Nu, vai nu šķībs signāls, vai arī signāla trūkums. Šajā gadījumā gan abi laikam būtu labi.

Pirms dažām nedēļām man pasvieda ideju, ka, fiksējot GPS pozīciju, iespējams, ir iespējams noteikt, kad Zemi sasniedz Saules koronālās masas izvirduma (CME) laikā izmesto lādēto daļiņu mākonis un radiācija. Tās ir lādētas daļiņas, plazma, kas ietekmē Zemes jonosfēru. Cauri jonosfērai jāceļo GPS signāliem, tie ir vāji signāli (apmēram tā, it kā 18000 km attālumā spīdētu 50W spuldzīte), turklāt tie raida precīzus laika signālus, līdz ar to nelielām veiktā ceļa izmaiņām vajadzētu atspoguļoties GPS ziņotās pozīcijas novirzē. Kas arī ir jāpierāda.

Tā nu mājās ir novietots GPS, no kura nepārtraukti reizi sekundē tiek saņemta informācija par pozīciju, kas tiek salīdzināta ar vidējo, mērot novirzes. (Ja nedēļu ilgi krāj datus, tad vidējai aritmētiskajai pozīcijai vajadzētu būt pietiekami precīzai.) Dati tiek apstrādāti divdesmitčetrreiz diennaktī, sadalīti četrās daļās, un, lai būtu vieglāk uztverami, tiek sazīmēti dažādi grafiki.

Diennaktī tiek saražoti aptuveni 7 MB datu. Pārbaudīju arī 5 Hz apdeitu saņemšanu no GPS, taču reāli tam nav nozīmes, tikai piecreiz vairāk informācijas, kam reāli nav izmantojuma. Ja vajadzētu ļoti piezūmot kādam laika posmam, tad, protams, sanāktu smukāk, bet citādi tam nav nozīmes.

Savāktajos datos jāmeklē pīķus. Tādi ir. Turklāt tie ir nevis tādi žikžik, bet uz dažām minūtēm – kā vajadzētu būt. Tātad visam vajadzētu būt pareizi. Vienīgā un reizē arī svarīgākā problēma – es īsti nevaru sasaistīt savu novēroto lielākas aktivitātes brīžus ar NOAA satelītu un citos veidos savākto informāciju. Ir redzams, ka tajos brīžos (plus mīnus stundas) ir savādāka elektronu aktivitāte, taču it kā nekā tāda kritiska. No otras puses – nav arī īsti skaidrs, vai to tā vispār ir iespējams sasaistīt, ja manas novērotās nestabilitātes ir tikai minūšu ilgumā. Un tā vidēji – kaut ko savādāku NOAA tobrīd parasti tiešām reģistrē. Nnnne vienmēr. Tā ka.. varbūt.

Kad viss mierīgi, tad pozīciju svārstības ir līdz 10-15 metru rādiusā. Kad kaut kas notiek, tad tad tās var palēkties pat par vairāk kā 100 metriem.
Tas nav normāli!
Bet kas tas ir?

Es ierakstīšu arī Starspace.lv forumā, varbūt tur kāds varēs mani apgaismot, vai viss pareizi, vai arī tā ir tīra tumsonība, ar ko nodarbojos. Pajautāšu arī importa amatierastronomiem.

Pats galvenais – būtu lieliski, ja vēl kāds varētu sākt veikt šādus novērojumus, lai ir skaidrs, vai tas tikai man te tā "gadās", vai arī tās tiešām ir vairāk vai mazāk lokāli globāli novērojamas fluktuācijas, jo pašlaik var tikai minēt, jo nav, ar ko salīdzināt. Tā kā tiek izmantots GPS laiks, tad papildus pat neko nevajadzētu sinhronizēt.

Būtu foršiņi, ja vēl kāds iesaistītos, kamēr AR 2205 vēl nav pagriezies pret mums.
Iepriekšējais monstrs AR 2192, kas bija lielākais Saules plankums 24 gadu laikā, lai gan sagādāja padaudz M un X klases uzliesmojumu, pārsteidzošā kārtā iztika bez neviena CME, savukārt, AR2205 jau ir dažus tādus radījis un lēnām rotē uz Zemes pusi.

