x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Sarkanie putekļi

2005. gada 11. maijs, 1:25 pm, 28 atsauksmes / pievienot vēl

Kad es biju maziņš, tad gan zāle bija zaļāka, gan debesis zilākas. Patiešām, jo tad es biju maziņš un tuvāk zemei, un tālāk no debesīm, līdz ar to skaidrāks skats un vairāk gaisa.

Kad es biju maziņš, tad reiz saņēmu pērienu pilnīgi nepelnīti, māsas vietā. Kas tur bija pie vainas, vairs nav svarīgi, taču ne atriebies, ne to aizmirsis es neesmu.

Kad es biju maziņš, tad klausījos East 17 un SuperFM. Tam nu man attaisnojuma nav. Un vēl es domāju, ka, kad izaugšu liels, tad klausīšos tikai legālu mūziku. Tagad izrādās, ka tas nemaz nav iespējams, ja vēlos klausīties to, kas man patīk.

Kad es biju maziņš, tad gribēju izaugt liels un nedzēru vis kefīru vai rjaženku (kā mana ļaunā māsa), bet gan pienu. Un vienkārši gribēju izaugt liels. Tagad es neciešu, ja kāds neuztver mani pašu, bet gan to, kādam man vajadzētu būt manā vecumā. Tas esmu es! Kāda nozīme, kurā gadā esmu dzimis?

Kad es biju maziņš, tad redzēju, kā vilciens notriec māsas klasesbiedreni. Diemžēl to gan neesmu aizmirsis. Tas bija netālu no manām mājām, man katru dienu tur bija jāiet garām. Vairākas dienas bija jāredz, kā dzelzceļnieki vāc kopā viņas atliekas.

Kad es biju maziņš, tad vecmāmiņa mēdz sacīt, ka es esmu tāds bērns, ar kuru droši var iet ciemos. Jo es neko nedarīju, vispār neko, biju kluss un izskatījos labi. Man bija smuka, zila, adīta jaciņa un gaiši mati.

Kad es biju maziņš, tad biju divās bērēs un vienās kāzās. Statistika, par laimi, nav tik drausmīga. Pēc manas dzimšanas pasaulē nākuši vēl septiņi mani radinieki.

Kad es biju maziņš, tad regulāri klausījos Latvijas Radio. Jo tad cita nebija, taču pa to gāja kāds raidījums, kura džinglā bija daudz “kāpēc?”, jo tas bija raidījums kāpēcīšiem. Un mana mīļākā dziesma, kas tajā laikā skanēja pa radio, bija “Zemeņu lauks”. Kad biju savā vecumā, tad mammai uzdevu ļoti daudz jautājumu, kas sākās ar vārdu “kāpēc?”, tāpēc viņa man vienmēr ieteica klausīties to raidījumu. Bija jau arī interesanti, viņi devās ekskursijās uz televīziju, vistu fermu, HES un vēl vis kaut kur. Un tur sakarīgi pastāstīja, kas kā darbojas un notiek. Tiesa gan, mani jautājumi mammai bija daudz savādāki un dabiskāki.

Kad es biju maziņš, tad mana mīļākā rotaļlieta bija Zīlonītis – neliels, taču smags rozā zilonītis. Ar to es gāju gulēt.

Kad es biju maziņš, tad bieži vien tiku pie “Kinder Surprise” šokolādes olām. Veicās man. Pati šokolāde jau nu mani ne pārāk interesēja, jo tās tur tik maz, ka tikai kaitināšanai domāta. Mani daudz vairāk interesēja mantiņa, kas atradās iekšā. Turklāt kāda saliekama mantiņa, nevis kolekcijas dīvainītis – lauvēns, delfīns, rūķis vai kas nu tur bija. Vismaz vienā veikalā bija saprotoša pārdevēja, kas pēc grabēšanas vai negrabēšanas skaņas centās noteikt, kas tur iekšā, un vai mani tas interesēs.

