Kokgāzēji bija sarunāti sestdien uz pusdesmitiem, taču bija klāt deviņos, bet jau 10.15 devās prom. Čiki briki un nokopts. Pamodināt kaimiņus ar motorzāģa troksni noteikti ir iespaidīgāk par zāles pļāvēja skaņām agrā vasaras rītā, vai ne. Apskatot liepas atlikumus, var redzēt, ka tā vēl turējās vertikāli tikai ciešas pārliecības un liela spīta dēļ. No stumbra izbira kādi trīs spaiņi zemes, divas pudeles un daudz lielo, melno skudru (iekoda, niez). Savukārt plkst. 10.18 zvanīja otrs variants, ka viņi tagad tā kā varētu piebraukt, bet nu jau bija mazliet par vēlu. Kādam gan to visu vēl būs jāskalda, bet mazu daļu varbūt varētu izmantot dekorācijām vai kam praktiskākam. Liepa gan tam ilgi nekalpo, tā ir mīksta, to jau zinu.

Tās stundas laikā garām vairākas reizes lēni pabrauca mazais, zilais elektromobilis, kādu izmanto arī pilsētas domē. Nu, tā, lai nebūtu ilūziju par pašvaldības uzticēšanos iedzīvotājiem.

Mazliet vēlāk uz savu dārzu atbrauca arī tālie kaimiņi. Papļāpāju ar kaimiņieni par saviem plāniem, un viņa ieteica man mazliet atdzist un visu nemēģināt izdarīt vienā piegājienā. No sākuma nepiekritu, jo, kamon, man vajag visu uzreiz un gatavu, taču sāku domāt, ka varbūt tā būtu prātīgāk. Runa ir par to gabalu, kur nepieciešama papildu zemes vešana, jo tur nez kāpēc ir par zemu un nav arī, no kurienes pagrābties. Izrādās, ka tādu nieka 14 kubikmetru augsnes sagādāšana ir negaidīti dārgi. Turklāt tai vietai man tāpat vēl īsti nav vīzijas, kādu rezultātu tur gribētu. Līdz ar to tas paliks uz nākamo gadu. Ja man būtu neierobežots budžets, tad, pro'ms, varētu gāzt kalnus, bet.

Turklāt nekā nedarīšanai ir arī pievienotā vērtība – to gabalu droši var izmantot kā pagaidu patvērumu augiem, ko varētu saglabāt, ja vien būtu lieks placītis, kas netiks nolīdzināts. Tagad ir. Šobrīd tur lielākoties glabājas zaru kaudzes no koku un ogu krūmu tīrīšanas. Pārstādīju tur gan senā upeņkrūma atliekas (es nevarēju noturēties – negribējās mest ārā, jo, ja nu tur izaug kaut kas smuks, un ēst jau tāpat neprasa), gan mazu ērkšķogkrūmu un mazliet mugureņu (tās tādas puķes ar platām lapām un daudziem ziediem, viss uz viena kāta, jau nez cik gadus auga dārzā, – Polygonatum). Vēlāk pēcpusdienā palīgā atbrauca kopijs (atminās (!) no Rīgas), tad kopīgi izrakām visus traucējošos jāņogu krūmus (divus pārstādījām) un kādu pulciņu aveņu. Divus krūmus un mazliet aveņu paņēma arī tālā kaimiņiene. Vēl turp gribu paspēt pārstādīt arī kādu daļu sniegpulkstenīšu, lai vēlāk varētu tos sadalīt un pārstādīt atpakaļ jaunajā mauriņā, lai nākampavasar smuki. Divās vietās dziļumā uzraku joprojām sasalušu zemi.

Vietējā kaimiņiene redzēja, ka man tur top zaru kaudzes, pajautāja, vai var piemesties ar saviem egļu zariem un pērnajām lapām no puķu dobēm vecajā ugunskura vietā (tās tur vairs nebūs). Labi, nav jau žēl, labu kaimiņattiecību dēļ un tā. Zaru un lapu bija vairāk kā gaidīju, bet nu. Tad parādījās arī virtuves ķeblītis – lai jau. Pēc tam parādījās vairāki patrunējuši baļķīši – nū, labi.. Beigās tika atvests vecs izvelkamais dīvāns, bet ar to gan viņus aizsūtīju atpakaļ mājās, jo wtf, vienkārši wtf. Tālā kaimiņiene jau nokomentēja par velnu un mazo pirkstiņu. Špicku piešāvu tikai svētdien, kad vairs nebija vēja un tādas kompānijas, lēnā garā nokurināju to un savas četras zaru čupas, atlika vēl piecas.. Varēs sildīties visu vasaru.

