Vakar izdomāju šorīt celties tā agrāk, lai padarbotos pa āru un dārzu, tāpēc telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem, telefonā uzliku modinātāju uz septiņiem divreiz plusmīnus dažas minūtes, jo ar vienu parasti nepietiek. Tā nu šorīt tas noskan, ceļos, taisos, dodos, kaķis arī saņēmies iziet apgaitā, ārā tik jauks un svaigs, saule nupat uzlēkusi, putniņi čivina, neviena nekur nav, viss, kas redzams, ir tikai man. Naktī bijusi salna, taču nav paņēmies līdzi fotoaparāts. Kad darāmais sāk beigties, taisos doties iekšā un tad.. ē.. tad.. ē.. tad.. ē.. sāk zvanīt modinātājs, jo pulkstenis rāda septiņi.

Tad gan es sapratu, kāpēc saule izskatījās nupat pamodusies.

Pēc pagājušajām brīvdienām visu nedēļu domāju par skrituļdēli – būtu forši, ja man tāds būtu, jo pie mājas vēl ir gluds asfalts ar garu slīpumu, pa to uz leju diez vai saņemtos, bet augšup slalomā gan varētu patrenēties. Man kādreiz bija, vai tas vēl ir, vai tagad jau sen kā utilizēts.. Nedaudz izrakņāju garāžu un – jooooooooou – atradu!
Bet!
Ritenīšu gumija ir vvz no kā taisīta, tā ir kļuvusi balta un neeksistējoša – tiklīdz pieskaras, tā sabirzt putekļos. Diemžēl ikspadsmit gadus neizturēja.
Bet!
11. maijā Lorupes gravā būs kaut kādas longbordistu sacensības, un lasīju, ka viņiem esot kaut kāds sakars ar RIPO skeitu reinkarnēšanu, tāpēc ceru atcerēties un aizbraukt parunāties, varbūt man vēl ir kādas cerības.

Šovakar, izmantojot matemātiku un GPS, lai ir precizitāte līdz sekundei, kā pro ar (gandrīz) pirmo piegājienu noķēru Iridium sauleszaķīti, kā jau pirms nedēļas nolēmu. Nākamreiz pacentīšos piedomāt pie kompozīcijas, kvalitātes nšit.

Brīvdienas bija tik vienmērīgas un skaidras, ka sanāca pavisam rāmi no rīta pamosties (esmu pārvācies uz gulēšanu verandā – jau aprīlī!), līdz normālam laikam padarboties pie kompja, pusdienlaikā iet ārā paskatīties un nofotografēt Sauli, tad padarboties ap māju un pa dārzu. Kopumā neko daudz neiestādīju, taču pietiekami daudz pārstādīju. Vismaz nevienu bieti neiestādīju, bet nu tikai 150 km, ko tur daudz.

_ kaut kad ierosināja, ka man vajadzētu pamēģināt izveidot Saules analemmu, tad nu beidzot par to atcerējos, pat pamēģināju iesākt ar pirmo kadru, taču sapratu, ka ar manu aprīkojumu to visdrīzāk nemaz nevar un ir nepieciešama platāka lēca – jau tagad pusdienlaikā kadrā knapi varu dabūt gan Sauli, gan zemi, tad vēlāk ap Līgo diez vai vairs sanāks. Turklāt tam vajag gadu ilgu pacietību un tikpat ilgi netrīcošu roku, tā ka..

Pa to laiku, kad vakars pienācis, var iet ārā vēlreiz nofotografēt rietošo Sauli, atpakaļ iekšā noskatīties atlikušo Panorāmu, iekārtoties ērtāk, lai noskatītos filmu, un pēc tās atkal doties ārā mierā un klusumā papētīt jumu. Vienubrīd gan kaut kur netālu satraucoši un satraukti sāka bļaustīties lapsēni, taču viņi ātri nomierinājās, un es tāpat.

Marss atkal ir redzams. Tā liekas, ka Jupiters ir tur augšā visu laiku, tāpēc pie tā pavisam pierod, lai gan tas ir tikai pusgadu, taču Marss liekas tāds – nupat tikai bija un vairs atkal nav, taču tagad ir, un tāpēc nopētīju kārtīgi. Katru reizi ir tāds mazs pārsteigums, ka tik tālu prom tukšumā ir divreiz mazāka planēta par mūsējo, kas no šejienes ir mazs, sarkanīgs punktiņš, taču, ja labi ieskatās, uz tās var redzēt "kaut ko" un pat polāro ledus cepuri. Saturns arī beidzot kļūst redzams, vēl pavisam zemu un tikai ap vieniem naktī, bet ir.

