Vakar ar plato muguru aizsedz Sauli, šodien pats tāds 2.8%.

Brīvdiena sarunāta, viss sagatavots, tikai mākoņi negrib sadarboties.

Nolēmu dzīvot bīstami un nelietot saules filtru, bet iztikt ar mākoņiem kā filtru.

Kopā ar britiem, izmantojot UKHAS.net savāktos datus pie Londonas un Siguldā, noskaidrojām, ka Mēness ēna kustējās ar ātrumu aptuveni 0.8 km/s. :)

Tā nu beigās F ar murksi laikam palika bez vakariņām, un uzreiz tika pie saldā ēdiena, hihī.

Vakardiena sākās pavisam parasti ar dziļu ierakšanos darbos, un līdz pusdienām, kad beidzot tiku pie privātā meila, jau bija sasūtīti tik daudzi SWPC brīdinājumi un atskaites, ka nolēmu, ka kaut kad vēlāk no tiem būs jāatsakās, lai ziņo tikai tad, ja TAS IR OMG SVARĪGI! Pēcpusdienā beidzot tos palasīju un apstājos pie brīdinājuma, ka gaidāms Kp=7. Septiņi! Septiņi ir OMG! Fiksi iepostēju cibā (prioritātes..) un sāku vaņgot pīpltīmu bez īpašiem rezultātiem. Brīdi vēlāk atnāca alerts, ka sasniegts Kp=8. Astoņi!! Astoņi ir nekad vairs mūžā! Izsūtīju meilu visiem darbiniekiem – šito nedrīkst laist garām, ja vien ir iespēja.

Kopijs uzreiz atteicās, jo esot aizņemts, un arī F gan sākumā nebija ieinteresēts manā piedāvājumā ar romantisku pastaigu pa pludmali, taču tad kaut kā pārdomāja, :) un devāmies uz Vecāķiem.

Jūras malā bija pavisam bezvējš, daži tumši ļautiņi, pilns ar zvaigznēm un kaut kāda migla virs jūras. Pēc laba laika nāca apjausma, ka TĀ nemaz nav migla, bet gan tiešām – debesis spīd! Pamazām tomēr spīdēšana sāka iedegties un laistīties, līdz nonāca pie visām tām lēni kustīgajām joslām un stariem, kas redzēti fotogrāfijās un video. Bija tiešām skaisti. Reizēm pat tik spoži, ka varēja redzēt atspīdumu ūdenī, un mēs atradāmies tālu no tā. Lielākoties tāds bālgans vai zaļgans, tikai austrumu pusē varēja redzēt sarkanīgo. Simtreiz labāk par to pirmo reizi pirms pāris gadiem tieši tai pašā dienā, kad polārblāzmu redzēju Siguldā. Tagad bija visā platumā, tik daudz un tik awwwww..

Stāvēju, skatījos un nodomāju, ka kaut kas te drusku pietrūkst. Mūzikas nav! Tā vienmēr skan visos tajos video, kaut kāds Vivaldi vai kas tur, bet te – klusums, gaismas un klusas runas starp pārējiem vērotājiem.

Kad viss pierima, beidzot no meža iznāca kopijs, un viņam vienīgajam bija normāls fotoaparāts, par kā paņemšanu vēl bija īpaši jāatgādina, man līdzi bija tikai mazais Canon iksuss, kas jau divreiz sabijis stratosfērā, bet tagad pensionēts mētājas somā, tāpēc bilžu ir maz un tās pašas knapas.

Lai gan bezvējš, tomēr ar tādu mazu kustēšanos nosalt varēja tīri labi, tāpēc F ar murksi devās atpakaļ pie savām iesāktajām vakariņām, bet mēs ar kopiju vēl palikām kādu stundu, kamēr viņš fotografēja, bet es dīdījos uz vietas. Redzēt vēl varēja, taču tā lielākoties bija tikai tāda gaisma, nekā īpaši izteiksmīga, lai gan vēlāk arī tā izauga līdz pat zenītam un izskatījās, ka pat mazliet tam pāri. Tā bija liela, bet šoreiz nebija koša.

