Atvaļinājuma atskaite

2012. gada 7. augusts, 11:11 pm, 5 atsauksmes

Viss sākās ar Positivus festivālu uz trim dienām, kas man vispār patika. Piektdiena laikam labāk par sestdienu, bet lietus bija jauks. Vairāk uzmanības pievērsu tām grupām, par kurām iepriekš neko nezināju, un tā uzzināju par, piemēram, Housse De Racket, Vondelpark (abi patika). Vēl arī Ewert and the Two Dragons bija forši, varēja redzēt, ka viņi paši ir sajūsmā. Vienubrīd ievēroju, ka skatuves aizkulisēs, kur visādi tehniskie darbinieki, palīgi un menedžeri, parādās kāds pāris, paskatās uz sanākušo pūli un no sajūsmas sāk lēkāt un plaudēt. :)) Tad vēl Sus Dungo, Sūdi un vēl, un vēl. Damien Rice man likās nepareizajā laikā, nepareizajā vietā. :/ Manic Street Preachers sāka ar to pašu dziesmu, ko pirms gadiem (ja?), kaut kā strauji beidzās, un kur tad salūts??

Svētdien bija saulains un vējains, tāpēc aizvilku visus savus Salacgrīvā esošos rīdziniekus uz jūru, lai pačuč saulītē un kāds man pacilā pūķi, kamēr es plunčājos pa jūru. Plunčāšanās bija nogurdinoša, jo neviena instruktora man nebija, tāpēc uzreiz pēc izcelšanās no ūdens ātri vien atkal nogrimu vai arī mani aizrāva pa gaisu. Biedri krastā uzskatīja, ka es visu laiku lamājos, tomēr tik traki nebija (es taču jau biju pieradis pie tādām epizodēm), tāpēc ik palaikam tikai sadzēros jūras ūdeni un klepoju. Dažas minūtes pēc tam, kad viņi bija devušies prom, ieradās arī brālēns–instruktors, kas uzreiz pateica, ko es daru nepareizi. D'oh. Un tad man beidzot sanāca! Uz vienu pusi vēl tā, bet atpakaļ – omg! Virs ūdens, ir, negrimst, iet! Baigi foršā sajūta! Aizrāvos, ka nepamanīju, ka neslīdu gluži taisni, bet uz krastu – pēkšņi pludmale, smiltis, dēlis nekur neslīd un paliek, mani aizvelk tālāk pa zemi uz muguras kādu gabalu, kamēr pūķis beidzot gar zemi. Jaukiņi. Brālēns tālumā brauc pa jūru garām un brēc, vai man viss kārtībā. Skaicka! Te nu arī iemesls, kāpēc man ir ķivere un triecienveste. Ļoti reti, bet, kad noder, tad noder. Pie on-shore vēja tas jau bija gaidāms. Drīz pēc tam gan vējš norimās pavisam.
Dienas sūdzība – saulē apdedzinātas plaukstu un pēdu virspuses, nemaz nezināju, ka to vispār var izdarīt.

Turpmākais plāns tāds, ka palieku turpat pie radiem Salacgrīvā uz nenoteiktu laiku, pa dienu kur vēlos, pa nakti teltī. Ja būs vējš, tad uz jūru. Ja nebūs, tad līdzi ir arī velo. Ja nu kas, uzprasīšos, lai liek mani pie kādiem mājas vai lauka darbiem.
Daudzas reizes piedāvāja būt kā cilvēkam un gulēt zem jumta, bet kad tad vēl es gulēšu teltī, ja ne atvaļinājumā, turklāt tik forši gan lietus bungošana, gan cielava uz telts, gan jūras šalkšana tālumā, gan sienāži..

