Aizbraucu līdz Vecāķiem, saulrietu nokavēju un savīlos, ieraugot skatu – debesis ir pavisam tīras, ja neskaita tieši rietumpusi, kuru man vajag, tur ir kaut kādi krāsaini mākoņi. Bet nu varbūt..?

Pēc labas pusstundas beidzot binoklī (jo es taču biju sagatavojies) ieraudzīju Mēness sirpi. Šķiet, nekad vēl tik ļoti un tik ilgi nebiju meklējis Mēnesi, un vēl nekad tas nav bijis tik nemanāms – apgaismots vien par vienu pašu procentiņu. Tikpat kā neredzams ar tīru aci – kad tas vienreiz atrasts, pēc tam to vairāk var iztēloties, nekā patiešām saskatīt. Bet komētas blakus gan nav, tā droši vien noslāpusi mākoņos.

Parunājos ar kādu onkulīti, kurš kompānijā ar sievu atnācis pafotografēt komētu. Labi nosalu, gaidot un skatoties glābšanas stacijas termometrā, kā krītas temperatūra.

Toties kāds tur miers. Pilnīgs miers. Nekādu skaņu. Nekāda vēja. Nekā. .. .

Laikam pirmoreiz redzēju, kā divi satelīti paiet viens otram garām. Jupiters virs galvas. Orions un Siriuss virs meža. Tikai komēta pačibējusi.

Šodienas dilemma – braukt uz kalnu vai uz jūru. Uz kalna ir kā jau. Pie jūras vajag būt komētai "C/2011 L4 (PanSTARRS)".

Septiņos vakarā tā vēl ir piecus grādus virs horizonta. Zvaigžņlielums ap 0.7. Vajadzētu būt saskatāmai. Vajadzētu pārbaudīt. Vajag tīru horizontu un tīras debesis rietumos.

Comets visible to the naked eye are a rare delicacy in the celestial smorgasbord of objects in the nighttime sky. Scientists estimate that the opportunity to see one of these icy dirtballs advertising their cosmic presence so brilliantly they can be seen without the aid of a telescope or binoculars happens only once every five to 10 years. That said, there may be two naked-eye comets available for your viewing pleasure this year.
(..)
"There is a catch to viewing comet PANSTARRS," said Mainzer. "This one is not that bright and is going to be low on the western horizon, so you'll need a relatively unobstructed view to the southwest at twilight and, of course, some good comet-watching weather."

Šķiet, ka ir signāls. Lai gan vēl neesmu īsti pārliecināts, kāds signāls. Bet izskatās, ka kaut kas ir.

Kamēr man te vēl jāsēž uz zemes, esmu ieinteresējies par radioastronomiju, tāpēc ar saviem SDR brīvajā laikā, kad tie nepilda savus tiešos pienākumus, izdomāju monitorēt radioviļņus. Tīri tā for the giggles.

Vienu statistikas labad noliku uz 400-440 MHz (ap 425 MHz ir visi speciālie dienesti, no rītiem viņiem notiek sakaru pārbaude, ko arī var redzēt spektrā), jo tur man šķiet visdzīvāk, bet otru – uz plus-mīnus 10 metru joslu. FOR SCIENCE! Jo 10 metru josla ir īpaša ar to, ka tajā radiosignāls var atstaroties pret Zemes jonosfēru. Jonosfēru "darbina" Saule, tā ir aktīva tikai dienā, kad Zemei trāpa lādētās daļiņas no Saules, magnētiskais lauks tās noķer un izveido.. lādētu daļiņu sfēru, pret kuru var atstaroties radiosignāls, līdz ar to tas nav ierobežots ar horizontu, bet var ceļot pāri puspasaulei. Tātad īsumā – ja šajā joslā parādās kāda aktivitāte, tad tam vajadzētu nozīmēt, ka tā ir Saules ietekmē.

Sākumā biju domājis tādā veidā pamanīt saullēktu un saulrietu, bet tas tur tiešām nav redzams. Galu galā man arī antena nav gluži tai joslai paredzēta.