Kad es biju maziņš, tad man bija jāguļ gultiņā aiz restēm. Mēs ar māsu ātri vien iemanījāmies tikt tām pāri un tad sacentāmies, kurš pirmais tiks līdz virtuvei. Viņai bija handikaps, jo gulta tuvāk durvīm. Bet virtuvē vecmāmiņa reizēm cepa speķa pīrādziņus vai magoņmaizītes, un es tur iemācījos skaitīt līdz simtam un pazīt kirilicas burtus, lai cik dīvaini tas neliktos. Visbriesmīgākais man vēl joprojām liekas Ц.

Kad es biju maziņš un dzīvoju Rīgā, tad mēs dzīvojām pie Ļeņina ielas. Kad bija kādi lieli svētki, tad ar vecmāmiņu gājām skatīties gājienus. Man tad tika piešķirts kāds (katru reizi cits) sarkans karodziņš ar dzelteniem uzrakstiem vai zīmējumiem un pamatīgu koka kātu. Un vēl netālu no mājas bija VEF Kultūras pils, bet jauno tiltu jau tad cēla, un netālu no tās Kultūras pils bija kaut kāds stends ar fotogrāfijām un uzraksts “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”

Kad es biju maziņš, tad reizēm ar Siguldas vectētiņu, kurš strādāja GNP, devāmies kādos darba braucienos ar viņa darba mašīnu. Viņš teica, ka dosimies pabraukāt ar multikāru, un es tikai pēc vairākām stundām uzdrošinājos pajautāt, kad tad būs tās multenes.

Kad es biju maziņš, tad domāju, ka izaugšu liels un varēšu braukt ar mašīnu, kur vien vēlos. Nu.. Arī tagad, kad man jau piecus gadus ir tiesības to darīt, man daauudz labāk patīk braukt ar riteni.

Kad es biju maziņš, tad nodarbojos ar kalnu slēpošanu. Man patika. Treniņi vasarā gan nebija pārāk patīkami, bet bez treniņiem vasarā ziemā gluži vienkārši uz kalna ilgi nenoturēties. Man patika vienkārši slēpot, bet riebās piedalīšanās sacensībās. Tāpēc, ka tad bija pārāk liels uztraukums, kā nobraukšu, un vēl jau arī salšana un gaidīšana pirms starta. Tāpēc mans augstākais sasniegums ir tikai divas piektās vietas atsevišķos posmos – viens slalomā (elementāri, jo grūti un daudzi izstājas) un otrs gigantā (kaut kā neatceros gan). No mūsu kompānijas biju vienīgais, kurš nekad nebija kāpis uz pjedestāla. Vienu reizi esmu piedalījies nakts sacensībās. Murgs. Nekad vairs! Toties, kad uzsniga svaigs sniegs, tad tas bija jāpiebraukā (tad nebija ne retraku, ne sniega lielgabalu) un tāpēc bija jābrauc bez straujiem griezieniem. Superīga sajūta, no pašas kalna augšas (mēs trenējāmies uz Kaķīškalna) pa taisno līdz lejai nobrauciena stājā. Žviuks! Ātrums.. Lidojums pie lielās egles, kas vairs nav.. Vienmēr, kad ar slēpēm atrāvos no zemes, likās, ka laiks apstājas, – miers un klusums.

Kad es biju maziņš, tad man kaimiņos dzīvoja kāda gaišmataina meitene vārdā Linda. Viņa bija par mani dažus gadus vecāka. Kādā vasaras vakarā, kad jau bija kļuvis tumšs un mana māsa un viņas brālis jau bija iesaukti iekšā, bet mēs kaut kā vēl bijām palikuši ārā, viņa noteica: “Nu, tagad mēs te kā brūtgāns ar brūti..”

