādu brīdi domāju, kāpēc pusdienlaikā saule pa logu spīd tur, kur pirms nedēļas tā vairs nespīdēja. Man pavasaris sākas, kad pie pusdienām var dzert pavisam svaigu un saldu kļavu sulu. Darbā pa to laiku ir pilnīgs vājprāts, sabiedriskās attiecības ir eitupagaisu, priekšnieka-drauga vairs nav, priekšnieka vietnieka-drauga nākamnedēļ vairs nebūs, ir citas dāmas un vēl citas drāmas. Naktī biju Igaunijā, tur meklēju izeju uz pareizo pusi no lielveikala, un mani par to sita. Tā ir tā pavasara depresija? Man ir vitamīni. Iekšķīgi, taču neregulāri. Šovakar izripinājos no caur Pārdaugavu un centru, kad sāka snigt, – esmu tikpat kā pavisam gandrīz pārliecināts, ka daži smaidīja tieši sniega dēļ. Tas brīdis, kad sāk snigt, ir savādāks.

Dārzā nāk stirnas, tāpēc iepakoju un noliku fotoaparātu, lai reaģē uz kustību un piezīmē viesus. Vakar nekā, kaut kas nebija pareizi, šodien jau mazliet labāk – nofotografēju ziņkārīgas stirnas zodu, kad tā ieinteresējās par kameru, bet tas arī viss. Tik daudz vietas uzlabojumiem.

Vispirms rudenī, pēc tam arī ziemā un tagad jau pavasarī man bija un ir doma šo to uztaisīt, šo to salodēt, šo to izlasīt, šo to padarīt, kad būs garlaicīgi un nebūs nekā prātīga, ko darīt, kad ārā laiks būs sabojājies un iekšā laiks vilksies. Jocīgi, bet laiks tām nodarbēm tā arī nav atradies. Tā nu arī šodien dzīvojos pa vietējiem laukiem vispirms ar vieglajām slēpēm, pēc tam ar smagajām slēpēm, vispirms lēni, pēc tam ātri. Kaut kad uztaisīšu to antenu meteoru ķeršanai un sildītāju teleskopam, un "šķūņa durvis", un visu pārējo. Kad nebūs, ko darīt. Kad būs laiks. Hāhā. :/

It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.
– Charles Dickens

Pirmie 50 kilometri šai sezonā, kad vienlaikus silti spīdēja saule un sniga sniegs, līdz norietēja saule un uzpūta vējš.

Vakar kā jau katru vakaru pagājušajā nedēļā drebinājos tumsā un vējā, medījot komētu, šoreiz pat ar konkrētu mērķi – nofotografēt, kā tā noriet. Procesa gaitā papļāpāju ar kādu riteņbraucēju, kas piestāja parunāties par skatu, pastāstīju, parādīju viņai komētu binoklī, papļāpāju ar diviem jauniešiem sarkanā žigulī, kas piestāja noskaidrot, ko un tik ilgi es tur daru, kas redzams un kur tieši jāskatās. Sanāca tāda īsta "ietves astronomija". Un tad pēkšņi – debesis iedegās!

ZOMG!

Es zināju, ka uz Saules pirms dažām dienām noticis izvirdums. Es zināju, ka ir brīdinājums par G1 un G2 līmeņa ģeomagnētiskajām vētrām šai naktij. Es neticēju, ka tiešām viss varētu notikt, kā vajag, un laikā, kad varu to ieraudzīt, bet viss bija!

Tas bija tik skaisti. Skatījos uz rietumiem, kur lēni dzisa komēta, un tad debesis uzliesmoja tik dzīvās zaļās un violetās disko gaismās gandrīz līdz pat zenītam! Tik! Skaisti! Un spilgti. Un kustas. Un mainās.

Un dilemma, ko tagad, – novērst kameru no komētas vai nē. Tomēr atstāju, jo vakar, iespējams, bija pēdējā reize, kad to redzēju uz nākamajiem 106000 gadiem. Tāpat nevaru nofotografēt nakts skatus tik izteiksmīgi kā dzīvē, jā(at)sāk domāt par DSLR, kamēr C/2012 S1 vēl tālu.

Nekādi nebiju sagatavojies, ka varētu piepildīties senais sapnis, tāpēc biju tuvu pilsētas centram, turklāt vēl ielas malā starp laternām, kas spīd acīs. Un tik un tā – to visu varēja redzēt. Es jau sen biju izplānojis, ko darīšu, ja pēkšņi parādīsies polārblāzma, pat ja to ieraudzīšu nakts vidū, tā nu daži zvani, dažas īsziņas visiem svarīgajiem, un vēl daži to tiešām arī ieraudzīja.

Tas pats attēls īsā video formātā.

Un iemesls, kāpēc vispār biju ārā, – komētriets, ko mazliet "pabojāja" polārblāzma.

Bet nu vispār – fotografēt komētu, kas vien jau nav ikdienišķa parādība, kad parādās polārblāzma..

Pats labākais Saules maksimums jelkad, saltu vēlreiz, A++!
Anticiklons arī labais.

( par piemiņu )

Brīdinājums un apstiprinājums par polārblāzmas iespējamību šonakt.

Izbaudīju vēju, ledaino sērsnu un kaut kur puslaikā iedomājos – nez, ja vispār būtu iespējams aizbraukt no Siguldas līdz Rīgai, izmantojot vēju un slēpes, vai es to maz izturētu? Beigās izrādījās, ka kopā pa divarpus stundām esmu sabraucis visus 49.7 kilometrus – divi pēc kārtas un drīz arī trešais sāpīgais kritiens pat ar skatītājiem, maksimālais 47 km/h, līdz, tuvojoties saulrietam, vējš rimās.

Jā.

Why We Are Ruined Without Consistent Positive Mental Focus.