Bet! (© Godmanis)

Kaut kāda mainīga aktivitāte tur tomēr ir novērojama, turklāt vairāk kā vienu reizi un neregulāri. Es vēl nemaz neesmu pārliecināts, bet ir šaubas un cerība, ka tas tiešām ir saistīts ar pašas Saules aktivitāti. Katrā ziņā tie nav tikai trokšņi, tas gan skaidrs.

Šie ir mani veiktie novērojumi dažu dienu garumā, monitorējot 24-30 MHz joslu, un tas, kā man to gribas savilkt kopā ar NASA GOES satelītu mērījumiem. :) GOES satelīti atrodas ģeostacionārajā orbītā, tāpēc tie mēra reālos Zemes apstākļus.

Sakrīt taču!

Bet – I NEEDZ MOAR DATA.
Jāraksta savu kodu šitam te (pašlaik izmantoju svešu), kas darbotos ātrāk (pašlaik mērījumi tiek veikti ik pēc 40 sekundēm), ērtāk (vienā reizē vairākas atsevišķas joslas) un ar labāku izšķirtspēju. Vajag ilgāku laiku. Vajag labāku antenu. Ir lieli plāni, ūdeņraža frekvence un tā.

Nav pat īpaši svarīgi, cik skaidrs, kas un kāpēc tur īsti notiek, tas vienkārši ir skaisti, kā uz Saules līst. Sešas minūtes sekundē. Pa visu ekrānu.

2012 DA14 pēc stundas vistuvāk.

Ustream: NASA Follows Asteroid Flyby

Planēta Zeme notriec meteoroīdu!

Interesanti bija šorīt gan apskatīt kadrus ar Čeļabinskas meteoru un dzirdēt skaņas triecienvilni (un tam sekojošo necenzēto leksiku), gan pavērot, kā ziņas vispār izplatās.

Kaut kur ellē ratā otrā pusē pasaulei rīta agrumā uz dažām sekundēm debesis aizdegas, atskan blīkšķis, saplīst daži stikli, sabrūk cinka rūpnīca, daži (simti) tiek ievainoti. Liela lieta, ne?

Bet pa to laiku es no rīta pieceļos, nomazgājos, pagatavoju brokastis, atveru čatiņu un tieši tobrīd no cilvēkiem visā pasaulē vēl tālāk no notikuma vietas sāku saņemt linkus uz jūtūbi ar nupat uzņemtajiem kadriem, un pēc kāda laika dzirdu, ka arī vietējais radio par to ziņo, ka kaut kas kaut kur. Tā nu apkopoju spilgtāko un ierakstu astronomijas forumā, lai arī citi zina detaļas, un pēc kāda laika parādās raksts, kas ar RSS un citādi izplatās visā lvnetā.

Interesantākais visā šajā man liekas tas, ka dažās stundās pēc notikuma par to jau zina visa pasaule, bet ziņas radās no parastajiem ierindas cilvēkiem, nevis tika radītas. Tās tika nodotas tālāk, nevis īpaši izplatītas.

Tai pašā laikā apgalvojumi par Nibiru, pasaules galu, sazvērestību teorijām, ka visas valdības kaut ko slēpj, joprojām pūļa apziņā kotējas augstu. Kā tas iet kopā? Kāpēc tādi argumenti netiek ņemti vērā? Kāpēc tādām lietām tic, kritiski neizvērtējot?

Šovakar tik ilgi kritu svītriņai un Felipem uz nerviem, ka mani piespieda atzīties, kas tur ar tām bundžiņām, kur rezultāti un kas par desām.

Alus bundžiņas, ko meklēju un vācu pa ceļmalām, man tiešām vajadzēja FOR SCIENCE!, un izdevās arī savākt labu čupiņu.

Tās bundžiņas bija kā fotoaparāti ar ļoooti ilgu ekspozīcijas laiku un 180° platu skatleņķi, lai pierakstītu Saules ceļu debesīs (katru nākamo dienu tā ir mazliet citā augstumā virs horizonta) – solargrāfs.