Mani dati ir pieejami onlainā – x-f.lv/dev/gps-monitor
Nelāgu tehnisku iemeslu dēļ gan man nav datu no AR 2192 dienām. :(
Kods arī ir pieejams, tas gan vēl neskaitās pabeigts, taču strādā. Tur jau tāpat nekā tāda nav – savāc pozīcijas no GPS, sabāž failā, failam uzlaiž virsū GNUplot. Man tas viss darbojas uz RaspberryPi, nekādu jaudu tas neprasa.

Citplanētiešu kosmosa kuģi taisa caurumus mūsu Saulē!

Ja neskaita laikapstākļu prognozes, tad prognozes šai nedēļas nogalē redzēt polārblāzmu joprojām ir spēcīgas. Pašlaik lielāka iespēja ir šim, ne sestdienas vakaram. Nejaucība tikai tāda, ka var paredzēt, ka polārblāzmai jābūt, taču nevar paredzēt, vai tā tiešām būs. Un arī tad konkrēti tikai samērā īsu laiku iepriekš.

Katram gadījumam – resursi operatīvai informācijai:

• OVATION Aurora no NOAA – ģenerēts attēls ar prognozi kādām 30-60 minūtēm, lieliski var redzēt, vai un uz ko cerēt.
• Aļaskas Ģeofizikas institūta prognozes – karte un novērtējums.
• @aurora_alerts twitterfīds – prognozes 30-60 minūtēm. Ja Kp indekss ir virs 5, tad polārblāzma ir tīri iespējama mūsu platuma grādos.
• iNtegrated Space Weather Analysis Sistem no NASA – tehniskāka un detalizētāka informācija gīkiem. Tie ir mani savāktie widžeti, tur katrs var izveidot savu kolekciju.

Lai veicas!

Space Weather Message Code: WATA50
Serial Number: 50
Issue Time: 2014 Sep 11 0459 UTC

WATCH: Geomagnetic Storm Category G3 Predicted

Highest Storm Level Predicted by Day:
Sep 12: G2 (Moderate) Sep 13: G3 (Strong) Sep 14: G1 (Minor)

THIS SUPERSEDES ANY/ALL PRIOR WATCHES IN EFFECT

Comment: Upgrading the Watch for 13-14 Sep due to anticipated effects from the CME associated with yesterday's R3 (Strong) event.

NOAA Space Weather Scale descriptions can be found at www.swpc.noaa.gov/NOAAscales

Potential Impacts: Area of impact primarily poleward of 50 degrees Geomagnetic Latitude.
Induced Currents - Power system voltage irregularities possible, false alarms may be triggered on some protection devices.
Spacecraft - Systems may experience surface charging; increased drag on low Earth-orbit satellites and orientation problems may occur.
Navigation - Intermittent satellite navigation (GPS) problems, including loss-of-lock and increased range error may occur.
Radio - HF (high frequency) radio may be intermittent.
Aurora - Aurora may be seen as low as Pennsylvania to Iowa to Oregon.

TL;DR: piektdien un īpaši sestdien paliela iespēja, ka būs redzama polārblāzma.

Vakar izdomāju šorīt celties tā agrāk, lai padarbotos pa āru un dārzu, tāpēc telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem, telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem divreiz plusmīnus dažas minūtes, jo ar vienu parasti nepietiek. Tā nu šorīt tas noskan, ceļos, taisos, dodos, kaķis arī saņēmies iziet apgaitā, ārā tik jauks un svaigs, saule nupat uzlēkusi, putniņi čivina, neviena nekur nav, viss, kas redzams, ir tikai man. Naktī bijusi salna, taču nav paņēmies līdzi fotoaparāts. Kad darāmais sāk beigties, taisos doties iekšā un tad.. ē.. tad.. ē.. tad.. ē.. sāk zvanīt modinātājs, jo pulkstenis rāda septiņi.

Tad gan es sapratu, kāpēc saule izskatījās nupat pamodusies.

