Izrādās, ka mēslu vaboles naktī orientējas pēc Piena ceļa – šorīt izlasīju interesantā NatGeo rakstā. Daba un dzīvības evolūcija tiešām ir pārsteidzoša.

Mēslu vabolēm ir jāsameklē svaiga sūdu čupiņa, jāsataisa bumbiņu un ātri jāveļ to prom uz drošāku vietu, lai dārgumu nenozagtu kāda cita vabole. Ja pa ceļam tēviņš satiek mātīti, tad tālāk ceļu abi turpina kopā, aprok bumbiņu, un pēcnācēji to pēc tam izmantos barībai.

Ātrākais ceļš, kā tikt prom no kaut kurienes, vienmēr ir taisnākais. Ja kaut kas ir tik mazs kā vabole, tad grūti novērtēt apkārtni un iet tikai taisni (patiesībā arī cilvēks sāk iet pa apli, neredzot mērķi), tāpēc vaboles dienā orientējas pēc Saules – pateicoties īpašajām kukaiņu acīm, tās izmanto simetriski polarizēto gaismu, kas veidojas ap Sauli.

Naktī ir līdzīgi – ja ir Mēness, vaboles izmanto tā gaismu, lai orientētos, taču tas, protams, ir daudz vājāks gaismas avots. Un tomēr – darbojas. Taču Mēness nav redzams katru nakti vai visu nakti – ko tad tām darīt? Izrādās, ka tādā gadījumā mēslu vaboles orientējas pēc Piena ceļa!

Pētnieki pārbaudīja vaboļu kustības tendences gan dienā, gan naktī, kad bija redzams Mēness un kad tā nebija. Vaboles vēla savas bumbiņas taisni. Un pēc tam uzlika tām mazas cepurītes, lai tās neko neredzētu, – vaboles sāka nesakarīgi riņķot. (Attēlus skatīt linkā uz rakstu.)

Tā kā zvaigžņu gaisma ir samērā vāja, tad urbanizācija un nakts iluminācija nodara arvien lielāku iespaidu uz dzīvniekiem un kukaiņiem. Žēl, ka cilvēki to nesaprot un negrib saprast.

Vēl viens iemesls naktī izslēgt gaismu. Lūdzu.

Šorīt interesants XKCD:

Vispirms pasmīnēju, bet pēc tam tas lika domāt, gūglēt, meklēt un domāt. It kā viss vienkārši, parastā atbilde – zilā krāsa visvieglāk izkliedējas atmosfērā, jo tai ir īsākais viļņu garums, tāpēc arī debesis ir zilas. Jā? Nē? Nē!

Zilā nemaz nav pirmā krāsa redzamajā spektrā, pirms tās ir violetā krāsa.

Ultraviolets, violets, zils, indigo, zaļš, dzeltens, oranžs, sarkans, infrasarkans. Ultravioleto un infrasarkano cilvēka acs neredz (dažas dzīvnieku sugas gan). Tātad violets ir pirmais.
Kāpēc debesis nav violetas?

Atbilde būs vēlāk, bet krāsas vispār man šķiet neparasta lieta – piemēram, sajaucot divas pamatkrāsas, var dabūt trešo, līdz ar to, sajaucot sarkano un zaļo, sanāks dzeltenā. Kā? Tā tiešām ir, esmu redzējis dzīvē, tiešām rezultātā ir dzeltenā krāsa, bet – kā? Dzeltenā taču šķiet daudz gaišāka par sarkano un zaļo, tur nekas nesanāks, nav lemts!

Ar violeto arī viss it kā skaidrs – tā ir pirms zilās krāsas un skaidri redzama, bet.. Kur ir purpura (lillā) krāsa? Spektrā tās nav, Cibā var atrast dažādus skaidrojumus, bet patiesība tāda, ka violets ir violets, taču lillā (purpurs) ir sarkanās un zilās krāsas sajaukums. Tās ir pavisam atšķirīgas krāsas pēc uzbūves, taču cilvēka acij šķiet tīri līdzīgas.

Labi, labi, LABI, bet kas ar debesīm? Pirmkārt, Saule neizstaro gaismu visos viļņos pilnīgi vienādi. Otrkārt, tā kā violetajai krāsai ir visīsākie viļņi, tie tiek izkliedēti vēl augstāk atmosfērā. Treškārt, cilvēka acs ir mazāk jūtīga uz violeto krāsu, jo vālītes, kas atrodas acīs un ir atbildīgas par krāsu uztveršanu, ir specializējušās uz sarkano, zaļo un zilo krāsu, bet pārējās krāsas tās uztver dalīti, un tad smadzenes saliek krāsas kopā. Tā kā zilās krāsas spektra gals atmosfērā izkliedēts visvairāk, tad tīras zilās krāsas vālītes tiek stimulētas daudz vairāk par zaļo un sarkano uztverošajām vālītēm, rezultātā dodot diezgan zilu krāsu.

Tas arī ir atrisinājums XKCD jautājumam – debesis mums izskatās zilas, taču tās ir violetākas kā mēs redzam.