Tā nu pirmdien mani lika pie darba – Salacgrīvas mūzikas skolas sakārtošana pēc Positivus darbinieku un viesu viesuļa pārlaišanas. Plāns tiek pildīts. Citu tāpat nav ko darīt, rīta pusē lija, vispār auksts. Vēlāk pēcpusdienā devos nelielā izbraucienā pa ceļu gar jūru. Jūrā todien bija vētra, viļņi gāzās pāri pludmalei. Pašā vakarā aizbraucām mellenēs. Un tad pusnaktī pēc garām sarunām (tādas mums bija katru vakaru līdz vēlai stundai) viens pats devos peldēties milzu viļņos. Pirms iešanas man pastāstīja, ka varu ieraudzīt kādu jāņtārpiņu, un norādīja, kur tas iespējams, bet es nekad neesmu redzējis jāņtārpiņu. Izstaigāju, kur teica, bet nekā, tikai tumsa. Pie jūras vēl labu brīdi padomāju, vai tiešām vajag, jo tur viss tāpat kā gaišajā laikā – vētra, viļņi, izskaloti koki, pludmale zem ūdens, bet nu kad jau, tad jau, metos plikiņš un iekšā. Bija ōsom! Pēc tam atpakaļceļā tiešām atradu vienu jāņtārpiņu!

Otrdien vējš bija, bet rāmāks un pareizajā virzienā, laiks arī saulains, tāpēc ņēmu pūķi, pekelītes un atkal uz jūru. Biežais brīdinājums, ka nekad nevajag kaitot vienam, ir nopietns un vērā ņemams, taču man nebija lielas izvēles un es nosolījos sev, ka būšu tiešām uzmanīgs. Nekas jau arī nenotika, turklāt atkal on-shore vējš, tāpēc jūrā mani noteikti neiepūstu. Vējš gan bija raustīgs, viļņi joprojām lieli un tāds komplekts bija eitunosttastačunaviespējams.. Bija pavisam grūti, bet arī neliels progress. (Brālēns pēc tam teica, ka tādi viļņi ir laba skola. Jābet.) Beigās vējš nolūza, pūķis nogāzās, tāpēc savākt to bija viegli (tā arī ir lielākā problēma, esot vienatnē). Bet! Nogāzās tas tādā vietā, kur vakardienas vētra bija sapūtusi lielu vairumu dūņu. Dūņām ir apbrīnojama īpašība vienā mirklī tik cieši pieķerties stropēm, ka nost var dabūt tikai ar izmisīgu plēšanu. Turklāt man izdevās savākt tādu dūņu daudzumu, ka bija grūtības to visu dabūt ārā no jūras sausumā. Pēc tam vismaz stundu piņķerēju vaļā un tīrīju, pludmalē pēc manis izveidojās kaudzītes ar zaļajiem mēsliem. Sveiciens no Neptūna. Kāds vīrs izmantoja brīdi, kad nekur netieku, un pienāca apskatīt pūķi un bāru tuvumā. Papļāpājām par šo un to, viņš pirms gadiem 30 aizrāvies ar vindsērfingu, pastāstīja, kā tajos laikos gāja un kāda "Made in USSR" tehnika viņam bija. Vēlāk vakarā paliels bariņš izmetām loku gar jūru un pa pļavām ar riteņiem, sākot pirms un beidzot labi pēc saulrieta.

Trešdien man likās, ka jau ir ceturtdiena – laika skaitīšana bija pazudusi, visas dienas bija vienkārši brīvdienas. Jūrā vairs un turpmāk nemaz nebija viļņu. Vēja arī nebija. Tāpēc papētīju karti, saliku mugursomā ēdamo un ar velo devos uz Igauniju. Nekāda mērķa man nebija – tikai braukt uz priekšu, tad atpakaļ un vakarā būt turpat, kur sāku. Man pastāstīja, ka tai robežas pusē ir jauki piejūras ciemati un ka līdz Pērnavai es diez vai, bet vismaz ir jātiek līdz lielākai pilsētai, kurai nosaukumu nosaukumu visu dienu atcerējos un tūlīt pat aizmirsu.

Pa ceļam vēl līdz Ainažiem iegriezos Randu pļavās, kur man ļoti patika. Pēc krietna laika beidzot nonācu Ainažos, tad jau otrā pusē Iklā, kur mani sagaida interesants stāsts par akmeni, kuram, neskatoties uz viņa akmens sirdi, piegriezās cilvēku attieksme un viņš pazuda bez pēdām.