Pēc brīvdienām viss sūrst un sāp, bet vēl ir, ko rakt un pārstādīt, lai gan starpfinišs jau sāk šķist saredzams. Žēl, ka sestdien darbdiena. Aproce saskaitījusi, ka brīvdienās pa dārzu esmu nostaigājis 20 un 19 tūkstošus soļu. Nunez.

Tas ir sirseņu pūznis strazdu būrītī – jau rudenī to pamanīju, bet tad mani nekas nebūtu piespiedis tam tuvoties, arī ar šo bija nervozi. Kā K mīlēja teikt: "KILL IT WITH FIRE!!" Var jau būt draudzēties ar dabu un tā, bet irsis ir irsis. Iztīrīju to visu (nekas neizlidoja) un salaboju arī Latvijas nacionālā putna būrīti, vakarpusē viens eksemplārs pat bija klāt un staigāja pa pagalmu.

Šodien uzrāpos trīs ābeļu un vienas bumbieres galotnē un trīcošām rokām tās likvidēju – bija izstiepušās pārāk augstu un tie tāpat bija ūdenszari. Zinu, ka to būtu jādara kaut kad apmēram februārī, bet kaut kā nevaru iedomāties, ka spētu kāpt kokā tādā augstumā pa šaubīgiem zariņiem ziemas drēbēs.

Paklausīju dill un paretināju burciņspraudeņus – tagad būs dažādās augsnēs un viens pat paliks ārā, vērošu rezultātus. Dažādos trauciņos iesēju verbenu, pusdienziedes, samtenes, lavandu, kosmejas, lietuspuķes, cinnijas, flokšus, spalvu neļķes un laksi. Tagad pacietību. Izrādās, ka laksi bija jāsēj jau oktobrī. Tāpat ceru, ka kaut kas sanāks, man tas garšo.

Sāku no rīta pēc desmitiem, ienācu iekšā pusdeviņos vakarā. Labi, ka darbdienās varēs atpūsties, haha. Vai ne? Vai ne? Heh.

Šodien izlasīju, ka sakņu dzīšanai vislabāk nepieciešami tropiski apstākļi ar patīkamu temperatūru un mitrumu, tāpēc nolēmu izmēģināt visu pēc noteikumiem. Eksperiments notiek, protams, ar upenēm, jo tās ir upenes, un filadelfiem (jasmīniem), jo tos varētu sastādīt gar ielu. Jāizmanto pagājušā gada dzinumi, ko jasmīnam atradu tikai trīs, jāsagriež pa diviem pumpuriem un jāsprauž zemē, burka virsū, lai miniatūra siltumnīciņa. Jāmitrina bieži un, kad parādīsies lapas, tad vēl pēc kāda laika tos varēs vairs neturēt zem stikla. Pat ja tie tiešām izdzīs saknes, tas būs ilgs process, līdz varēs stādīt vajadzīgajās vietās. Bet – tas neko nemaksā. Tikai izskatās smieklīgi.

Kritiski padomāju un nolēmu, ka nozāģēšu četras ļoti vecās plūmes – no tām jau sen nav jēgas, arī vairs neizskatās labi un tikai aizņem vietu. Tur varētu atrasties dārza pīlādžu pāris (tiem jābūt vismaz diviem, lai būtu ogas).

Sakopu puķudobi, iesēju kliņgerītes un puķuzirņus, paretināju ābeli, daudz raku un atradu joprojām sasalušu zemi, tagad man viss vienalga, kaķis klēpī un jāiet gulēt.

Mans pusdienu pastaigu parks nu ir akvaparks. SO MUCH ROOM FOR water-based ACTIVITIES! Pašlaik tur tikai vārnas mazgājas, tās neviens par pīli nesauks. *miedz ar aci*

kur_tas_atrodas?

Sniegs ir tāds pūderis kā vēl nekad, ka, iebrienot vēl neaizskartajā, viss nogrimst. Sestdien sataisījos pavēlu, tāpēc mazāk un atpakaļceļš bija stindzinoši auksts, skatoties uz savu ēnu mēnesgaismā un domājot par vilkiem, svētdien gan laicīgāk. Saulē pat karsts, bet, ieejot mežā un ēnā, uzreiz var sajust visus mīnus padsmit, ka visas ventilācijas atveres apģērbam jāaizver, toties tādā aukstumā lieliski slīd. Kr4 wnk (heart) anticiklons.