Pēc pagājušajām brīvdienām visu nedēļu domāju par skrituļdēli – būtu forši, ja man tāds būtu, jo pie mājas vēl ir gluds asfalts ar garu slīpumu, pa to uz leju diez vai saņemtos, bet augšup slalomā gan varētu patrenēties. Man kādreiz bija, vai tas vēl ir, vai tagad jau sen kā utilizēts.. Nedaudz izrakņāju garāžu un – jooooooooou – atradu!
Bet!
Ritenīšu gumija ir vvz no kā taisīta, tā ir kļuvusi balta un neeksistējoša – tiklīdz pieskaras, tā sabirzt putekļos. Diemžēl ikspadsmit gadus neizturēja.
Bet!
11. maijā Lorupes gravā būs kaut kādas longbordistu sacensības, un lasīju, ka viņiem esot kaut kāds sakars ar RIPO skeitu reinkarnēšanu, tāpēc ceru atcerēties un aizbraukt parunāties, varbūt man vēl ir kādas cerības.

Šovakar, izmantojot matemātiku un GPS, lai ir precizitāte līdz sekundei, kā pro ar (gandrīz) pirmo piegājienu noķēru Iridium sauleszaķīti, kā jau pirms nedēļas nolēmu. Nākamreiz pacentīšos piedomāt pie kompozīcijas, kvalitātes nšit.

Brīvdienas bija tik vienmērīgas un skaidras, ka sanāca pavisam rāmi no rīta pamosties (esmu pārvācies uz gulēšanu verandā – jau aprīlī!), līdz normālam laikam padarboties pie kompja, pusdienlaikā iet ārā paskatīties un nofotografēt Sauli, tad padarboties ap māju un pa dārzu. Kopumā neko daudz neiestādīju, taču pietiekami daudz pārstādīju. Vismaz nevienu bieti neiestādīju, bet nu tikai 150 km, ko tur daudz.

_ kaut kad ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt izveidot Saules analemmu, tad nu beidzot par to atcerējos, pat pamēģināju iesākt ar pirmo kadru, taču sapratu, ka ar manu aprīkojumu to visdrīzāk nemaz nevar un ir nepieciešama platāka lēca – jau tagad pusdienlaikā kadrā knapi varu dabūt gan Sauli, gan zemi, tad vēlāk ap Līgo diez vai vairs sanāks. Turklāt tam vajag gadu ilgu pacietību un tikpat ilgi netrīcošu roku, tā ka..

Pa to laiku, kad vakars pienācis, var iet ārā vēlreiz nofotografēt rietošo Sauli, atpakaļ iekšā noskatīties atlikušo Panorāmu, iekārtoties ērtāk, lai noskatītos filmu, un pēc tās atkal doties ārā mierā un klusumā papētīt jumu. Vienubrīd gan kaut kur netālu satraucoši un satraukti sāka bļaustīties lapsēni, taču viņi ātri nomierinājās, un es tāpat.

Marss atkal ir redzams. Tā liekas, ka Jupiters ir tur augšā visu laiku, tāpēc pie tā pavisam pierod, lai gan tas ir tikai pusgadu, taču Marss liekas tāds – nupat tikai bija un vairs atkal nav, taču tagad ir, un tāpēc nopētīju kārtīgi. Katru reizi ir tāds mazs pārsteigums, ka tik tālu prom tukšumā ir divreiz mazāka planēta par mūsējo, kas no šejienes ir mazs, sarkanīgs punktiņš, taču, ja labi ieskatās, uz tās var redzēt "kaut ko" un pat polāro ledus cepuri. Saturns arī beidzot kļūst redzams, vēl pavisam zemu un tikai ap vieniem naktī, bet ir.

Sen nebiju skatījies filmas, taču šoreiz pieturējos pie rituāla pa vienai katru vakaru un man bija "Frequently asked questions about time travel", "Stranger than fiction", "Sunshine", "Sunshine cleaning" (pēdējās ir tikai sakritība un "Little Miss Sunshine" nebūs). Pēc tam savādāki sapņi gandrīz vai garantēti.