Sen nebiju skatījies filmas, taču šoreiz pieturējos pie rituāla pa vienai katru vakaru un man bija "Frequently asked questions about time travel", "Stranger than fiction", "Sunshine", "Sunshine cleaning" (pēdējās ir tikai sakritība un "Little Miss Sunshine" nebūs). Pēc tam savādāki sapņi gandrīz vai garantēti.

Vienu vakaru gan filmas skatīšanās uz dažām minūtēm tika pārtraukta, lai izšautu ārā noķert Iridium satelīta uzliesmojumu. Katru vakaru tādi ir vairāki, bet es kaut kā vienmēr palaidu garām vai biju aiz mākoņiem, taču tas tāds tīri foršs skats, kā kāda "zvaigznīte" sāk kustēties, iedegas spoža, spoža un tad atkal ātri nodziest. Kādreiz nofotografēšu. Nākamreiz (piemērots laiks visam).

Un tad man ienāca prātā doma. Kāpēc kino rāda tikai jaunās filmas? Vienu un to pašu uz sešām nedēļām katru vakaru, bet nekad nekur neviens nerāda normālas senākas filmas. Es pat ne par vecu klasiku, uz ko pavilktos hipsteri, bet arī pirms 2-15 gadiem taču bija labas filmas, kuras reizēm būtu interesanti noskatīties pirmo vai otro reizi, bet nekā! Varētu ko tādu rādīt kino, piemēram, vienu vai divus vakarus nedēļā vienu vai divas nedēļas. Bet nekā. Brīva vieta biznesam. Vai kādam ar lielu ekrānu mājās pie sienas. (*hint hint*)

Vēl es redzēju, kā uz līdzenas vietas izveidojās virpulis, tāds apmēram 7x2 metri, un pabraukājos ar trīsriteni. Iepriekš jau daži par to bija stāstījuši, tagad pats redzēju un pat iedeva pamēģināt. Tas ir lielais trīsritenis no Trikke.com, un patiesībā kinda cool – man ātri bija skaidrs, kā to dabūt uz priekšu, jo tas darbojas ar līdzīgiem principiem kā skeits (man kādreiz bija oranžs skrituļdēlis, normāls vietējais RIPO, ne tās amerikāņu zemās parodijas, es mācēju ar to braukt pret kalnu..). Īsāk sakot, aizņēmu to ilgāk kā biju domājis, viegli gan tas nav, ar parasto velo ir daudz vieglāk, bet vajag jau arī kaut kādu izaicinājumu – kādu pusstundu ar tādu, un slodzi jūt visur, uz kājām, rokām, pat plaukstās. Gandrīz vai iedomājos, ka varbūt man arī tāds noderētu. Tikai garāmgājēji un braucēji gan aizdomīgi noskatās.

Visā visumā kaut kā tā.

Pirmais svarīgais, par ko parasti iedomājas, kaut kur un kaut kā pakrītot, – vai kāds to redzēja?
Es šodien nožāvos ar velo tieši priekšā mašīnai, tā ka, jā, redzēja gan un labi, par ko arī lielākais pārdzīvojums. :) Cerams, jūtūbē tas neparādīsies. Bet nu tik stulbi – ij ne 100 metrus nebiju paspējis nobraukt kopš mājām, bet tur tāda apmalīte, kur varētu palēkties, vēl nekad tur nebiju mēģinājis palēkties, tagad pamēģināju un uzreiz, bams, asfalts. Iepriekšējā reizē, kad ciešāk samīļoju asfaltu, tiku pie divām šuvēm. Kopš tā laika āda ir uzaudzēta biezāka, un tagad šuves nepieciešamas tikai biksēm, pārējais izdzīvoja un pat neiesāpējās, ja neskaita godu un lepnumu. :/ Tālāk braucu godīgi.

25. decembris neizskatās pēc 25. decembra..

Lai gan labi vējains, tomēr šodien arī tāds neierasti saulains, un jau bija arī saulgrieži, tāpēc nolēmu izmantot dienu, lai savāktu un samainītu fotobundžiņas. Šai sezonā man bija uzstādītas laikam tikai divas vai trīs, un šodien atradu divas. Iespējams, bija arī trešā, bet – toreiz aizmirsu pierakstīt un tagad vienkārši neatceros, vai un kur. Uzliku trīs jaunas – bilde atgādinājumam (trešā ir otrpus ceļam pie pirmā staba).

Skats atpakaļ no lauka tā gala pusstundu vēlāk:

Pieturējos pie plāna un vakar izmetu to pašu 40+ km riņķīti, ko pirms nedēļas. Iepriekš jau zināju, ka būs sniegs, un zināju, ka tas būs tik daudz, ka vēl nebūs par daudz, tāpēc – "!". Brālēns arī šoreiz atteicās pievienoties – aizbrauca atklāt distančslēpošanas sezonu.