Kas pats interesantākais – iepriekš, kad bija tas spilgtais brīdis, visas tās līnijas kustējās lēni, "normāli", bet tagad polārblāzma brīžiem drīzāk izskatījās pēc liesmas! Pašā "augšā" – tai daļā, kas izskatās vistuvāk mums – bija redzami tādi kā uzliesmojumi, ilgumā ap sekundi vai varbūt mazāk, gluži kā ugunskura liesmai. Šķita, ka tie kustas uz leju, pretī horizontam. Pat nezināju, ka kas tāds ir iespējams, šorīt apjautājos pie zinošākiem astronomiem, un man atbildēja, ka tā droši vien bija dubultā fotojonizācija termosfērā. Lai ko tas īsti nozīmētu – pilnīgs eitaktu, taču es TO redzēju. :))

Ziepjutrauks vairāk nespēj! It sevišķi, ja nav pat nekā jēdzīga, ko izmantot par statīvu. Vienmēr jābūt gatavam! Es, protams, nebiju.

Pārskatot pārskatāmo, noskatījos, ka ir viens objekts, ko esmu fotografējis reti, toties ļoti regulāri. Tas atrodas pie Krimuldas tīruma vidū.

Ārā ir -15° ar specefektiem.

( maģiskā trika atrisinājums )

Saulrietu bildes vairs nedrīkstot likt internetos, īstenie fotogrāfi saka.

F mani nosauca par hipsteri. Kā tādiem piedienas, nācās uztaisīt pašīti.

Pašlaik neeju laicīgi gulēt. Šovakar izgāju pastaigā un redzēju divas neatkarīgas dāmas pidžambiksēs. Pat bez divām strīpām, vienkārši rozā un puķainās pidžambiksēs uz ielas un veikalā. Gabaliņu tālāk bija hipsters manā vecumā, kurš dzīvi sarunājās ar mašīnām. Ar ielas malā noparkotām mašīnām. Ar vairākām Tērbatas ielas mašīnām, aktīvi žestikulēja, rādīja uz mājām, piekrītoši māja, sarunājās ar mašīnām. Tur nebija cilvēku, pārliecinājos.
Ir dienas, pirmdienas, kad nekur nevajag iet, kad postvīkenddepresiju ir jāpārlaiž savā migā, savās sienās, lēni pierodot pie nedēļas sākuma, darot ko nevērtīgu, taču patīkamu. Ar cepumiem pie tējas. Jocīgi, tikai remdens ūdens ar piegaršu un smaržu, taču kāda nozīme un jauda atjaunot saprātu.

blond

Šodien bija Vienības velobrauciens, kurā man vairs neļauj piedalīties ticība, tā vietā nolēmu izbraukt pa MTB trasi, kad visi jau būs garām.

Pirmā puse bija vienkārši ārprāts.
Otrais kilometrs – Kaķīškalns, stāv ātrās palīdzības mašīna, ārsts saķēris galvu (pacienta galvu).
Dažus kilometrus tālāk izlaidu cilpu, izbraucot pa īsāku ceļu un tad stāvēju, gaidīju rindas beigas. Plakana vieta, kur grants ceļš satiekas ar asfaltu, nekā tur nav, neliels ātrums, bet viens paņem un uzmet kūleni. Vienkārši. Tā.
Pēc tam braucu pašās, pašās beigās, un redzēju, kā priekšā braucošie saskrienas uz līdzenas vietas. Divreiz. Dažādi braucēji. Kur tur vispār kaut kur vēl jāsteidzas?
Un tā cūkošanās.. Es saprotu, ka ūdens pudeles var izkrist. Bet ne jau desmit pudeles pie pirmajām bedrēm! Un želeju iepakojumu, vē.. Kā viņi domā, kas to savāks?

Tālāk ar kritušajiem gan vairs nebija tik traki vai arī es to vairs neredzēju. Izlaižot pavisam garlaicīgās vietas un turoties pa gabalu no šosejas (kurš MTB vispār dzen pa šoseju..), uz saviem 40 km atdevu vienu kameru, salīmēju vienu riepu, salaboju vienu sēdekli un piedalījos arī ķēdes labošanā, nedaudz papļāpāju, nedaudz uzmundrināju. Ar pazudušu ekscentra galu un nobeigušos gultni gan neko nevarēju līdzēt.

Vēl man bija jāatrisina zaļā mistērija, taču to es nespēju. Viss ir matrikss.

Reizēm ir vasaras, kad vispār netieku pie peldēšanās, un tad ir tādas vasaras, kad viss iepriekšējais tiek kompensēts. Šogad jau maijā bija skaidrs, ka esmu peldējies miljons reižu vairāk kā pagājušajā gadā kopā, un tagad šajā siltajā laikā ar to tiek beigta katra diena (kad neesmu Rīgā).

Parasti ap deviņiem vakarā dodos uz mazapmeklētu mežezeru, kur pa ceļam no ceļa līdz "pludmalei" ir mellenes, zilenes un vēlāk būs brūklenes un dzērvenes. Parasti tur nevienu pašu nesatieku. Tā kā dienas tomēr saraujas, tad tas sanāk nu jau mazliet pēc saulrieta.