Interesanti tā – rāmi brauc, brauc un pēkšņi svešā zemē. Jau daždesmit metrus no robežas uzraksti igauniski, cilvēki uz ielas runā igauniski, bet pats esmu ārzemnieks. (Vienīgais, kur bija krievu valoda – uzraksti pie meža, lai tur nemēslo, lol.)

Igaunijas puses piejūras ciemati ir tīri jauki – nelielas mājas, dažreiz krāsainas, visur sakopti, nopļauti mauriņi. Šķita, ka pat tur, kur māja nav apdzīvota. Ļoti jauki. Ikla, Treimani un tā tālāk. Vairākas reizes piestāju ieturēties kaut kur pludmalē vai kā, nekur nesteidzos. Laikapstākļu prognoze solīja karstumu un sauli, bet man pavēss un tikai mākoņi, kādā brīdī pat uzlija lietus. Nu ja, prognozi taču skatījos Latvijai. Beigās tiešām nonācu līdz H pilsētai – Hēdemeste. Tur jau bija vairāk par vienu galveno ielu, tāpēc pabraukājos šur tur, saēdos meža avenes un nospriedu, ka var vēl. Tālāk gan nekā interesanta vairs tā īsti nebija, nonācu pie lielās šosejas, kas ved uz Pērnavu, bet to citreiz. Uzrāpos skatu kalniņā, pavēros Igaunijas ārēs un gandrīz 50 km no robežas griezos riņķī. Atpakaļceļā apskatīju visu to pašu vēlreiz no otras puses, satiku šveiciešu riteņbraucēju pāri un uzkāpu putnu vērošanas tornī. Latvijas pusē kārtējoreiz ieturējos, pamaldījos pa Salacgrīvu, atzīmējos sākumpunktā un aizbraucu līdz jūrai noskalot dienas putekļus. Katru reizi, kad man teica, ka jūrā ir silts ūdens, tā nemaz nebija – tas bija diezgan pavēss. Kopā nomīti 140 km. Vēlāk vakarā svētku vakariņas par godu mazam gaviļniekam.

Ceturtdien bija karsts un saulains, un mēs ar Dāvi un Justīni devāmies riteņbraucienā līdz Randu pļavām, jo Justīne tur nekad nebija bijusi. Vietējiem tā ir pierasta lieta – neapmeklēt sev tuvākos tūrisma objektus. Saulainā laikā tajās pļavās ir pavisam savādāk, un tāpat forši. Tālāk līdz Ainažiem gan viņi nebija ar mieru braukt, neesot trenēti tādiem gabaliem. Pēc tam līdz pat vakaram sēdēju pie jūras, lasīju grāmatu un reizēm peldējos.

Piektdien nolēmu, ka beidzot pēc nedēļas varētu tā kā doties mājup. Bet – vēlāk. No rīta bija jāpalīdz pārvietot flīģeli no mūzikas skolas līdz baznīcai, kur notiks Salacgrīvas klasiskās mūzikas festivāla koncerti, bet ar to arī pienākumi beidzās. Atlikušo dienas daļu pavadījām pie jūras sauļojoties, ceļot pilis un lasot grāmatas. Ūdens beidzot bija pavisam silts! Un saules gan pa dienu bija par daudz, pēc tam bija sāpīgi gulēt.

Vakarā jau mājās man paziņo, ka svētdien jābrauc uz Ķīšezeru, būs divi pro, vējš un tur, protams, nebūs viļņu, gandrīz paradīze. Tikai tad es atceros, ka svētdien taču ir sacensības Cēsīs, bet nu vēl var padomāt, ko darīt, kur būt.

Katram gadījumam nomazgāju velo un nolēmu, ka sacensības var pagaidīt, ja tiešām būs vējš – jo tuvāk nāca svētdienas rīts, jo šaubīgākas bija prognozes, tāpēc varbūt, varbūt.

Tālāk īsumā tā, ka tomēr aizbraucu uz Cēsīm, lai gan bija virs +30°C, bet par to vēlāk un atsevišķi.

