Bija! Redzēju!
Vienubrīd nedēļas sākumā radās doma, ka varētu uz tā vērošanu palikt Rīgā, doties uz Latvijas Astronomijas biedrības organizēto publisko vērošanu pie Saules akmens, bet, tā kā man cimdu nebija (baigais attaisnojums), tad nolēmu vien palikt pie iepriekšējā plāna un doties uz Siguldu. Tur vismaz pašam savs aprīkojums un tā. Laikapstākļu prognozes gan Rīgai, gan Siguldai bija diezgan līdzīgas, tāpēc tā tik un tā būtu laimes spēle – būs mākoņi vai nē.
Kā iespēju uz brīdi jau tā kā biju apsvēris domu doties uz Suntažiem, uz StarSpace observatoriju (tās īpašnieki ir ļoti jauki un sakarīgi cilvēki), bet tas ir stundas brauciens, turklāt man pēc tam nav brīvdiena. Toties tur ir speciālais Saules teleskops ar H-alfa filtru, kurā es noteikti kādreiz gribu ieskatīties – varot redzēt protuberances un granulveida struktūras, un wīī.
No mājas pagalma es neko daudz neredzētu, jo uz ziemeļaustrumiem man priekšā koki, tāpēc jau iepriekš biju atradis citu ērtu vietu, kas derētu vēsturiskā notikuma vērošanai – slēpošanas kalns Kaķīškalnā – paaugstinājums, koku nav, horizonts redzams.
Teleskopu un visas pekelītes iekrāmēju mašīnā iepriekšējā vakarā. Modos līdz ar Sauli puspiecos, ārā apmācies. Uztaisīju brokastis un tēju līdzņemšanai, brokastojot apskatījos jaunumus Stārspeisā un pačolēju NASA TV tranzīta translāciju no Havajām. Labi, ja turpmāk nekā, vismaz onlainā būšu redzējis. Ap pieciem iztaisos ārā, un, šķiet, ir vēl krēslaināks. Dažu minūšu brauciens līdz mērķim, kur redzu gaišu horizontu un no apakšas apgaismotus mākoņus. Ir cerība! Proms, pēc tam noskaidroju, ka ir rietumvējš, un pēc skaidrām debesīm man jālūkojas uz pretējo pusi, bet tas ir pēc tam. Saule nav redzama, lai gan zināms, kur tā ir, jo ik palaikam caur mākoņiem izlaužas stari dažādos virzienos no viena punkta.
Esmu paņēmis līdzi kompi, lai sekotu līdzi satelītattēliem, ziņām no citurienes un tā, taču izrādās, ka mobilā interneta SIM karte ir kaut kur pasējusies. Jauki. Ne Saules, ne internetu. Pie satelītattēliem tieku telefonā, un var noprast, ka būs jāpagaida, bet cerība tiešām ir – Kurzemē, Zemgalē skaidrs, mākoņi pie Rīgas robežas, kustība notiek. Galvenais, lai tā ir raita.
Nonīku pāris stundas, klausoties putnu dziesmas un skatoties uz to vāku. Sešos virs galvas varēja redzēt atsevišķus caurumus un zilas debesis. Septiņos jau dažas reizes caur mākoņiem var saskatīt mūsu zvaigzni. Beidzot uzstādu teleskopu un gaidu gaismu. Ap 7:20 ir!! Vien pusstunda atlikusi, bet ir! Venēra uz Saules fona ir tik maza.. Vismaz lielāka par lielākajiem Saules plankumiem. Interesants skats. Un tā pārvietojas diezgan ātri. 7:37 piefiksēju 3. kontaktu – pieskaršanos Saules diska iekšmalai. Tas kādreiz bija būtiski.
Tikai pirms 250 gadiem cilvēkiem beidzot izdevās noskaidrot, cik tālu no Zemes līdz Saulei un kādi vispār ir Saules sistēmas izmēri. Pēc tam jau arī attālumus līdz citām zvaigznēm. Tas viss pateicoties toreiz notikušajam Venēras tranzītam – iesaistījās daudzas valstis, tika organizētas ekspedīcijas uz tālām Zemes vietām, lai ar paralakses metodi noskaidrotu nezināmo leņķi, jau iepriekš zinot Zemes rādiusu. Svarīgs bija tieši kontakta brīdis. Laiks, koordinātes, triangulācija, matemātika – bingo! Pirms tam bija zināmi tikai relatīvie attālumi, tagad – pilnīgs kosmoss. Pirms tam uzskatīja, ka Saule ir tikai 20 reižu tālāk kā Mēness.
Mēģināju arī šo to pafotografēt, bet nu. Tikai beigās iedomājos, ka varu taču teleskopa Saules filtru vienkārši turēt pie kameras. Ļoti pārdomāti biju sagatavojies.. Saules filtru dabūju gandrīz vai pēdējā brīdī.
Īsi pirms tranzīta beigām zvans no priekšnieka ar jautājumu, vai viņš skatās uz pareizo vietu. Hehe. Jā! Tāds maaazs punktiņš, tas arī ir īstais.
Pašu, pašu noslēgumu (4. kontaktu) gan nesagaidīju, ātri sakrāmējos atpakaļ mašīnā, uz mājām, pārģērbos un uz vilcienu, kurā iekāpu veselas trīs minūtes pirms atiešanas. Jau pirms tam paspēja atkal pilnīgi nomākties. Pa ceļam palasīju ziņas (jo atradu SIM karti!), ka Suntažos StarSpace observatorijā bijis līdzīgi – tikai beigās debesis noskaidrojušās, pacietīgie esot sagaidījuši. Rīgas pasākumā bijis vēl vairāk mākoņu, tā ka diezgan knapi.
Tā nu no diezgan bezcerīga rīta sākumā tas kļuva par pavisam veiksmīgu beigās.
Man vienkārši prieks par šodienu. :) Viss sanāca. Parasti palaižu garām polārblāzmas, Mēness aptumsumus, bet šoreiz visu izdarīju pareizi, un tiešām sanāca. Možuma pietika visai garajai dienai.
Tā arī nesaprotu, kā man izdodas sevi pierunāt mosties ap četriem, bet, kad tas izdarīts, kļūst skaidrs, ka tas ir tā vērts. Rīts šajā laikā ir brīnišķīgs un pilnīgi personīgs, ne ar vienu nav jādalās, visi vēl gulēs vairākas stundas. Vakar sacensības, šorīt atbraukšanās līdz Rīgai. Pa ceļam visi čivina.