Kad es biju maziņš, tad domāju, ka 1986. gads būs īpašs. Kāpēc tā, es vairs neatceros, jo man bija tikai četri gadi, taču man liekas, ka man vienkārši patika skaitlis 86. Iespējams, ka tajā gadā uz Jauno gadu saņēmu lielu, zilu formulu, kas braucot dzirksteļoja. Pēc neilga laika tā, protams, tika izjaukta, lai uzzinātu, kas lācītim vēderā.

Kad es biju maziņš, tad kādu dienu virs Siguldas no helikopteriem sāka birt baltas lapiņas. Mēs ar māsu un kaimiņu bērniem tās savācām un smuki salipinājām uz taciņas, lai pieaugušie varētu izlasīt. Tad kaimiņš pateica, ka tur nekas labs nav rakstīts, un mēs ātri vien visas salipinātās un pamestās lapiņas savācām, utilizējām un eliminējām. Žēl, ka nevienu neesmu saglabājis, taču gravā tās vēl pēc vairākiem gadiem bija atrodamas.

Kad es biju maziņš, tad domāju, ka izaugšu liels, sākšu strādāt, man būs daudz naudas, nu mēs padzīvosim zaļi, kā teica Emīls, money for nothing, chicks for free un tā tālāk.

Kad es biju maziņš, tad domāju, ka izaugšu liels, apprecēšos un dzīvošu laimīgi vēl šo baltu dienu.

Kad es biju maziņš, tad biju ļoti kautrīgs. Sākumā to neko daudz nevarēja pamanīt, taču pamatskolā bija grūti. Un vidusskolā vispār, jo mēs klasē bijām trīs, bet viņas – kādas 25! Tagad vairs “ļoti” nē.

Kad es biju maziņš, tad skolā dejoju tautiskās dejas “Vizbulītē”. Man patika, braukājām pa koncertiem un arī Dziesmu un deju svētki.. Tā kā es it kā biju labs dejotājs, tad mani diemžēl bieži vien izvēlēja dažādiem solo gājieniem un vēl. Tāpēc dažreiz man nācās dejot ar daudz vecākām un līdz ar to garākām meitenēm. Kas mani reizēm arī cēla gaisā. Es atceros tikai vienu – viņu sauca Sintija un viņa bija blondīne. Bet cita, reiz kādā pasākumā mani tā celdama gaisā, nostenējās: “Ai, cik tu smags.” Bet es nemaz nebiju, mājās mani sauca par “skalu vācietīti”.

Kad es biju maziņš, tad dzīvoju Rīgā, ar iebildumiem gāju bērnudārzā (man tur lika ēst!) un man nebija iebildumu pret dzīvošanu Rīgā. Uz bērnudārzu dodoties, katru rītu no tēta saņēmām “Kalev” košļenes, nu, tās lielās, plakanās ar apelsīna attēlu un garšu. Bērnudārzu nepabeidzu, pārvācos uz Siguldu. Tagad gan ir iebildumi pret dzīvošanu Rīgā.

Kad es biju maziņš, tad vecāki izšķīrās un mēs pārvācāmies uz kādu vietu, netālu no Siguldas (uz pašu Siguldu nedaudz vēlāk), mājas sauca par “Ziediņiem”. Mums bija divi vācu aitu suņi – Rembo un Cēzars, un sikspārņi arī. Mums kaimiņos pa vasarām dzīvoja Roze Stiebra. Un vēl mums kaimiņos otrā pusē pa vasarām dzīvoja divas meitenes, vēl tagad atceros, ka viņas sauca Agnese un Marta. Viņām pie mājas bija liels, zaļš dīķis, kurā mēs karstās dienās pieskatīti peldējāmies. Un vēl mēs maldījāmies pa mežu un ēdām zaķkāpostus un meža zemenītes un avenes. Un vēl tur dzīvoja vecīt's ar vecenīti, Elza un Jāzeps, no kuriem mēs ņēmām pienu un dažreiz arī ganījām aitas. Jāzeps mūs ar ratos iejūgtu zirgu dažreiz veda uz veikalu “Sprīdītis”. Reiz gadījās tā, ka lielā piena burka tika veiksmīgi atstiepta no kaimiņiem un nejauši izšķīda pie pašām mājas durvīm uz lievenīša. Nesen biju tur aizbraucis. Izrādās, ka turpat blakus ir arī lieli kapi. Bet peldēt man vairs nepatīk. Suņi arī nē.