Es uz turieni parasti dodos viens, jo tie, kurus aicinu piebiedroties, parasti nevar, netiek, negrib, nav tuvumā, nav nomodā vai vēl kaut kur, bet man žēl, ka viņi palaiž garām tādu ūdeni! Vispār vienu mani uz turieni negrib laist, bet, nu, tad jau vispār nekā.

Ezera vienā malā ir kaut kāda veikošanas iestāde, tāpēc pie divām vietām, kur publiski var tikt pie ūdens, ir saliktas bojas, ap kurām riņķoju, vismaz kaut kāds orientieris virzienam un attālumiem. Nekāds labais peldētājs gan nejūtos, taču pēdējās reizēs ir sajūta, ka varētu pārpeldēt pāri ezeram. Es gan to nedarīšu, jo viens, un ja nu piekūstu vidū, un kā atpakaļ, un vispār tas būtu muļķīgs veids, kā atrast galu, ja to tomēr nevaru. Taču agrāk es piekusu daudz ātrāk, tagad varu peldēt krietni ilgāk, līdz sāk sajusties nogurums. Kad tas notiek, sāk zust ritms. Kad zūd ritms, sāk krāties panika. Kad sakrājas panika, tad jābūt tuvu krastam.

Šodien pirmoreiz pamēģināju peldēt kraulā uz muguras, labi, ka neviens neredzēja, bet gan jau. Citādi es māku tikai brasā. Vēl pārbaudīju, ka, peldot uz muguras, visu laiku jākustina kājas, citādi grimstu. Varbūt jāsāk ēst burgerus un krāt labumus..

Varbūt mani ietekmē siltais ūdens – varbūt tāpēc tagad jūtos labāk un varu plunčāties ilgāk. Vakar tas bija tiiiik silts, šodien mazliet vēsāks, bet tāpat. Man liekas, ka šodien tur peldējās daudz vairāk, tāpēc to samaisīja, bet vakar neviens ilgi nebija kulstījis ūdeni, tāpēc tas bija tik silts. Kā jau mežezerā, tam ir tumšs ūdens, kas saulē labi sasilst, vakar bija tik silts kā vannā. Tas nav tikai izteiciens, ūdens bija tik silts, ka to vispār nejūt, tikai jāpeld pa virsu un vienreiz pa to pašu trajektoriju. Apakšā gan bija ļoti auksts, ja nolaiž rokas, tad uzreiz jūt pamatīgu aukstumu. Bet rokas nekad nevajag nolaist.

NEKAD NEVAJAG NOLAIST ROKAS!

Labi, es eju gulēt. Arlabunkati.

Es neesmu pozitivusā, te ir tik foršīīī!!11

Eksperimenta nolūkos pa nakti atstāju ārā kameru, un noskaidroju, ka pie mums arī pa kluso izmanto GRADus.

(Ekspozīcijas ilgums gan četras sekundes.)
Labajā pusē ir noktilucentie (sudrabainie) mākoņi. Te tas pats animācijas veidā.

Šonedēļ katru dienu saprātīgajā laikā ir apmācies, auksts, vējains un parasti arī lietains, bet katru dienu, vakaram tuvojoties, mākoņi tiek aizpūsti, pats vējš norimstas, un ir pavisam mierīgs un saulains. Tad var vēlreiz iziet ārā, bet tagad lai pavisam neko prātīgu nedarītu, līdz saule aizlīd aiz horizonta un kļūst nejauki vēss.

Tā droši vien ir katru gadu, bet tāpat katru gadu tas liekas kā pārsteigums – ir vienpadsmit vakarā, gāž lietus, taču tik un tā – vēl pietiekami gaišs, lai varētu salasīt burtus grāmatā.

No citiem pārsteigumiem – šodien bija ļoti spilgta varavīksne, uz ko skatījos un ļoti nesapratu. Redzamais spektrs ir no sarkanās līdz violetajai krāsai, turpretī šai varavīksnei zem violetās bija vēl kaut kāda krāsa.

Tā "kaut kāda krāsa" drīzāk vilka uz caurspīdīgi zaļu. Kā stikla pudelei.. Fotogrāfijā to var būt pagrūti saskatīt, taču es fotografēju, jo redzēju, nevis pēc tam ieraudzīju nofotografētajā to, kas varētu būt JPEG kompresija vai cits iztēles auglis, bet kas tas ir, bet kas tas ir.