Nākamajā nedēļā lielākoties dzīvojos pa māju, ēdu ogas, veicu mājas uzlabošanas darbus galvu reibinošā augstumā, mazliet arī dārza darbus, dažas reizes vēl duatlons – pa dienu kādu aplīti ar velo un vakarā kādu aplīti pa ezeru. Divu nedēļu laikā trīsarpus stundas sabiju Rīgā, vairāk negribējās.

Pirmdien kolēģe darbā saka, ka esmu iededzis un.. notievējis. :/

Mēs abi uzvaram

2012. gada 2. augusts, 10:20 pm, atsauksmēm

Šorīt biju iestādē, par kuru parasti noskurinās, bet laipna apkalpošana. Pēc tam atpakaļceļā autobusā blakus apsēdās kāda meitene, ar kuru visas stundas un piecpadsmit laikā lieliski sapratāmies, lai gan pārmijām vien dažus vārdus pašās beigās. Viņas bija jocīgi precīzi. Vēlāk daudz raku zemi un pagalmā iestādīju akmeņus. Varbūt ieaugsies.

Man patīk vakarā sēdēt ārā un lasīt, kad saule ir tik slīpi, ka paaugusies zāle met ēnu pati sev.

Zāle saulē

Stundu vēlāk bija saulriets.

Saulriets

Tagad ir vēl stundu vēlāk.

Dzīves dizains

2012. gada 19. jūlijs, 6:17 pm, 1 atsauksme

Grasījos sniegt kādu padomu, bet jautājums tāds pats kā pašam, un sev padomus nevar dot – pārāk ciešas attiecības ar apsūdzēto.

Tomēr labi dalīties. Anonīmo                 biedrība.

Interesanti, kāds būtu rezultāts, ja katrs pats varētu noteikt likteni? Nu tā, ka pavisam visu pats. Ja neviens neietekmētu. Ja vecākiem nebūtu teikšanas. Bez padomiem. Kas sanāktu? Vai visi gulētu uz jahtas Vidusjūrā, ik palaikam dodoties aizraujošos piedzīvojumos? Tad gan sabiedrība sabruktu, bet var iekļaut punktu, ka kādu laiku ir arī jāstrādā. Vai visi izvēlētos laimīgu dzīvi no pirmās līdz pēdējai dienai, vai tomēr izvēlētos tādu augšup-lejup-augšup variantu, lai justu starpību, kad ir labi?

Lai gan nākotnes zināšana atbrīvotu no atbildības. Pēc izvēles izdarīšanas jādzēš atmiņa.

♪♬: The British Expeditionary Force: http://youtu.be/nh6ak4AilzU

Laimīgie laiku neskaita

2012. gada 18. jūlijs, 11:56 pm, atsauksmēm

Visi mēneši sajaukušies kopā – aprīlis, maijs, jūnijs un jūlijs. Tas ir viens posms un nav dalāms sīkāk iedomātās daļās.

Es laikam sapratu.

Vakar trīs reizes aizmirsu uzlikt rokaspulksteni. Tā arī visu dienu nodzīvoju bez tā. Nav nekāds īpašais pulkstenis, vienkārši Casio – tikai laiks un viss, bez cipariem, bez datuma. Vairākus gadus nostāvēja kastītē, kad beidzās baterija. Mūsdienās rokaspulksteņus nēsā retāk. Bet tā ir dāvana, un es to atsāku nēsāt. Man ir vēl otrs – Swatch, arī dāvana, bet tas man mazāk patīk, lai arī advancētāks. Vakar es neskatījos ne vienā, ne otrā. Sēdēju pie kāda uzdevuma un man likās, ka to risinu gandrīz stundu, bet taimeris teica – tikai 15 minūtes 36 sekundes.

Man vajag vairāk laika.

Kaut kas jādara savādāk. Zinu, ka brīvdienās es skaitīšu laiku līdz to beigām, nevis būšu "tagad". Viss ir pārāk sadalīts. Ja pēc darba gribu doties uz treniņu, tad tam man ir vajadzīga tieši stunda. Man patiesībā nemaz nevajag stundu, lai pārģērbtos, sataisītos, paēstu un dotos. Bet.. man vajag stundu, ātrāk nav pareizi. Jāsagroza visi pulksteņi. Gads ir neprecīzs, bet nomērāms. Diena arī tāpat. Sīkākas vienības ir bez seguma.