Vienu vakaru gan filmas skatīšanās uz dažām minūtēm tika pārtraukta, lai izšautu ārā noķert Iridium satelīta uzliesmojumu. Katru vakaru tādi ir vairāki, bet es kaut kā vienmēr palaidu garām vai biju aiz mākoņiem, taču tas tāds tīri foršs skats, kā kāda "zvaigznīte" sāk kustēties, iedegas spoža, spoža un tad atkal ātri nodziest. Kādreiz nofotografēšu. Nākamreiz (piemērots laiks visam).

Un tad man ienāca prātā doma. Kāpēc kino rāda tikai jaunās filmas? Vienu un to pašu uz sešām nedēļām katru vakaru, bet nekad nekur neviens nerāda normālas senākas filmas. Es pat ne par vecu klasiku, uz ko pavilktos hipsteri, bet arī pirms 2-15 gadiem taču bija labas filmas, kuras reizēm būtu interesanti noskatīties pirmo vai otro reizi, bet nekā! Varētu ko tādu rādīt kino, piemēram, vienu vai divus vakarus nedēļā vienu vai divas nedēļas. Bet nekā. Brīva vieta biznesam. Vai kādam ar lielu ekrānu mājās pie sienas. (*hint hint*)

Vēl es redzēju, kā uz līdzenas vietas izveidojās virpulis, tāds apmēram 7x2 metri, un pabraukājos ar trīsriteni. Iepriekš jau daži par to bija stāstījuši, tagad pats redzēju un pat iedeva pamēģināt. Tas ir lielais trīsritenis no Trikke.com, un patiesībā kinda cool – man ātri bija skaidrs, kā to dabūt uz priekšu, jo tas darbojas ar līdzīgiem principiem kā skeits (man kādreiz bija oranžs skrituļdēlis, normāls vietējais RIPO, ne tās amerikāņu zemās parodijas, es mācēju ar to braukt pret kalnu..). Īsāk sakot, aizņēmu to ilgāk kā biju domājis, viegli gan tas nav, ar parasto velo ir daudz vieglāk, bet vajag jau arī kaut kādu izaicinājumu – kādu pusstundu ar tādu, un slodzi jūt visur, uz kājām, rokām, pat plaukstās. Gandrīz vai iedomājos, ka varbūt man arī tāds noderētu. Tikai garāmgājēji un braucēji gan aizdomīgi noskatās.

Visā visumā kaut kā tā.

Šosestdien StarSpace observatorijā Suntažos notiks StarParty #11 pasākums, kurā esam uzaicināti piedalīties un šo to pastāstīt arī mēs. Man jau ir uztraukums, jo pašam būs jārunā uz visiem.

Šoreiz regulārā pasākuma tēma ir par visu, ko dara amatieri – būs gan robotu, gan raķešu būvētāji, solās būt tīri interesanti. Nav īsti skaidrs, kā sanāks ar pašu zvaigžņu un planētu vērošanu, bet tur nu neko mainīt. Lekcijas parasti var skatīties arī onlainā, ja klātienē nesanāk. Vairāk info StarSpace lapā.

Ar saiti!
http://www.starspace.lv/../starspace-konkurss-2013-rezultati-31102013.html
Konkurss, kam pieteicos desmit minūtes pēc pusnakts, kas bija desmit minūtes pēc termiņa!
Sola ziedus un konfektes!

(..) Ja mēs tagad maksāsim par Eiropas kosmosa programmu gandrīz divus miljonus eiro.. Ir noslēgti.. Jā, protams, sadarbība, vienošanās. Nu, tādas starptautiskas sadarbības un vienošanās mums ir daudz noslēgtas valstī, un tā ir prioritāte. Nu, es nezinu, varbūt, ka tomēr beidzot ir laiks atjēgties, ka prioritāte ir tomēr mūsu pašu valsts iedzīvotāji, mūsu pašu valsts bērni, mūsu cilvēki, ka tā ir prioritāte un pēc tam starptautiskā kosmosa programma.