Pēc bundžiņu savākšanas no tām izkrata beigtos kukainīšus un gliemezīšus, tās izmazgā, izdur mazu caurumiņu, ieliek fotopapīru, aiztaisa ciet un kaut kur pamet uz pusgadu ar skatu uz dienvidiem. Vēlams arī iekšpusi izpūst ar melnu, matētu krāsu, lai nav atspīdumu. Pirms saulgriežiem tās atkal savāc, fotopapīru ieskenē, uztaisa pozitīvu, apstrādā, nopūšas un noglabā dziļā mapītē, jo nekas prātīgs tā īsti šoreiz nav sanācis.

Es zināju, ka pirmajai reizei rezultāti būs pašvaki, tomēr cerēju gan uz labākiem, bet nu, ja dažu nedēļu laikā saule nospīd tikai pusotru dienu, tad, heh.. Un vispār. No 12 tikai astoņi attēli ir tādi, kurus drīkst atrādīt citiem.

Mācība nākamajai sezonai:

• interesantāka ainava
• pēc iespējas interesantāka ainava
• bundžiņu noteikti jāizpūš ar melno krāsu vai jālieto matēto papīru
• pēc iespējas mazāks caurumiņš
• bundžiņu jāliek ieslīpi uz augšu, jo zeme turpat apakšā nav interesanta
• vajag pierakstīt, kas kur nolikts un kas no kurienes savākts, jo pēc tam atcerēties..
• ar negatīvu pēc izņemšanas no bundžiņas jāapietas uzmanīgāk, tas parasti ir mitrs vai pat slapjš, jāļauj tam brīvi nožūt, nedrīkst kaut kur piespiest

Bet nu eksperiments tiek turpināts, un to droši vien varēs izkopt līdz sirmam vecumam šādā ātrumā.
Kas interesanti, vienā attēlā redzama degoša laterna (ja var saprast, kurp jāskatās) – tomēr pat tik jūtīgi.

Izrādās, ka mēslu vaboles naktī orientējas pēc Piena ceļa – šorīt izlasīju interesantā NatGeo rakstā. Daba un dzīvības evolūcija tiešām ir pārsteidzoša.

Mēslu vabolēm ir jāsameklē svaiga sūdu čupiņa, jāsataisa bumbiņu un ātri jāveļ to prom uz drošāku vietu, lai dārgumu nenozagtu kāda cita vabole. Ja pa ceļam tēviņš satiek mātīti, tad tālāk ceļu abi turpina kopā, aprok bumbiņu, un pēcnācēji to pēc tam izmantos barībai.

Ātrākais ceļš, kā tikt prom no kaut kurienes, vienmēr ir taisnākais. Ja kaut kas ir tik mazs kā vabole, tad grūti novērtēt apkārtni un iet tikai taisni (patiesībā arī cilvēks sāk iet pa apli, neredzot mērķi), tāpēc vaboles dienā orientējas pēc Saules – pateicoties īpašajām kukaiņu acīm, tās izmanto simetriski polarizēto gaismu, kas veidojas ap Sauli.

Naktī ir līdzīgi – ja ir Mēness, vaboles izmanto tā gaismu, lai orientētos, taču tas, protams, ir daudz vājāks gaismas avots. Un tomēr – darbojas. Taču Mēness nav redzams katru nakti vai visu nakti – ko tad tām darīt? Izrādās, ka tādā gadījumā mēslu vaboles orientējas pēc Piena ceļa!

Pētnieki pārbaudīja vaboļu kustības tendences gan dienā, gan naktī, kad bija redzams Mēness un kad tā nebija. Vaboles vēla savas bumbiņas taisni. Un pēc tam uzlika tām mazas cepurītes, lai tās neko neredzētu, – vaboles sāka nesakarīgi riņķot. (Attēlus skatīt linkā uz rakstu.)

Tā kā zvaigžņu gaisma ir samērā vāja, tad urbanizācija un nakts iluminācija nodara arvien lielāku iespaidu uz dzīvniekiem un kukaiņiem. Žēl, ka cilvēki to nesaprot un negrib saprast.