Tīras iedomas.

Toreiz mēs satikāmies vakarā, man uz rokas bija pulkstenis, bet pastiepu piedurkni un tajā neskatījos. Staigājām visapkārt, pilsētai ir savi pulksteņi, bet novērsos un arī tajos neskatījos. Visu laiku likās, ka nupat taču, bet, kad bija jāšķiras, jau bija deviņi. Pa kuru laiku?

jutoņa: vēl piecas minūtītes..

Kod un smaidi

2012. gada 25. jūnijs, 11:38 pm, atsauksmēm

Daudz par īsu brīvdienas un šodien vēl pirmdiena, bet tāpat – bija vienkārši lieliski Līgo svētki.

Vispār es biju domājis tā pa mierīgo un Siguldā, taču piektdienas vakarā pie brālēna uz dzimšanas dienu, kur vārds pa vārdam, un man jau vairākas iespējas, kurp doties nākamajā dienā – uz Pāvilostu kaitot un līgot, pie radiem pie Salacgrīvas kaitot un līgot vai pa dienu uz Saulkrastiem kaitot un tad nekur. Pāvilostā ir forši un pazīstams bariņš, bet tiiik ilgi jābrauc, lai gan tas nebūtu jādara man pašam. Nekur (Siguldā) nebūtu diez ko interesanti un jautri, tāpēc dienas vidū sakrāmējos un devos uz Salacgrīvas pusi. Taisni vai brīnums, cik daudz vienam cilvēkam var būt līdzņemamo mantu divām dienām – pilns bagāžnieks ar trim somām, iepirkumkulīti, citām pauniņām un dēlis vēl salonā.

Galā sagaida iespaidīgs bariņš radu un citu jaunu cilvēku, divas Līgas un viens Jānis, apsveicināšanās, iepazīšanās, un mēs ar brālēnu un viņa draudzeni aizbraucam uz jūru, jo ir tak baigais vēšs. Man gan uzreiz bija skaidrs, ka pie kaitošanas netikšu, jo prognozes bija tā uz 12-15 m/s ar brāzmām līdz 19, kas droši vien arī tā arī bija, un man tādam vējam pūķis par lielu un dzīvsvars daudz par mazu. Bet brālēns gan tīri mierīgi ar savu septiņnieku izbraukājās un izlēkājās (diemžēl nevienu lēcienu nenofilmēju, bet tie bija tādi uz pieciem un vairāk metriem virs ūdens), līdz vienā brīdī meistarība zuda, pūķis krita zemē, sapinās stropēs un bija jāmet miers. Man un vēl vienam labākam iesācējam bija cerība uz svētdienu, kad vējam jārimstas, ļaujot arī mums palidināt pūķus (viņam ir vēl par kvadrātmetru lielāks).

Vakars iesākās ar drebināšanos pie tējas un ugunskura (vēja dēļ pēc tam visi smaržoja kā kūpināti dūmos) un turpinājās ar pieēšanos, padzeršanos, visdažādāko tēmu sarunām un smiekliem. Bija tiešām jauki ar visiem tā. Mēs tur dzīvojāmies ap mazāku ugunskuru, kur tika cepti labumi un varēja sildīties, bet labi nostāk bija sakrauts vēl viens iespaidīgu izmēru sārts – tāds uz divarpus metriem, kuru pēc ilgām diskusijām un monētas mešanas, vai ir prāta darbs tādu kurt tādā vējā, pusnaktī tomēr piešķīla. Skats bija grandiozs, karstums milzīgs, dzirksteles pa gaisu – pašiem savs salūts. Apkārt viss gaišs, un tika dziedātas līgodziesmas. Kam vajag, tam lapiņa ar vārdiem.