Tā šorīt Latvijas Radio 1 rīta programmā plkst. ~8.25 Diāna Zaļupe monologā izteicās par sporta pedagogu algām un jauniešu iespējām nodarboties ar sportu, un tā tālāk, tas viss sakarā ar iespējamo skolotāju streiku un tām lietām. To var noklausīties LR1 arhīvā (sākot no 18:26).

Vispār jau uz Zemes nav vajadzīga nekāda kosmosa programma, jo, re, Āfrikā un Āzijā cilvēki mirst badā un visapkārt ir daudz citu problēmu. Ne?

Patiesība ir tāda, ka līgums ar Eiropas Kosmosa aģentūru ir nozīmīga lieta Latvijai. Pašlaik no Latvijas tiek gaidīta dalības maksa aptuveni 900 tūkstošu latu apmērā. Apņēmāmies maksāt, tagad vairs negribas. Tas ir daudz? Valstij tas nav daudz, tas ir sīkums, paskat, cik desmiti miljonu bez aizķeršanās ieplūst grimstošos privātuzņēmumos. Savukārt, labums no Latvijas pilnvērtīgas sadarbības ar EKA būs tāds, ka nauda nāks atpakaļ. Mums jāiemaksā dalības maksa, lai varētu piedalīties projektos, kur EKA maksās mūsu zinātniekiem, mūsu inženieriem, mūsu izejvielu ražotājiem, mūsu cilvēkiem. Tā nav zivs, tā ir makšķere.

Pašlaik gan ar Izglītības un Zinātnes ministrijas Dombrovska gādību vai neizdarību, daļēji piepalīdzot arī MK Dombrovskim, ir nobremzēta arī šī ļoti perspektīvā lieta. Igaunija mums ir par pāris gadiem priekšā, sadarbojoties ar EKA, Lietuva ir aptuveni mūsu līmenī. Pagaidām. Šī arī ir tā Latvijas iespēja nokļūt Eiropas elitē, par ko iepriekš mūsu "elite" runāja (tas gan vairāk bija euro dēļ, kas, manuprāt, ir pilnīgs bulšits).

Kanādieši ir aprēķinājuši, ka viens dolārs, ko investējam kosmosa tehnoloģijās, nes atpakaļ divus līdz 100 dolārus, atkarībā no tā, vai tā joma ir tieši vai netieši saistīta.
Sandra Kropa raidījumā "Pēcpusdiena" par līgumu ar EKA

Latvijā ir par daudz ekonomistu, juristu, un paši to visu zināt. Kosmosa izpēte ir iespēja attīstīt valsti, pacelt eksaktās zinātnes, attīstīt industriju, radīt darbavietas, "ražot" zinātniekus un inženierus, nevis biroju darbiniekus. Tam visam ir milzīga pievienotā vērtība, kas cita starpā papildina budžetu un ļauj pabarot izsalkušos tiešā vai netiešā veidā.

Protams, jauniešu un vispār iedzīvotāju veselīgums, iespējas nodarboties ar sportu starptautiskā un profesionālā mērogā arī ir būtiski, un tai arī jābūt valsts prioritātei ne tikai uz papīra, taču šīs abas lietas nevar pretstatīt, Diāna Zaļupe.

Bija un izčibēja atvaļinājums kādu laiku, kad iesildījos ziemai un katru dienu grābu lapas, kas tikai krīt un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un krīt, un .., un tiek sastumtas turpat, kur nonāks sniegs. Viss bija tik mierīgi, ka man nebija skaidrs, kuru dienu īsti jāatgriežas darbā, jo tā nebija pirmdiena, bet tad kolēģe atsūtīja īsziņjautājumu, ka rīt taču es būšu, ja, tāpēc laikam tad arī bija jābūt.

Vienurīt pamodos ar skaudru domu, ka kā, nu, kā gan var būt jau 12. novembris un ir palaists garām 11. Bet pirms tam sapnī sw rādīja oldskūlīgu sieviešpilsētvelo un stāstīja, kā to pārvedusi no kādas -stānas (valsts, kas beidzas ar -stāna). Turklāt ar nelielu pastīvēšanos viņa esot izkārtojusi tam vietu lidmašīnas salonā. Es to neizdomāju, to nemaz nevar izdomāt.