Vēl viens iemesls naktī izslēgt gaismu. Lūdzu.

( 13 astronomiski notikumi šogad, ko nevajag palaist garām )

Meitene, pamanot meteoru debesīs, nepaspēja līdz galam izteikt savu vēlēšanos. Tagad viņa vienmēr grib..

Kamēr pie mums "intensīvi snieg" un skaidras debesis nespīd, aiz mākoņiem un Zemes tumšajā pusē var vērot pašlaik notiekošās Geminīdu plūsmas krītošās zvaigznes – klausos tajās, izmantojot internetus un modernās tehnoloģijas – spaceweatherradio.com.

Meteoroīdi, ietriecoties Zemes atmosfērā, sakarsē to un aiz sevis atstāj jonizētu daļiņu asti, pret kuru atstarojas radioviļņi. Tos atstarotos signālus var dzirdēt kā īsākus vai ilgākus pīkstienus uz kopējā fona trokšņa. Vairāk info pie NASAs. Pašlaik var dzirdēt vairākus meteorus minūtes laikā.

Vispār būtu interesanti ko tādu pašam pamēģināt. Tas spaceweatherradio.com radio ir noskaņots uz ASV militārā radara frekvenci (~217 MHz), kurš nepārtraukti raida ar 800 kW jaudu (viens no jaudīgākajiem pasaulē), tas paredzēts, lai izsekotu satelītu un kosmosa atkritumu pārvietošanos. Līdzīgus rezultātus var sasniegt arī ar mazāk jaudīgiem raidītājiem.

Un te nu man prātā ienāca doma, ka varbūt es varētu TO kādreiz pamēģināt ar vietējo meteoradaru. Taču doma pēc nelielas izpētes tika atmesta, jo tas darbojas mikroviļņu apgabalā – ~5.6 GHz, līdz ar to man nekādi neder. Vai kāds var ieteikt patālu, spēcīgu raidītāju ap 100 MHz frekvenci? FOR SCIENCE!

Citās ziņās:
– šorīt ieplēsu rokaspulksteņa stikliņu – nokrita zemē un sprādze trāpīja pa to, kas mani apbēdināja. :/

Izrādās, ka Cibā gaida pasaules galu tuvākajā laikā.

• blond
• Annuškas pārpublicētais raksts
• up, pie kuras viss ir perfekti
• oblica: gatavojamies
• polkovnik zhora

Es nesaprotu, kur cilvēki ņem ticību un vēlēšanos tam visam ticēt vai vismaz šaubīties, bet katrs jau sajūk prātā pa savam, zināma spriedze dzīvē vēl nevienu nav nogalinājusi (laikam).

Manuprāt, daudz lielāka varbūtība, ka "pasaules galu" uz Zemes kaut kad izraisīs pats cilvēks, nevis kaut kas no ārpuses, lai gan tāda iespēja arī pastāv.

Teorētiski Zemē var ietriekties kāds asteroīds. Ik palaikam ziņās var lasīt, ka nupat vai tūlīt Zemei garām pašausies garām kāds ledusskapja vai autobusa izmēru ceļojošais pašnāvnieks, un problēma ar viņiem ir tāda, ka tos parasti atklāj vien īsu brīdi pirms tie ir klāt, jo tas ir ļoti sarežģīti. Ja tas aizlaiž garām, piemēram, Mēness attālumā, tas jau skaitās tuvu. Ja kāds lielāks, kas var tikt cauri atmosfērai vesels, tiešām būtu notēmējis uz Zemi, tad cilvēce diez vai kaut ko paspētu izdarīt mēneša vai divu laikā, kur nu vēl dažās dienās. Pusgadā varbūt, pāris gados jau drošāk, bet tam, protams, tik un tā vajag laiku. Un plānu. Un resursus.

Iespēja, ka Zemē kaut kas var ietriekties, ir, jo tas jau ir noticis – pietiek paskatīties uz Mēness neskaitāmajiem krāteriem vai atcerēties dinozaurus.