Kad es biju maziņš, tad mani kristīja. Bez manas piekrišanas, protams, bet ko nu tur. Mani (!) ieģērba milzīgā (!) kleitā (!!) un aizstiepa uz baznīcu. Par laimi, konfesiju man kaut kā izvēlējās pareizo, un es tagad vienīgais ģimenē neesmu katolis. :) Bet, kad mani kristīja, tad es ļoti aktīvi snaikstījos pēc biķera mācītāja rokās, kurā bija vai nu ūdens, vai vīns. Tā mamma stāstīja, es jau neatceros.. Bet fotogrāfija ar mani (!) milzīgā (!) kleitā (!!) man vēl joprojām ir.

Pirms dažām nedēļām mana darba kolēģe teica, ka es būšu pieaudzis tad, kad zināšu, ko vēlos. Apspriedos ar [info]platinum, un viņa novēlēja vēl kādu laiku nepieaugt, jo ar bērna muti patiesība runā, un tad es jums varētu sākt fleitēt kaut ko ne to.

het: mī un žē - cik gari!

2005. gada 11. maijs, 1:10 pm, 1 atbilde / atbildēt

mī un žē - cik gari!
 

het: bet izlasto varu..

2005. gada 11. maijs, 1:28 pm, atbildēt

bet izlasto varu piebilst, ka skaisti :)
 
anti (antikrists, guljamais)

anti: man ļoti patika :)..

2005. gada 11. maijs, 1:26 pm, 1 atbilde / atbildēt

man ļoti patika :)
varētu vēl daudz ko piebilst, bet tu jau zini, ka es gari nerunāju.

man patika viss. jo atcerējos daudz ko no savas bērnības :)
Lasi starp rindiņām: guljamais
 
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Tad man liels prieks! :)

2005. gada 11. maijs, 1:28 pm, atbildēt

Tad man liels prieks! :)
 

proud to be peevish: Tu daudz ko atceries no..

2005. gada 11. maijs, 1:29 pm, atbildēt

Tu daudz ko atceries no bērnības.
 

tvī: Dīvaina hronoloģija...

2005. gada 11. maijs, 1:29 pm, 6 atbildes / atbildēt

Dīvaina hronoloģija. :)
Raidījums par kāpēc man nepatika, toties labi atceros avīzi sīkučiem 'Kāpēcis' or smth, kuru regulāri man pirka un uz kuru es pat sūtīju vēstules (sic!).
 
anti (antikrists, dūda)

anti: ui, es ar kādu laiku..

2005. gada 11. maijs, 1:34 pm, 1 atbilde / atbildēt

ui, es ar kādu laiku lasīju :)
sūtīt gan neko nesūtīju. es gan vispār nekur neko nesūtīju.
Lasi starp rindiņām: dūda
 

tvī: Tas bija nenormāls..

2005. gada 11. maijs, 1:52 pm, atbildēt

Tas bija nenormāls prieks tādam sīcim redzēt savu vārdu savā iemīļotākajā avīzē. Bāc, tas ir jāpiedzīvo katram, īpaši tajā sensitīvajā vecumā. Un vēl saistībā ar konkursu par savu dzīvnieciņu aprakstu, mmm :)
 
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Jauki, ka Tu rakstīji..

2005. gada 11. maijs, 1:35 pm, 3 atbildes / atbildēt

Jauki, ka Tu rakstīji arī vēstules. Es gan nē. To esmu pasācis darīt pēdējā laikā. Bet tādu avīzi nu gan neatceros. Es lasīju "Zīlīti", "Mickey Mouse" :) un vēl kaut ko.
"LABA" arī bija laba.