Pa vidu visam citam šodien dzinu zemē divkomādesmitmetrīgus koka pāļus (impregnēti, d=85mm). Tas vispār bija grūtāk kā biju iedomājies veikalā, bet kaut kur tie jāliek, atpakaļ jau nestiepsi.

Kad beigās pieskāros koka galam, pa kuru pirms tam situ, tas bija karsts. Visādi citādi vēss, mazliet mitrs koks, kā jau ārā stāvējis, bet te – karsts.

Fizika, maitas!

Izrādās, ka Cibā gaida pasaules galu tuvākajā laikā.

• blond
• Annuškas pārpublicētais raksts
• up, pie kuras viss ir perfekti
• oblica: gatavojamies
• polkovnik zhora

Es nesaprotu, kur cilvēki ņem ticību un vēlēšanos tam visam ticēt vai vismaz šaubīties, bet katrs jau sajūk prātā pa savam, zināma spriedze dzīvē vēl nevienu nav nogalinājusi (laikam).

Manuprāt, daudz lielāka varbūtība, ka "pasaules galu" uz Zemes kaut kad izraisīs pats cilvēks, nevis kaut kas no ārpuses, lai gan tāda iespēja arī pastāv.

Teorētiski Zemē var ietriekties kāds asteroīds. Ik palaikam ziņās var lasīt, ka nupat vai tūlīt Zemei garām pašausies garām kāds ledusskapja vai autobusa izmēru ceļojošais pašnāvnieks, un problēma ar viņiem ir tāda, ka tos parasti atklāj vien īsu brīdi pirms tie ir klāt, jo tas ir ļoti sarežģīti. Ja tas aizlaiž garām, piemēram, Mēness attālumā, tas jau skaitās tuvu. Ja kāds lielāks, kas var tikt cauri atmosfērai vesels, tiešām būtu notēmējis uz Zemi, tad cilvēce diez vai kaut ko paspētu izdarīt mēneša vai divu laikā, kur nu vēl dažās dienās. Pusgadā varbūt, pāris gados jau drošāk, bet tam, protams, tik un tā vajag laiku. Un plānu. Un resursus.

Iespēja, ka Zemē kaut kas var ietriekties, ir, jo tas jau ir noticis – pietiek paskatīties uz Mēness neskaitāmajiem krāteriem vai atcerēties dinozaurus.

Otra, savā ziņā pat reālāka "pasaules gala" iespēja ir liels uzliesmojums uz Saules. Zemi gan tas nekādā veidā neiznīcinātu, tas drīzāk varētu būt civilizācijas gals. Vismaz uz kādu laiku.

Saulei ir cikli, kad tā ir aktīvāka un mierīgāka, tie ilgst apmēram 11 gadus. Pašlaik mēs tuvojamies cikla maksimumam, kas varētu būt nākamajā vai aiznākamajā gadā (lai gan šis cikls ir krietni vājāks par vidējo).

Krietni tālā pagātnē no cilvēka viedokļa – 1859. gadā – Zemi 17 stundu laikā sasniedza tik liels lādēto daļiņu mākonis no Saules, ka polārblāzmas bija redzamas līdz pat Vidusjūrai, bet visā attīstītajā pasaulē pasta kantoros, kur bija telegrāfs, tā operatori dabūja pa nagiem ar elektrību, un šur tur izraisījās arī ugunsgrēki. Tas ir lielākais vēsturei zināmais Saules izvirdums. Tolaik gan visādi citādi nekas īpašs nenotika, jo nebija ne plašu elektrotīklu, ne satelītu, ne datoru, tāpēc lielākā daļa cilvēces to nemaz nepamanīja, ja neskaita īpaši krāšņās polārblāzmas naktī. Vienkārši nebija, kam salūzt. Ja kas tāds notiktu mūsdienās, sekas būtu traģiskas un jūtamas vairākus gadus. Būtībā notiktu pēkšņa atgriešanās laikā pirms tehnoloģijām – elektrotīklu transformatori sadegtu, bet tā nav tāda lieta, kas glabājas noliktavās un ir ātri nomaināma, to ražošana prasa palielus resursus un, protams, elektrību, kuras nav.

Savukārt, iepriekšējā cikla laikā 1989. gadā Kanādā un it īpaši Kvebekas provincē Saules izvirdums izraisīja elektriskā tīkla pārslodzi un pāris minūtēs to nokautēja uz 12 stundām. Un pēc dažām dienām vēlreiz. ASV arī to juta, bet pārdzīvoja labāk.

Protams, pēc tā notikuma visur pasaulē sāka par to domāt, elektrotīklos ieviesa papildu aizsardzību, bet tas bija sen un "ar mani jau tā nenotiks", tāpēc, ņemot vērā, cik šodien esam atkarīgi no elektrības (bez tās nekas nedarbojas), sakariem un navigācijas iekārtām, sekas būtu krietni jūtamākas.