Ar paša spēkiem joprojām var braukt uz Siguldu un Rīgu, tikai vējš vai auksts, vai migla, bet galvenais jau ir tumsa – no rīta ir tumšs, vakarā ir tumšs. Dažreiz, braucot pa šoseju, man ir sajūta, ka aiz muguras ir kāds spoks vai kas, bet vēl kāds. Minas aizvējā. Atskatīties negribas, jo, nu, ja nu tiešām ir, bet tad garām pabrauc mašīna un uz ceļa un krūmos nozib vien mana ēna, bet to, vai spokiem maz mēdz būt ēnas, es nekad nepaspēju iedomāties, jo ar to pietiek.

Vakar biju StarSpace stārpārtijā, un bija tiešām foršs stārpārtijs. Iepriekš vienmēr grib rasties atrunas nekur nebraukt – patālu, nu ko es tur, ņemtne ar teleskopa vadāšanu, varbūt nemaz neņemt līdzi, nakts vidū atpakaļ, varu taču mierīgi pas'tīties tiešraidi jūtūbē, šoreiz vēl tas, ka visu bija jāiekrāmē mašīnā jau no agra rīta un jāaizbrauc to nolikt kaut kur patālāk no mājām, jo maratona dēļ iela slēgta līdz vēlai pēcpusdienai (neviens jau neteica, pašam tas bija jāsameklē), bet, bet, bet drošības pēc tomēr no rīta gandrīz visu sakrāmēju, aizvedu, aizgāju un aizbraucu.

Bija vērts.

(Braucot uz turieni, pa ceļam bija tik skaisti skati – zilas debesis, svaigi zaļi lauki ar ziemājiem un fonā visi krāsainie koki, bet neviena paša skatītāja, un man neviena paša fotoaparāta (fotostatīvu biju paņēmis līdzi, bet fotoaparātu uzlādēju, iepakoju un noliku degungalā, bet tāpat aizmirsu). Tā vietā Siguldā abas dienas ir milzu sastrēgumi, jo pilsētniekiem jābrauc uz vienu vietu, lai redzētu dabu. Karsta vasaras diena – Jūrmala, saulaina rudens diena – Sigulda. Klišejas!)

Kopējā pasākuma tēma šoreiz bija planētu pavadoņi – īpašie mēneši. Šis bija jubilejas stārpārtijs – desmitā reize, esmu bijis uz lielāko daļu, bet ne visiem. Bija interesanti stāstījumi, bija smukas biwžiņas, bija daudz jaunu lietu, ko nemaz nezināju. Bija skaidras debesis! Neticami, bet stārpārtija laikā tiešām beidzot bija skaidras debesis un visi stāri! Zinkā, man joprojām ir doma kādu piemērotu vakaru paņemt savu boileri un aizvest uz publisku laukumu parādīt tuvāku vai tālāku kosmosu, bet vasarā to nevar (jo gaišs), rudenī to nevar (jo līst) un, un, un, bet tad man likās, ka nu 12. oktobris gan tam būtu piemērota diena, jo labs laiks un augošs Mēness, bet izrādījās, ka tieši tad ir stārpārtijs, tāpēc sanāca, ka tur iesildījos – man bija iespēja tēmēt teleskopu uz kaut ko, stāstīt, atbildēt uz jautājumiem, nodemostrēt, cik ātri griežas mūsu planēta (jo manējais ir bez automātiskās sekošanas, tāpēc objekti ik pēc kāda laika izslīdēja no redzesloka), un cilvēki pat stājās rindā, lai paskatītos. :) Bija forši. Noteikti jāsaņemas uz to arī vienam, kamēr vēl nesnieg. Vien vajag labāk patrenēties, jo pa vasaru viss bija piemirsies, kas kur atrodas. Bet tiešām vajag. Kas gan var notikt?™