Un hronoloģijas tur nav. Rakstīju piecas dienas pa rindkopai, kā kaut ko atcerējos. Kārtības nav nekādas.
 

tvī: Hronoloģija tādā..

2005. gada 11. maijs, 1:49 pm, 2 atbildes / atbildēt

Hronoloģija tādā ziņā, ka tu atceries jauno tiltu un 86. gadu, bet no no mana viedokļa neierasta skatpunkta. Kaut kā tā. Laika izjūta citādāka, jo tu esi vecāks.
Kāpēcis bija mana pirmā regulārā avīze laikam, pēc tam iznāca Laba, kas sākumā bija jāatgriež vaļā, jo nāca salocītā formā. Mickey Mpuse bija vēlāk, nesen atcerējos kaut kādu īpaši biezo izdevumu, par godu 100. numuram vai kaut kā tā; kā es lasīju to, guļot uz kaimiņu šķūnīša jumta zem ziedošas ievas - baigā bērnības romantika :)
 
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Baigi vajadzēja..

2005. gada 11. maijs, 1:55 pm, 1 atbilde / atbildēt

Baigi vajadzēja pieminēt, ka es vecāks, ja? :) Es taču pat šajā pukstā uzrakstīju, "kāda gan tam nozīme"! :)

Pareizi, atceros, ka LABA bija jāatgriež. :) Un MM īpaši biezo numuru arī atceros. Man liekas, ka, ja vien labi sagribētu, es varētu sameklēt arī. Man liekas, ka tas bija sarkans.
Vai uz kaimiņu šķūnīša jumta guļot nevarēja ielipt piķī? :)
Jauki, ka liku arī citiem kaut ko atcerēties.
 

tvī: Nē, nu tas bija lai..

2005. gada 11. maijs, 2:14 pm, atbildēt

Nē, nu tas bija lai paskaidrotu atšķirīgo laika izpratni. Man dziļi vienalga, vai vecāks vai nē. :P
Man liekas uz MM biezā numura virsū bija kaut kāds spoks vai kaut kas tāds. Varbūt arī kļūdos, un spoks bija uz cita biezā numura, kur tēma bija spoki. Neatceros vairs tik labi.
 

mazais urbānais dīvainītis: Atcerējos savu..

2005. gada 11. maijs, 1:48 pm, atbildēt

Atcerējos savu bērnību...
Lasi starp rindiņām: a_lācīc
 
this is a ransom demand (kakjux, zilacains)

this is a ransom demand: tu esi traki daudz..

2005. gada 11. maijs, 1:49 pm, atbildēt

tu esi traki daudz uzrakstījis. bet tas viss ir tik ļoti foršs un pat interesants. un man radās daudz asociāciju.

kad es biju maziņa, mani šķebināja govs piens. tagad es neciešu veikala pienu. bet govs dzertu labprāt.
ar mani labāk ciemos neiet. es mulstu un kautrējos. joprojām. ;)
1986. gads ir īpašs, jo tas ir mans dzimšanas gads. ;P
Lasi starp rindiņām: zilacains
 
- (deep, mana ace)

-: nu kaa pirms naaves-..

2005. gada 11. maijs, 1:52 pm, atbildēt

nu kaa pirms naaves- visa dziive garaam pasliideeja?
Lasi starp rindiņām: mana ace
 
annuska (annuska)

annuska: mani mulsina vienīgi..

2005. gada 11. maijs, 2:50 pm, 1 atbilde / atbildēt

mani mulsina vienīgi kinderolas, vai tad tolaik jau bija? Sanāk kaut kādas 80to beigas 90to sākums?
 
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Es neatceros, kad..

2005. gada 11. maijs, 2:55 pm, atbildēt

Es neatceros, kad tieši. Kad biju maziņš, nu. Pēc pēdējā teikuma – vēl joprojām. :)
Bet es tiešām neatceros, kad tas bija. Bet bija un es atceros, kas arī ir galvenais.
 