Iespējams, ka būtu bijis prātīgi un apzinīgi iet laikus gulēt, bet tā sanāca, ka lielākā daļa palikām augšā līdz pat gaismai ar pļāpām. Pa nakti debesis noskaidrojās, tomēr saullēktu neredzējām, jo atkal apmācās. Es aizgāju gulēt kaut kad pēc sešiem un drusku pagulēju, līdz deviņos mani uzbungāja augšā Beastie Boys ar "Fight For Your Right", kas, kā vēlāk vakarpusē noskaidrojās, daudzus pamodināja, jo tika uzgriezta skaļāk kā citas, jo daži joprojām nebija aizgājuši gulēt. Aizstaigāju līdz jūrai un pamodos. Pavēss, bet vējš mazāks. Tā kā varētu, kamēr vēl pūš, bet viens nevaru, un vajadzīgie pārējie vēl guļ, taču ap to laiku, kad tā kā būtu gatavi, tad jau vējš bija norimies, tāpēc nekā.

Viņiem tur tāda Jāņu tradīcija, ka pusdienlaikā no kaimiņmājām savācas ļaudis un dodas pie viena no kaimiņiem vārīt pusdienu svētku zupu, līdzi paņemot iepriekšnorunātos produktus, viens karpelīšus, cits gaļu, vēl kāds burkānus un tā. Zupa tiek vārīta milzu katlā līdz malām un uz ugunskura. Tā nu mēs tur kā viesi vienās mājās devāmies kā viesi uz otrām mājām. Tik forši. Kā teica Mirtante: "Rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki." Laukos cilvēki vēl ir cilvēki, un tā man pietrūkst.

Pēc tam vēlreiz aizgāju līdz jūrai, kurā iebridu līdz ceļiem. Mežā putni čivina, dzeguze kūko. Ūdens gan vēss, bet viss tik mierīgs – mazs vējiņš, mazi vilnīši, spoža saule, zilas debesis, ūdens krietni atkāpies. Abas dienas bez lietus. Kad man beidzot būs atvaļinājums, daļu no tā es, ļoti iespējams, pavadīšu tur – gaidot uz vēju, sauļojoties, slinkojot vai strādājot uz lauka. Tās būtu īstas brīvdienas.

Mājās braukt nu nemaz negribējās, tāpēc atpakaļ biju tikai desmitos, tad gan uznāca tāāāds nogurums, ka vien izkrāmēju mantas, apēdu divas maizītes un atlūzu. Pa ceļam uz visiem 200 km un vēl šorīt 50 līdz Rīgai neviena policista. Tā vajag?

Bija doma uz šodienas dzimšansdienu uzcept kolēģiem kādu kūku, bet pietrūka bateriju uz tādām nodarbēm, turklāt veikali arī tad jau tieši kā ciet, tāpēc nemocījos lielos sirdsapziņas pārmetumos, un viņi paši to sagādāja.

Fotogrāfijas atmiņā

2012. gada 16. jūnijs, 12:17 am, 3 atsauksmes

Dzirnavu iela 135
Sieviete ap 40 iznāk no biroju ēkas, iet cauri vārtiņiem uz stāvlaukumu, taču pagriežas atpakaļ, pieiet pie balto ceriņu krūma, kārtīgi ievelk gaisu caur degunu un dodas tālāk.
Šķūnīši pie dzelzceļa
Paresna krievu meitene (ap 8 g.v.), ar ierocim līdzīgu priekšmetu draudot diviem krievu zēniem (ap 5 g.v.), nostādījusi tos pie dzelzceļa malas žoga ar kājām plati, muguru pret sevi un rokām virs galvas. Vienā rokā turot revolveri, bet ar otru roku saņemot viena zēna rokas aiz muguras, tā to kā noziedznieku pārved stāvēšanai pie citas sienas. Neiedziļinos, dodos tālāk.
Avotu iela 23
Divas jaunas sievietes, ejot gar kāzu salonu pēc tā darbalaika beigām, apstājas pie lielā skatloga, kur milzīga, balta kleita, saķiķinās un dodas tālāk.
Brīvības iela pie VEF
Meitene uz velo ar mazu vienas lences somiņu uz muguras un tašiņu uz stūres. Varbūt steidzas, varbūt nē, taču brauc ātri, dažas reizes gājēju dēļ strauji bremzējot. Sarkans krekliņš, tumšas džinsas, aizmugurējā bikšu kabatā šaurs, melns telefons ar austiņu vadiem. Dodas tālāk pa Biķernieku ielu.
Mangaļsalas mols
Pārītis melnās ādas jakās sēž uz liela, gaiša izskalota baļķa, cieši piespiedušies viens otram, un sarunājas. Pa labi saule, pa kreisi varavīksne.
Gaisa tilts
Meitene ar gaišu ādu, gariem, plīvojošiem matiem, melniem svārkiem, zilu lakatiņu ar baltām pumpiņām ap kaklu, palielu somu uz pleca un divām kladēm rokā – zilu un melnu.
Minibode nr. 7
Sieviete ap 60 mājas kleitā un ar priekšautu sēž pie durvīm uz ķeblīša ar šķīvi vienā rokā un dakšiņu, kas ik palaikam nošķind, otrā. Dabiski iekļaujas vakara ainavā.
Brīvības gatve 336
Pie veloceliņa luksofora apstājusies lēdija uz klasiska sieviešu velo svārkos, vieglā blūzītē ar sārtu lakatiņu un lielām saulesbrillēm. Viņai priekšā stāv kāds vīrietis, sānā daunhilists ar mugursomu un FF ķiveri, aizmugurē vēl viena sieviete. Gaidot zaļo gaismu, paiet minūte, divas, daunhilists aizbrauc, otrā sieviete arī. Viņa pagriežas pret mani, iesmejas un nosaka: "Послушные граждане.."