Man pašam arī beidzot bija iespēja paskatīties StarSpace observatorijas lielajā teleskopā! Iepriekš, protams, visi pasākumi bija zem mākoņu vāka, bet šoreiz varēja. Kādas tur Suntažos bija debesis! KĀDAS TUR BIJA DEBESIS! Kā bildēs! Kā filmās! Kā vēlmēs! Kā nekur citur! Nosētas ar zvaigznēm! Tik daudz! Tik.. visas! Piena ceļš skaidrs un spilgts. Pirms prombraukšanas kādu brīdi vienkārši stāvēju, apbrīnoju un centos iegaumēt. To tur bija tik daudz, ka viegli varēja apmaldīties, jo parasti redzamas tikai spožās, mazliet mazāk spožās un tā, pēc kurām var orientēties, kur kaut ko meklēt, bet te uzreiz tik daudz. Varbūt pat būtu pierādījumi, ja būtu paņēmis fotoaparātu, heh.

Uuuuuuun uz nākamo stārpārtiju mēs esam uzaicināti šoreiz paši būtu tur priekšā un kaut ko pastāstīt. Ōsom, ne? Skērī, ja! Laikam jāsāk gatavoties laicīgi. Pārtija tēma ir par visu, ko astronomisku dara amatieri, tad nu kaut kā tā mēs arī par, ē, baloniem. 12. aprīlis, Suntaži, laicīgi visus pabrīdināju.

Pārrodoties mājās ap pusdiviem, mani sagaidīja bēdīga ziņa, ka minkas nav, kas radīja lielus pārdzīvojumus, garas pastaigas, daudz jautājumu visādiem cilvēkiem un pat sazīmētu plakātiņu fotošopā (šņuk), līdz sivēnaste tieši pēc 24 stundām kopš iziešanas pārradās, nesniedzot nekādus komentārus, taču galvenais, ka visi sveiki un veseli.

Tajā attēlā neko daudz nevar redzēt, taču tur vispār ir trīs planētas. (Nu, četras, ja pieskaita Zemi.) Pirmoreiz mūžā un beidzot ieraudzīju Merkuru! Saulei tuvākā planēta, ko tāpēc tik reti var mēģināt ieraudzīt, mazliet lielāka par Mēnesi, tikai punktiņš, bet es zinu, kas tas punktiņš ir un kāpēc svarīgs.

Kamēr savā parastajā ceļmalas spotā ar skatu uz rietumiem baroju odus un izklaidēju maijvaboles, binoklī meklējot kaut kur tur esošo Venēru, pēc kuras varētu atrast arī pārējo, pie manis piestāja daži cilvēki, lai noskaidrotu, kas man padomā. Viens pāris domāja, ka esmu ornitologs, jo paši hobijo ar putnu vērošanu.

Man jau pasen ir vēlēšanās kādā skaidrā piektdienas vai sestdienas vakarā paņemt teleskopu un aizvest to kaut kur pilsētas centrā vienkārši tāpēc, lai parādītu – augošs Mēness ir interesants, M13 kā dārgakmens, Saturns – gredzenu karalis. Vienkārši parādīt arī citiem, kāda ir pasaule tur ārā, parunāties, ieinteresēt, pastāstīt visu, ko zinu, cik tālu, cik daudz, cik liels, cik neiedomājami milzīgi plašumi. Sarīkot tādu parastu ietves astronomijas vakaru. Nav ne jausmas, cik daudzus garāmgājējus tas varētu interesēt.

Bet nu tam prasītos kāda kompānija, vienam tomēr drusku bail. Es nevaru tā čikibriki savākt visu vienā piegājienā un iestūķēt mašīnā. Ja nu vajag.

Nīderlandē ir kāda interneta paziņa, kas uz tādiem outreach pasākumiem dodas ar velo. Viņai gan ir H-alfa teleskops Saulei, tāpēc visu var darīt pa gaismu, turklāt tas ir samērā neliels aparāts. Bet cik forši tas ir!

Šovakar pirmoreiz redzēju krepuskulāros starus, kas iet augšup. Perspektīva. Vispār tie ir pavisam paralēli, taču izskatās nē.