Kamatrilleris: efekts panākts - arī..

2005. gada 11. maijs, 2:52 pm, atbildēt

efekts panākts - arī es savu bērnību (khm?) atceros :)
paldies, skaltu vācietīt ! ;)
Lasi starp rindiņām: Naivisms
 
Maxinjsh (m_x)

Maxinjsh: es ar atminos, kā uz..

2005. gada 11. maijs, 3:06 pm, 2 atbildes / atbildēt

es ar atminos, kā uz kalna bija jānomīda svaigais sniegs, tikai tad ieslēdza pacēlāju. tie modernie slēpotāji nemaz nezina, kā bija pirms tam. lai gan nenāktu par ļaunu uzzināt.. un avīzi kāpēcītis es ar atceros. tev vispār ir ļoti laba un "interesanta" atmiņa ;)
 
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Mums tāpat bija..

2005. gada 11. maijs, 5:06 pm, 1 atbilde / atbildēt

Mums tāpat bija jādara! Visi izkārtojās tādā augšupejošā līnijā, tad, lēnām un sarunājoties, kāpa lejā. Nepatika jau nu ļoti, bet skaidrs, ka citādi pie slēpošanas netikt. Beigās vienmēr, pirms treniņa beigām, visi tāpat izkārtojās un noslidinājās lejā, lai nolīdzinātu kalnu.
Skaidrs, ka nezina. Žēl. Tad pat reizēm "tūristiem" nelika maksāt par slēpošanu visu dienu. Mēs gan uz kalnu brīvdienās tāpēc negājām.
Man bija smuks, spīdīgs āķis ar kociņu, uz kura uzrakstīju savu vārdu. Tikai pēc vairākiem gadiem tas beidzot saplīsa. Un vēl man bija brilles ar dzelteniem stikliņiem.

Ko nozīmē "interesanta"? Kāpēc pēdiņās? :)
 
Maxinjsh (m_x)

Maxinjsh: jā, tas bija tāds..

2005. gada 11. maijs, 10:02 pm, atbildēt

jā, tas bija tāds čakars, kamēr iemācījos pieāķēties (un atāķēties), visi vaktēja pacēlāju augšā, lai vajadzības gadījumā varētu izslēgt. a tagad tas pat vairs nav vajadzīgs.. tā centos! un nūjas man ar vēl vecās, līkas pat. ir kur pakavēties;) (atmiņās).
nē nu atmiņu īsti nevarētu raxturot ar vārdu interesants, tapē pēdiņās. vienkārši tu tik daudz ko atceries, tādi interesanti fakti, nav garlaicīgi lasīt!
 
judith (judith)

judith: Ja nebūtu tik..

2005. gada 11. maijs, 3:10 pm, atbildēt

Ja nebūtu tik interesanti un jauki uzrakstīts, līdz galam neizlasītu. Kaut ko tik skaistu pašai gribētos uzrakstīt. :) Tikai man nav tik daudz atmiņu, kā vienīgi liels neona uzraksts "ak, skaistā bērnība".
 
on parole (platinum)

on parole: eju kaktā nokaunēties..

2005. gada 11. maijs, 4:25 pm, 3 atbildes / atbildēt

eju kaktā nokaunēties - manas spilgtākās bērnības atmiņas: pieneņu pļava, kurā 'ganos' es un vēl kāda miermīlīga gosniņa (no kuras gan man bija ļoti bail),
"Ziemeļu liķiera" pudeles slepus tukšošana ar kaimiņpuiku vārdā Aivis (ārprāts, es pat skolā vēl negāju!),
žurku apmētāšana ar akmeņiem pa spraugu vistu šķūnīša jumtā (daudzas nositām, vēl daudzākas vnk apdullinājām, tas bija pat interesantāk),
Raiņa kopotie raksti no sākuma līdz beigām, vispār nesaprotu - kā bērns 1.klasē var ko tādu lasīt, jēgas jau nekādas, bet es lasīju(nevis tāpēc, ka patika tur rakstītais, bet vnk lasīšanas pēc, man patika lasīt vienalga ko, pat "Cīņu", nenoplēstās mēbeļu uzlīmes un, protams, visu, kas rakstīts uz tēta cigarešu paciņām :)). Tāpēc laikam arī tagad patīk lasīt Tavus un citu garos pastāstus, atšķirība vien tā, ka tagad tajā ir kas derīgs un tīkams.
bērnība, eh.
 
