Otrdiena, 2005. gada 20. septembris

x-ƒ (x_f)

x-ƒ: * > rudens

2005. gada 20. septembris, 4:02 pm, 22 atsauksmes

Rudentiņis, bagāts vīrs. Mhm, ka tik' ne arī. Tas teiciens ir pilnīgi garām, jo rudenī viss iet tieši mazumā. Lai arī tas teiciens visdrīzāk ir domāts par dārzu, mežu un visu, ko no tiem var pārnest mājās, tik un tā rudenī viss iet mazumā. Pat tieši tāpēc. Jo viss tiek novākts, salasīts, apēsts, sapūdēts un tā tālāk. Bet bez rudens viss ēdamais nogatavotos arī tāpat, varbūt pat vairākas reizes.

Arguments, ka rudenī koki krāsojas un lapas skaistas, un vispār, neiztur nekādu kritiku, jo tā ir skatīšanās, kā šīs lapas mirst, bet mirst tās tāpēc, ka tām sāk trūkt gaismas. Ja tas tiešām būtu tik jauki, tad nāvessodus pārraidītu televīzijā kā lielus notikumus.

Tiesa gan, dzīvībai ir vajadzīgs arī ūdens, un rudenī, ziemā tā ir daudz. Taču. Trūkst siltuma, lai kaut kas labs notiktu. Citādi jau arī uz Mēness un Marsa ir ūdens, bet bez siltuma nu nekādi. Gaisma ne vienmēr ir arī siltums, taču tomēr. Manuprāt, daudz grūtāk būtu pārdzīvot aklumu nekā kurlumu, līdz ar to vēl viens punkts gaišajam gadalaikam par gaismas būšanu.

Līdz ar to uzvar vasara, jo tad ir pārpārēm gaismas, siltuma un zaļās krāsas. Zaļā krāsa nozīmē dzīvību un brīvību (pie kādas gaismas Tu pārej ielu?). Katrs, kas mēģinās iebilst.. Nu, pats vainīgs.

Rudenī ļoti daudz jauniešu kļūst sarūgtināti, kad atsākas mācības skolās un universitātēs. Uz ceļiem notiek vairāk negadījumu. Tumšais, drūmais un drēgnais laiks palielina pašnāvību skaitu. No rītiem grūtāk piecelties, jo ir tumšs! Tāpēc – nost ar rudeni!

Patiesībā jau patiešām skumji, jo sāku to izjust uz savas ādas. Šķiet, ka šī bija pēdējā piektdiena, kad bija iespēja izmest kādu riņķīti ap Siguldu ar riteni. Kad biju mājās, bija jau tumšs. Un šonedēļ būs vēl tumšāks, tā ka vairs nevarēs. Bet tas ir tāds prieks – pēc piecu dienu atsēdēšanas ofisā padarīt kaut ko fizisku. Un ātru. Vakarā noskatījos “Velomāniju”, sevi gan redzēju, toties ieraudzīju, kas par bariem bija man aiz muguras Vienības brauciena laikā. Man veicās. Ōmīte vārīja dzērveņu ievārījumu, un katlā bija izveidojies paliels vulkāniņš. Bet ievārījums garšīgs. Vienu vakaru neveiksmīgi un riskanti paslīdot vannā, atcerējos, ka 80% visu negadījumu notiek mājās. Nākošajā rītā pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem man tomēr izdevās iegriezt pirkstā, gatavojot brokastis. Atcerējos to statistiku. Un vēl tagad ik pa laikam atceros, jo vēl sāp.

Tas arī viss, mkay?

♪♬: Fairport Convention – Who knows where the time goes?
x-ƒ (x_f)

x-ƒ: (:3=<[email protected]\[email protected]_bghg>Mqydx\egc

2005. gada 20. septembris, 5:19 pm, 4 atsauksmes

Šī dziesma būtu jāklausās pēc vienpadsmitiem vakarā tādā nedaudz miegainā noskaņojumā, bet ar sajūtu, ka vakars vēl nav galā. Noteikti jāiedomājas tumši sarkanā krāsa. Un smarža, atbilstoša.

Julee Cruise - Falling