Rīt agri no rīta plkst. 5:06:31 igauņu pirmais satelīts ESTCube-1 tiks palaists orbītā. Apsveru domu būt augšā, lai kaut attālināti būtu klāt. Ceru, ka ātri vien tiks publiskoti arī provizoriskie TLE, lai es varētu mēģināt uztvert signālus no tā. Man prieks par igauņiem, un jebkurā gadījumā tas ir interesants projekts, jo pirmoreiz tiks testēta elektriskā bura, kas nākotnē, iespējams, krietni var ietekmēt, atvieglot un paātrināt iespējas ceļot pa Saules sistēmu.

Vakarvakar ap sešiem.

Vakar kā jau katru vakaru pagājušajā nedēļā drebinājos tumsā un vējā, medījot komētu, šoreiz pat ar konkrētu mērķi – nofotografēt, kā tā noriet. Procesa gaitā papļāpāju ar kādu riteņbraucēju, kas piestāja parunāties par skatu, pastāstīju, parādīju viņai komētu binoklī, papļāpāju ar diviem jauniešiem sarkanā žigulī, kas piestāja noskaidrot, ko un tik ilgi es tur daru, kas redzams un kur tieši jāskatās. Sanāca tāda īsta "ietves astronomija". Un tad pēkšņi – debesis iedegās!

ZOMG!

Es zināju, ka uz Saules pirms dažām dienām noticis izvirdums. Es zināju, ka ir brīdinājums par G1 un G2 līmeņa ģeomagnētiskajām vētrām šai naktij. Es neticēju, ka tiešām viss varētu notikt, kā vajag, un laikā, kad varu to ieraudzīt, bet viss bija!

Tas bija tik skaisti. Skatījos uz rietumiem, kur lēni dzisa komēta, un tad debesis uzliesmoja tik dzīvās zaļās un violetās disko gaismās gandrīz līdz pat zenītam! Tik! Skaisti! Un spilgti. Un kustas. Un mainās.

Un dilemma, ko tagad, – novērst kameru no komētas vai nē. Tomēr atstāju, jo vakar, iespējams, bija pēdējā reize, kad to redzēju uz nākamajiem 106000 gadiem. Tāpat nevaru nofotografēt nakts skatus tik izteiksmīgi kā dzīvē, jā(at)sāk domāt par DSLR, kamēr C/2012 S1 vēl tālu.

Nekādi nebiju sagatavojies, ka varētu piepildīties senais sapnis, tāpēc biju tuvu pilsētas centram, turklāt vēl ielas malā starp laternām, kas spīd acīs. Un tik un tā – to visu varēja redzēt. Es jau sen biju izplānojis, ko darīšu, ja pēkšņi parādīsies polārblāzma, pat ja to ieraudzīšu nakts vidū, tā nu daži zvani, dažas īsziņas visiem svarīgajiem, un vēl daži to tiešām arī ieraudzīja.

Tas pats attēls īsā video formātā.

Un iemesls, kāpēc vispār biju ārā, – komētriets, ko mazliet "pabojāja" polārblāzma.

Bet nu vispār – fotografēt komētu, kas vien jau nav ikdienišķa parādība, kad parādās polārblāzma..

Pats labākais Saules maksimums jelkad, saltu vēlreiz, A++!
Anticiklons arī labais.

( par piemiņu )

Brīdinājums un apstiprinājums par polārblāzmas iespējamību šonakt.

Lai ko rīt darīšu, ganjauka nosalšu, jo līdz šim TO esmu izdarījis katru dienu! Ieskaitot šo vakaru.

Pretēji norvēģu prognozēm šovakar tomēr virs Rīgas bija gandrīz ļoti skaidras debesis, taču citu lietu kārtošanas dēļ sapratu, ka līdz jūŗai nevaru paspēt, apdomājos, kur vēl tuvākajā perifērijā var tikt pie brīva rietumu horizonta, un nolēmu izmēģināt laimi Zaķusalā. Tur izdevās pat ļoti veiksmīgi atrast pauguru ar skatu. Komēta arī ietilpa skata komplektā. Nebija gan tik iespaidīga kā citu bildēs, bet kaut ķekšīša pēc tomēr ir redzēta, un esmu laimīgs.