Rīts trīs krāsās. Saule lēni aust. Mazliet uzsnidzis sniegs. Vēja vairs nav. Salst, salst, salst. Putni skaļi čivina. Beidzot ir gaišs. Kaķis nav sajūsmā.

Otrpus Daugavai, pāri Lielupei, šurpu turpu Imulai, garām Abavai un līdz pat Amulai.

Vakar piedalījos Cēsu velomaratonā, gandrīz nomiru (krietni pārspīlēju), tomēr izdzīvoju, lai par to pastāstītu. Nebiju piedalījies sacensībās divas sezonas un varbūt nevajadzēja vēl/jau sākt ar maratonu, taču īso distanci izvēlēties neļāva pārliecība, ka varu visu, turklāt Cēsīs ir divi apļi, var izstāties pēc pirmā, ja nu pavisam galīgi, said no one ever.

Vispār biju jau aizmirsis, ka velosacensības sākas vēl pāris stundas pirms starta, sacenšoties, kurš dalībnieku auto pirmais nokļūs sacensību vietā – nepārtrauktās līnijas, "apdzīt aizliegts" zīmes, ātruma ierobežojumi vienkārši tiek neņemti vērā. Nesaprotu, kāpēc tā jādara.

Taču man viss piedzīvojums sākās vēl sestdienas pašā vakarā, kad visu jau miljons reižu biju pārdomājis, pārbaudījis, izplānojis, nopucējis un sakrāmējis, līdz garāmejot nejauši pamanīju, ka uz aizmugurējās veloriepas ir mazs pleķītis, kas izrādījās caurums, pa kuru spiežas ārā kameras burbulītis – pa kuru laiku, kādā veidā, bet tas ir nāves spriedums riepai. Izmisīgs zvans brālēnam, kurš vispār pārgājis uz 29er, taču viņam vēl atradās vecās 26" riepas, ko varēju aizņemties un ap pusvienpadsmitiem vakarā nomainīt, lai tomēr varētu piedalīties sacensībās. Vienīgais rezerves variants būtu uzlikt veco sliku, kas būtu bijis neprātīgi.

Naktī uz svētdienu bija baiss negaiss ar pamatīgu gāzienu, septiņos no rīta nogāza, pusotru stundu pirms starta gāza, pēc tam lija un tikai pusstundu pirms starta sāka beigties tas krītošais ūdens. Visi 62 km pilnīgi noteikti būs pilnīgi slapji un netīri.

Sacensību centrs bija Cēsu pils parkā, ļoti smuka vieta. Dalībnieku, manuprāt, bija samērā maz, bet tik un tā izvēlējos trešo koridoru. Mērķis šoreiz bija nevis nobraukt pēc iespējas labāk, spēkojoties ar citiem pazīstamiem braucējiem, bet vienkārši piedalīties, mierīgi pārbaudīt sevi un izbaudīt sacensības un trasi, Cēsīs parasti ir interesanti.

Sacensības bija patīkami mierīgas – bez jebkādiem fiziskiem kontaktiem, ar pieklājīgiem "paldies" un nelielu čitčatiņu. Trase tiešām bija ļoti slapja. Meži pilnīgi pielijuši, apstākļi tādi tropiski, temperatūra gan jau labi pāri +20°C, takas vienmēr dubļainas un slīdošas, ceļi ar milzu peļķēm, dubļiem un smiltīm, kur riepas vienkārši līp klāt. Daudzas jo daudzas reizes sajutu "mīkstās riepas sindromu" – tā ir mānīga sajūta, ka riepa ir mīksta, jo uz priekšu iet krietni grūtāk kā liekas, ka vajadzētu. Dubļi un slapjas smiltis vēl pastiprina šo iespaidu ar zināmu nestabilitāti taisnvirziena kustības noturēšanā. Daudzreiz skatījos, bet, nē, ar riepām viss kārtībā, vienkārši neripo.

Trase gāja pa meža ceļiem, celiņiem, takām, dažiem izcirtumiem, dažiem grants ceļiem, bija vairāki interesanti nobraucieni, vairāki sarežģīti kāpumi, kur pārāk necentos uzmīties, ja izskatījās, ka dubļu dēļ tāpat nesanāks. Bija daudz policistu un virzienrādītāju, par bultām un lentām nemaz nerunājot – to bija pilnīgi pietiekami, lai nevarētu kaut kur pat ātrumā ņemt un aizlaist neceļos.