Otra, savā ziņā pat reālāka "pasaules gala" iespēja ir liels uzliesmojums uz Saules. Zemi gan tas nekādā veidā neiznīcinātu, tas drīzāk varētu būt civilizācijas gals. Vismaz uz kādu laiku.

Saulei ir cikli, kad tā ir aktīvāka un mierīgāka, tie ilgst apmēram 11 gadus. Pašlaik mēs tuvojamies cikla maksimumam, kas varētu būt nākamajā vai aiznākamajā gadā (lai gan šis cikls ir krietni vājāks par vidējo).

Krietni tālā pagātnē no cilvēka viedokļa – 1859. gadā – Zemi 17 stundu laikā sasniedza tik liels lādēto daļiņu mākonis no Saules, ka polārblāzmas bija redzamas līdz pat Vidusjūrai, bet visā attīstītajā pasaulē pasta kantoros, kur bija telegrāfs, tā operatori dabūja pa nagiem ar elektrību, un šur tur izraisījās arī ugunsgrēki. Tas ir lielākais vēsturei zināmais Saules izvirdums. Tolaik gan visādi citādi nekas īpašs nenotika, jo nebija ne plašu elektrotīklu, ne satelītu, ne datoru, tāpēc lielākā daļa cilvēces to nemaz nepamanīja, ja neskaita īpaši krāšņās polārblāzmas naktī. Vienkārši nebija, kam salūzt. Ja kas tāds notiktu mūsdienās, sekas būtu traģiskas un jūtamas vairākus gadus. Būtībā notiktu pēkšņa atgriešanās laikā pirms tehnoloģijām – elektrotīklu transformatori sadegtu, bet tā nav tāda lieta, kas glabājas noliktavās un ir ātri nomaināma, to ražošana prasa palielus resursus un, protams, elektrību, kuras nav.

Savukārt, iepriekšējā cikla laikā 1989. gadā Kanādā un it īpaši Kvebekas provincē Saules izvirdums izraisīja elektriskā tīkla pārslodzi un pāris minūtēs to nokautēja uz 12 stundām. Un pēc dažām dienām vēlreiz. ASV arī to juta, bet pārdzīvoja labāk.

Protams, pēc tā notikuma visur pasaulē sāka par to domāt, elektrotīklos ieviesa papildu aizsardzību, bet tas bija sen un "ar mani jau tā nenotiks", tāpēc, ņemot vērā, cik šodien esam atkarīgi no elektrības (bez tās nekas nedarbojas), sakariem un navigācijas iekārtām, sekas būtu krietni jūtamākas.

Tāda veida "pasaules gals" ir iespējams, taču noteikt tam konkrētu datumu ir muļķīgi. Ja uz Saules notiktu milzu izvirdums un tas būtu tieši Zemes virzienā, gals būtu klāt vienas līdz trīs dienu laikā. Vai tas notiks, nevar paredzēt. Kad tas notiks, nevar paredzēt. Ir zināms tikai tas, ka tāda iespēja ir reāla un pagātnē jau ir bijusi. Kas notiks, arī īsti nevar paredzēt, var modelēt dažādas situācijas, taču nezināmo un mainīgo ir tik daudz, bet reālas pieredzes tik maz, ka skaidrs nav.

Trešais scenārijs, kas teorētiski ir iespējams, būtu kādas pārnovas radīts gamma staru uzliesmojums, kas pavērsts tieši pret Zemi, taču tāda iespēja ir pārāk niecīga, pārāk reta, nekādā veidā nav paredzama vai novēršama, un tas tiešām būtu pasaules gals – Zeme iztvaikotu vai vismaz tiktu sterilizēta, tāpēc par to nevajag satraukties. :|

In ze mōrnin pamostos, pačurāju, nomazgājos, ierubīju rādžiņu, paskatos in vindov. Pēc tam sataisīju brokastis un, gumiju stiepdams, diezgan nejauši ieskatījos StarSpace.lv.