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Man arī kaut kā govis..

2005. gada 11. maijs, 5:00 pm, atbildēt

Man arī kaut kā govis nepatīk. It kā jau bīstami zvēri tie nav, bet tomēr lieli un ar pieciem kuņģiem, tā ka – ko var zināt? :)
Man gan nekā tāda nav.
Ar kaimiņpuikām liķieri jau nu toč neesmu dzēris, man kaimiņos lielākoties dzīvojušas meitenes. Pirmajā klasē sāku iet pāris mēnešus pēc 1. septembra, taču pie ābeces gan kaut kā tiku līdz ar visiem. Vai arī to atdod pašās beigās..?
Žurkas, manuprāt, vispār nekad brīvdabā neesmu redzējis. Pagaidām Tu man ieliec. :) Peles gan. Tās man patīk. Tādi mazi dzīvnieciņi pa āru dzīvojas un rušinās. Meža peles ir smuki radījumiņi.
Es arī daudz lasīju. Pasakas, stāstus, avīzes arī. Īpaši priecīgs biju, ja gadījās tikt pie vecām avīzēm. Nosaukumus gan neatceros, bet gan jau arī "Cīņa". Žurnāli visādi vecie. Pie Raiņa rakstiem jau nu gan neķēros. Es lasīju Sprīdīša bibliotēku un ļoti viebos (patiesībā man pat bija bail), kad mamma lasīja mums ar māsu priekšā "Riekstkodi".
Dažreiz ielīdu mājās kurtuvē, kur vienmēr bija sena prese un žāvējās āboli. Tad nu es lēnām sildījos, lasīju un mielojos. :)
Bērnība, eh.
 
Murcielago (murcielago)

Murcielago: Man ar žurkām saistās..

2005. gada 11. maijs, 7:48 pm, 1 atbilde / atbildēt

Man ar žurkām saistās viena nelāga bērnības atmiņa, nu, ne gluži mana, jo biju tik maziņš ka neko no tā neatceros, bet nu man teica ka tā esot bijis. Toreiz dzīvoju laikos pie tantes. Atceros, kā man stāstīja, ka mani, kad es maziņš biju, gandrīz apēda divas milzīgas žurkas pa nakti. Bija jau tikušas līdz manam degunam un jau grasījās kost mani nost, kad mani tomēr pamanīja. Ātri tika atnests mūsu melnbaltais kaķis, diemžēl neatceros kā viņu sauca, kurš tad arī abas žurkas aizdzina, vienu arī notverdams un apēsdams, otra vairs netika manīta. Lūk tā..
 
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: Laimīgais es, ka man ir..

2005. gada 12. maijs, 8:55 am, atbildēt

Laimīgais es, ka man ir pieredze tikai ar pelēm, kas man gan nekad nav kodušas. :)
Vispār jau šitādi gadījumi ir dzirdēti vairāki. Laikam žurkām ir tāds ēdiens – "Mazulis šūpulī, iecienītais". :)
Labi vien ir, ka neatceries.
Paldies, ka padalījies atmiņās!
 
(k)Vii! (viinogas)

(k)Vii!: ļoti patīk! :))

2005. gada 11. maijs, 8:04 pm, atbildēt

ļoti patīk! :))
 
citronmeetra (citronmeetra)

citronmeetra: Kā tāds bērns. Bet ir..

2005. gada 11. maijs, 9:50 pm, atbildēt

Kā tāds bērns.
Bet ir jauki. Patiešām.