Pirmais aplis pagāja diezgan normāli – kad varēju, braucu garām, tīši astē nevienam nesēdēju, jutos labi un diezgan pārliecināts, ka arī turpmāko ceļu pieveikšu līdzīgā tempā un viss būs tikpat normāli. Tomēr sanāca mazliet citādāk – drīz vien ieskrēju pusmaratona distances braucējos, kas pa taciņu kustējās uz priekšu garā rindā lēni un prātīgi – bez variantiem. Platākās vietās apdzinu, ceļš izbrīvējās, atkal varēju mīt un.. tad pēkšņi mežā sāku just, ka nupat vairs galīgi neiet uz priekšu.

Pēkšņi vienā mirklī izbeigušies visi spēki, apziņa lēnām sāk peldēt. Pirms pāris kilometriem jutos pavisam parasti, bet tagad pat knapi varu nostāvēt. Domāju mazliet pagulēt, taču nebija vietas, turklāt no malas tas izskatītos pavisam bēdīgi, tāpat jau garāmbraucēji regulāri apjautājās, vai viss kārtībā. Pamanīju zīmi, ka 500 metri līdz barošanas vietai, lēnām tiku līdz tai, padzēros, saēdos maizi un vafeles, pačiloju tur maliņā, parunājos ar personālu par tēmu "vēl jau tikai 20 km", apjautājos par pareizajiem ceļiem, ja gribu izstāties (vēl nekad neesmu izstājies!), un tad pēc kādām 20-30 minūtēm, kad visi jau bija garām, atkal sāku braukt. Pirmais kilometrs nu tā, bet pēc tam atkal viss pavisam normāli – varu nokratīties pa saknēm lejup, varu uzmīties augšup, ieskrieties pa ceļiem it kā nekas nebūtu bijis – Latvijas rupjmaize dara brīnumus. Un vafeles. Vafeles vienmēr. Nezinu, kas bija noticis, dzēru regulāri, izsalkumu nesajutu, viss bija normāli, varbūt sarēķinājās nepareizs želeju patēriņš, bet nu tik traki gan vēl nekad nebija gadījies.

Kādā garā un stāvā kāpumā, kuru pirmajā aplī uzbraucu, bet otrajā vairs negribējās, un diez vai to arī varētu pēc visiem braucējiem, bija uzraksts "šausmīgākais aiz muguras, grūtākais vēl priekšā". Nunez, man gan šausmīgākais, gan grūtākais pirms brīža pārgāja, tagad jutos labi un noķēru vairākus, ko jau iepriekš biju apdzinis, beigu galā, kas vairs nekur nesteidzas, cilvēki vispār ir krietni runīgāki. :) Lielākoties gan braucu, neredzot nevienu citu, un līdz finišam tiku vēsi un mierīgi.

Kopumā man viss ļoti patika, sacensības lieliski noorganizētas un skaistā vietā, trase interesanta, lietus piedeva nelielu asumu, braucēji draudzīgi, viss forši. Varbūt vajadzēja atsākt piedalīšanos jau agrāk.

Nākamais un pēdējais posms būs 12. septembrī Apē, tur trase vīsies pa skaistajām Latvijas un Igaunijas ārēm. Tā kā būtu jāsaņemas arī uz to, tikai varbūt jāsasmērē līdzi maizītes piknikam. :)

Mana uzmanība tika novērsta, tāpēc neredzēju, ar kuru galu tas devās tālāk.

Kaut kā tā iekārtojies, ka brīvdienu rītos parasti mostos krietni agrāk kā darbdienās, nu, tā ap pussešiem, lai kādas divas, trīs stundiņas pavadītu uz lauka. Tas ir nejēgā agri, bet tas ir arī tīri forši. Saule nupat sāk celties augšup, vēja un neviena nav, apkārt ir stārķi, dzērves, vanagi un svīres, šorīt kompānijā bija kāds runcis no tālām mājām, pirms dažām nedēļām klāt lavījās lapsēns no saules puses kā japānis uz Pērlhārboru. Vien dažreiz ir migla. Sākumā bieza un konkrēti nekā, vēlāk var lavierēt starp vāliem vai pazust tajos, kas nemaz nav tik forši, kā varētu iedomāties, beigās debesis ir skaidras, tad ap deviņiem, desmitiem sāk pūst vējš, ir jābrauc brokastīs, un normālā diena var sākties.