Maijpuķītes

2012. gada 10. jūnijs, 6:55 pm, 1 atsauksme

Vatafak! Vatafak! Vatafaaaaaak!!

Laid

2012. gada 3. jūnijs, 11:33 pm, atsauksmēm

Sestdien pagalmā bija pilns ar jauno paaudzi, kādi 30-40. Svētdien toties vairs gandrīz neviena paša. Pa brīvdienām divreiz iekurināju krāsni, lai māja sasilst. Aizver acis un pilnīgi oktobrī.

Ar tā kā sāpošu galvu un it kā sāpošu zobu nav gaiša un spīdoša doma mīties līdz Rīgai, bet galā kaut kā pat bija kļuvis labāk. Izvēdinājās. Pa ceļam brīžiem dziļāk aizdomājos, ripinājos skrējēja ātrumā, un tad pleijeris izvēlējās James "Out to get you", kāpēc es gandrīz apvainojos uz visu pasauli, jo "ja vien tu ļauj man elpot", bet ai.

Pagājušās nedēļas rabarbermaize no ledusskapja uzreiz tosterī labi sasildīta un mazliet pakaltēta līdz nelielam kraukšķīgumam ir pats labums. Pēc ilgiem laikiem uzkāpu uz svariem, un izrādās, ka manis kļuvis mazāk. Vajadzēs lielākus kūkas gabalus.

♪♬: http://chocolatebobka.blogspot.com/2009/05/mix-sleep.html

Atpakaļ kājām

2012. gada 29. maijs, 7:52 pm, atsauksmēm

Vienā virzienā vēl tiku, bet otrā vairs ne, un pa ceļam uz darbu man jāiet lejup pa diezgan stāvu ielu, kur būvnieku profesionalitātes dēļ lietus laikā ūdens nenonāk vis notekās, bet plūst tām garām un uz leju man blakus, kur, esot zem lietussarga, iedomājos, ka vienīgā lieta, kas pašlaik man pietrūkst, ir – papīra kuģītis!

Papīra kuģītis

Miljons gadu tādus nebiju locījis.

Šovakar vajag tēju un gribētos uzcept pankūkas, bet ir kliņģeris.

♪♬: Bloom – Myth

Mož.. [žāvas] ..ums

2012. gada 21. maijs, 9:41 pm, 7 atsauksmes

5:17Tā arī nesaprotu, kā man izdodas sevi pierunāt mosties ap četriem, bet, kad tas izdarīts, kļūst skaidrs, ka tas ir tā vērts. Rīts šajā laikā ir brīnišķīgs un pilnīgi personīgs, ne ar vienu nav jādalās, visi vēl gulēs vairākas stundas. Vakar sacensības, šorīt atbraukšanās līdz Rīgai. Pa ceļam visi čivina.