Tāda veida "pasaules gals" ir iespējams, taču noteikt tam konkrētu datumu ir muļķīgi. Ja uz Saules notiktu milzu izvirdums un tas būtu tieši Zemes virzienā, gals būtu klāt vienas līdz trīs dienu laikā. Vai tas notiks, nevar paredzēt. Kad tas notiks, nevar paredzēt. Ir zināms tikai tas, ka tāda iespēja ir reāla un pagātnē jau ir bijusi. Kas notiks, arī īsti nevar paredzēt, var modelēt dažādas situācijas, taču nezināmo un mainīgo ir tik daudz, bet reālas pieredzes tik maz, ka skaidrs nav.

Trešais scenārijs, kas teorētiski ir iespējams, būtu kādas pārnovas radīts gamma staru uzliesmojums, kas pavērsts tieši pret Zemi, taču tāda iespēja ir pārāk niecīga, pārāk reta, nekādā veidā nav paredzama vai novēršama, un tas tiešām būtu pasaules gals – Zeme iztvaikotu vai vismaz tiktu sterilizēta, tāpēc par to nevajag satraukties. :|

Dinozauri uz Zemes dzīvoja 150 miljonus gadu. 150 velnsparāvis miljonus. Cilvēkveidīgie radījumi uz Zemes ir tikai kādus sešus miljonus gadu, bet homo sapiens – vien 190 tūkstošus.

Pēc tam, kad Zeme bija izveidojusies, uz tās 2.3 miljardus gadu (2300 miljoni, 2300000000 (!)) nekas tāds diži interesants nenotika, līdz cianobaktērijas (zināmas arī kā zilaļģes) sāka dzīvoties, vairoties, izdalīt skābekli un veidot lietojamu atmosfēru, kas līdzīga pašreizējai. Pagāja vēl 1.8 miljardi gadu, līdz parādījās kaut cik sarežģītāki organismi – moluski un tādi. Un tad gan aizgāja straujāk – viss pārējais būtiskais noticis pēdējo 500 miljonu gadu laikā – pirmie zivjveidīgie, kukaiņi.. Augi izkāpa no jūras pirms 430 miljoniem gadu, bet jau pēc 90 miljoniem gadu uz Zemes bija mūžameži un purvi ar milzu kokiem, pa kuriem vazājās amfībijas un 40 miljonus gadu vēlāk to sāka darīt arī reptiļi. Pirms 250 miljoniem gadu gan viss kļuva slikti, un 95% jūras sugu un 70% sauszemes radību gāja bojā, lai jau 10 miljonus gadu vēlāk parādītos pirmie dinozauri. Pirms 200 miljoniem gadu parādījās pirmie zīdītāji, bet viņi īpaši nezīmējās, jo dinozauri bija nospiedošā vairākumā. Vēl 50 miljoni gadu līdz pirmajiem putniem. Un tad pirms 65 miljoniem gadu atkal viss bija slikti, puse visu sugu izmira, ieskaitot dinozaurus, toties vēlāk pa dažiem miljoniem gadu zīdītāji saprata, ka tagad ir drošāk, auga lielāki un aizņēma dinozauru vietu. 10 miljonus gadu pēc dinozauru izzušanas parādījās pirmie primāti, kas pēc daždesmit miljoniem gadu nokāpa no koka. Tad homo sapiens, un pēdējais leduslaikmets, kas beidzās pirms 10000 gadiem, vispār vakardiena.

Kas mani tajā visā kaitina, ir laiks! Kaut kas notiek ātrāk, kaut kas ilgāk, bet tas viss tāpat prasa milzumdaudz laika cilvēkdzīves izpratnē. Dzīvojot tagad, ir tāda sajūta, ka tagad viss stāv uz vietas un reizē notiek strauji – civilizācija, rūpnieciskā revolūcija, medicīna, kosmosa izpēte. Bet tās ir niecības. Daždesmit gadus uz priekšu vēl var paredzēt, taču būtu tiiiiiiik interesanti uzzināt, kā uz Zemes būs pēc 10000 gadiem, pēc pusmiljona, miljona, miljarda! Kas te dzīvos, kā pēcteči tie būs, kāda būs atmosfēra, kāds būs klimats, kas būs mainījies Saules sistēmā..?

Dzīvība uz Zemes noteikti būs, nedomāju, ka cilvēka spēkos ir to pilnībā iznīcināt (pašus cilvēkus gan, manuprāt, var samērā viegli). Ir zināmi dažādi ekstremofīli, kas var dzīvot un vairoties pie milzu spiediena, karstuma ap 120°C, aukstuma līdz -15°C, sausuma, radiācijas vai citiem normāli kaitīgiem apstākļiem. Ir pat zināmas mikroorganismu sugas, kam skābeklis ir nāvējošs. Tāpēc kaut kas uz Zemes noteikti dzīvos pat pēc drausmīgām katastrofām. Vai uz Zemes vēl būs saprātīgas būtnes, gan nav tik droši.

Pirms 35 gadiem šodien Elviss, rīt vairs nē.
http://www.youtube.com/watch?v=uqv5b0UjR4g