“The highest prime number coalesced quietly in a corner and hid itself away for ever.”

Brīvdienās kaut kā vienmēr ir tā, ka diena šķiet izniekota, ja nebeidzas ar nogurumu. Tas gan sanāk pretrunā ar brīvdienu koncepciju, bet es īsti nemāku neko nedarīt. Aizvakar gan palaidu luni un neticami agri (ap desmitiem) aizdevos veloizbraucienā uz Līgatnes pusi. Saitsīing tūre, ne treniņš. Līdz Līgatnei gan plānoti netiku, jo ap pusdienlaiku bija jāsākas lietum, tāpēc apmaldījos pie Nurmižiem, izvēlējos atpakaļceļus uz izjūtu un neilgi pēc lietus sākuma biju atpakaļ. GNP un Nurmižu gravu rezervātā notiek mežistrādes darbi. Pat tur.

Dzimšanas dienas dāvanā negaidīti saņēmu zāles pļāvēju. Man nebija dzimšanas dienas. Tā nu vakar visu dienu pavadīju, pļaujot perifēriju. Man nepatīk pļaut. Tas ir grūti, karsti, trokšņaini. Ja gadās iešņaukt gārsas sulu, tad ir pat slikti. Tomēr rezultāts pēc tam ir tīri patīkams. Tieši tāpat ir ar sniega tīrīšanu pēc snieggāzēm – man arī to nepatīk darīt, taču rezultāts ir patīkams. Eh, līdz nākamajai reizei..

Šodien, savukārt, dārza stūrī iekārtoju miniatūru parku, ja ļoti tēlaini izsakās. Tas gals pirms gada bija tik aizaudzis, ka tur cauri nevarēja tikt, bija baisie džungļi, taču tagad beidzot ir caurstaigājams nepieliecoties. Tikai nozāģēju dažus nokaltušos zarus un kociņus. Visu dienu. (Siguldiešiem vispār patīk zāģēt kokus, mums pat dome rāda piemēru – pilsētas centrā visas liepas aizvāktas, pie šosejas tas pats, tās pēkšņi izauga un sāka visus apdraudēt!) Pārējie atnāca, pakomentēja, ka to tur vēl varētu, šitais aizmirsts, un aizgāja. Visu laiku domāju, kā pabeigšu tur darboties, paņemšu dzeramo, lasāmvielu un pasēdēšu Visnomaļākajā stūrī, par kuru neviens nezina – niecīgā pļaviņā aiz milzīga vēlā ceriņa. Kad sāku, bija saulains, tad sāka līt, tad sāka gāzt, pēc tam tomēr pārgāja, atkal uzspīdēja saule, un uz vakarpusi viss bija nokopts. Man nebija iebildumu pret lietu, darbojoties ir silti, gaiss ir mitrs un smaržīgs. Uztaisīju karsto dzērienu, sabāzu kabatā cepumus, paņēmu lasāmo un gāju pasēdēt. Izdzēru kādu trešdaļu, apēdu cepumu un atkal sāka pilināt lietus. Ha..? Nav jau pirmā reize, tāpēc pāris nodaļas izlasīju, noliku tālāk, lai nesamirkst, cepumus apēdu un dzeramo izdzēru, kas gan ātri vairs nebija karsts, jo +16° nav diez ko daudz. Bet nekas, ir jauki kādu brīdi pasēdēt lietū, kas pakšķ pa jaku un lapām.

Tā kā kāds ieminējās par ugunskuru, tad pa dienu sakrāmēju to, bet lietū, protams, neviens ārā pat netaisās iet. Es laikam iešu gulēt, vismaz ir attaisnojums, jo visu dienu sāp galva.

“Well, do you think this is Southend?”
“Oh yes.”
“So do I.”
“Therefore we must be mad.”
“Nice day for it.”
“Yes,” said a passing maniac.”

Vimeo: Bixler2 gliding above the fog, Sigulda, Latvia

Piecgades plānu vienā nedēļā! Citkārt paiet mēneši bez efektiem, beeet ne šonedēļ.

Augšā bija arī tas lielais apgāztais varavīksnes loks, taču mana kitlēca nav ar tik plašu vēzienu, lai visu reizē piezīmētu.