Tur publicēti šā gada fotokonkursa rezultāti. :) Un mans vārds minēts vairākas reizes. :)) Un to, kuri no attēliem ir mani, zināja tikai divi cilvēki, kas diez vai atcerējās nobalsot, tāpēc viss pavisam godīgi. :))) Riktīgs wīī.

Paldies visiem, kas apskatīja konkursa darbus un piedalījās balsošanā!

Veicot rīta apgaitu, pamanīju rakstu "Aizej apskaties, kā izskatās Visums!" par Alda Dobenberga gleznu izstādi. Es no viņa toreiz pirku savu teleskopu-boileri!

Viņš ir interesants cilvēks, tiešām tāds mākslinieks. Viņam ir liela, sena māja ar krāsnīm istabās, pilna ar senatnīgām lietiņām, kuras varētu pētīt visu dienu, un gleznām, kuras ir visur. Stāstīja, ka tikai pēdējā laikā aizrāvies ar astronomiju un tad nopircis teleskopu, lai tiktu tuvāk zvaigznēm, pirms tam visu mūžu nekāda īpašā interese nav bijusi. Viņš rādīja gan fotogrāfijas, ko uzņēmis caur to, gan arī dažas gleznas, kas tapušas ar tiem pašiem debesu objektiem. Tagad izstādē tad arī ir tās pašas gleznas!

Viņš savā pilsētā saticis kādu universālo meistaru (laikam čigānu vai kaut ko uz to pusi), kurš par daždesmit latiem un tā viņam uz malkas šķūnīša jumta uzcēlis observatorijas kupolu – tādu atveramu un – vaitfōrit! – grozāmu. Uzkāpām augšā, viņš visu izrādīja. Tik ģeniāli un vienkārši! Sēdi iekšā un griezies līdzi debesīm ar vienu roku. Kaimiņi brīnījušies, no kurienes tas pēkšņi uzradies, bet viņi divatā divas dienas to cēluši augšā uz šķūnīša, paši, bez ceļamkrāna. Teleskopu pārdeva, jo tūlīt būšot klāt cits ar viņam piemērotāku montējumu, taču tā dēļ gan kupols arī tiks pārtaisīts, lai griežas nevis viss, ieskaitot grīdu, bet tikai kupola jumts.

Īsāk sakot, uz izstādi jāaiziet.

..when she sat in front of me at the theater I could still watch the movie, because of gravitational lensing.

Šovakar notiks Latvijas Astronomijas biedrības sanāksme, un viena no lekcijām būs par, manuprāt, ļoti interesantu tēmu – "Smagā gaisma. Kā gravitācija spēlējas ar fotoniem?" Vairāk informācijas par sanāksmi StarSpace.lv, bet īsumā – LU galvenā ēka, 18:15, ieeja brīva, var nākt jebkurš. Tā kā slinku cilvēku netrūkst, tad šoreiz turpat StarSpace.lv būs sanāksmes tiešraide – var arī nekur nekustēt.

Līdz 7. oktobrim notiek balsošana par StarSpace fotokonkursa darbiem, kur aicinu piedalīties arī jūs, daudzi darbi ir tiešām iespaidīgi, gandrīz visi uzņemti Latvijā. Balsot var par vienu fotogrāfiju katrā kategorijā, un es ar savām piedalos divās. Iepriekšējos gados starp balsotājiem bija loterija, droši vien arī šogad, tāpēc vērts apskatīt, piedalīties balsošanā un atstāt kontaktinfo.

Sestdien, rīt, 22. septembrī, būs Starptautiskā Mēness vērotāju nakts, kas reizē būs arī StarSpace StarParty #8.

Par visu sīkāk var uzzināt pašā StarSpace rakstā, taču īsumā – viss notiek Suntažos StarSpace observatorijā, tur būs lekcijas, fizikas eksperimentu demonstrējumi un, ja kaut cik skaidrs laiks, tad arī paša Mēness vērošana ar observatorijas un StarParty apmeklētāju teleskopiem (es droši vien, ja došos, paņemšu arī savējo). Ir interesanti, jāmaksā nav, vēlams ierasties ar groziņiem. Jāģērbjas silti.