Bija savādāk un tīri forši. Jau sākumā sapratu, ka braukt var ātri, bet ne līkumos, ha! Nedaudz pamainīju maršrutu, izlaižot parasto uzbraucienu mazajā Kaķīškalnā, jo tur jau bērni ar ragaviņām un sniega lielgabali, tāpēc negribēju lieki zīmēties.

Braucot ar MTB, jau labu laiku vairs neņemu līdzi aipodšaflu, jo uz šosejas ir boooooring, bet dabā gan visādu skaņu pietiek – dzeņi, sīļi, lielāki dzīvnieki. Šššššžššžžššžžššš sniegs zem riepām, ckckckckckckckckck sniegs pret brillēm, seju un jaku. Ik palaikam tīri normāli sniga.

Ūdens pudele aizsala, un tā paša iemesla dēļ bremzes ik pa brīdim vienkārši nebija.
Braucot cauri Krimuldai, divas stirnas nelielu gabalu paskrēja līdzi kādu trīs metru attālumā.

Š'on izbraucu ilgi atlikto 40 km riņķīti līdz Murjāņiem pa takām gar abiem Gaujas krastiem. Brālēns kompāniju nesastādīja, jo bija aizlaidis ar draugiem līdz Krievijai – sēdēja pie ezera kaut kur Latgalē pie robežas, kur esot "tik kluss, ka var dzirdēt, ja kāds ezera otrā krastā nopiržas". Un "naktī debesis tādas, ka zvaignes acīs lec". Tā.

Čaukstošas, sasalušas lapas, ledus pār peļķēm, saule, bezvējš, migla un tumsa. Viss kļuva tik mirdzošs, kad ieslēdzu abus prožektorus. Beigās bieza, bieza migla, kur varēju starot uz visām pusēm.

Ar saiti!
http://www.starspace.lv/../starspace-konkurss-2013-rezultati-31102013.html
Konkurss, kam pieteicos desmit minūtes pēc pusnakts, kas bija desmit minūtes pēc termiņa!
Sola ziedus un konfektes!

Gribi redzēt Rīgu? Tur līča vidū ir.

(Man nemaz negribas rakstīt.)

Otrdien bija tiešām forši. Nu tā, ka tiešām viss izdevās. Diena bija lieliska, laiks silts un saulains ("kur ir ēna?"), vējš nekāds. Vienkārši sataisījāmies, palaidām balonu, un tas bija tik vienkārši – tagad šo, tad to, šo tur, šito tā, ir, labi. Otrajā reizē mēs vispār visu izdarījām pareizi. Tik forša sajūta, ka otrā reize sanāca tieši mēnesi pēc pirmās – 6. jūlijs, 6. augusts – tāda laba "mēs varam, mēs darām, kas tur īpašs" sajūta.

Protams, bija šis tas ne tā – aizmirsās kapsulas detaļa kaut kur mājās, izlīdzējāmies ar DIY-fix, fotokamera izslēdzās jau uz zemes, bija jāplēš vaļā nupat aizlīmēto vāku (bet nu to mēs darījām arī pirmajā reizē). Taču kopumā viss bija lieliski – palaidām balonu, pačilojām turpat pļavā, balons vēl četru kilometru augstumā bija skaidri saskatāms virs mums, aizbraucām uz māju, pasēdējām tur līdz kādiem 15 km, tad devāmies ceļā tam pakaļ.

Man ir milzīgs prieks, ka mums bija tik daudz radioklausītāju, neskatoties uz to, ka tā bija darbdiena – kopā deviņi (plus trīs mūsu), un no tiem – pieci igauņi. :) Pie pirmā igauņa vispār ziņa par mūsu lidojumu nonāca tikai dienu iepriekš, tā ka daži to droši vien uzzināja tikai otrdienas rītā. (Mūsējie zināja kopš sestdienas rīta.) Tiešām forši, ka izdevās iesaistīt arī kaimiņus – igauņi spēja uztvert telemetriju arī zem divu kilometru augstuma. "Youngsters On The Air" nometnē gan neviens tomēr neklausījās radio, tikai Latvijas komanda sekoja līdzi lidojumam internetā, taču to labi kompensēja pārējo ziemeļnieku piedalīšanās.
ES5EC (ESTCube zemes stacija!) gan piekodināja, lai nākamreiz pabrīdinām laicīgāk. Bet nu viņiem arī patika, kas galvenais. Vispār visiem viss patika.

Vien pašam balonam kaut kas nepatika, tam bija jātiek līdz 33 km augstumam, bet pieveica tikai 27 km. Vēlāk, tinot filmu atpakaļ, secinājām, ka tam visdrīzāk bija kāds ražošanas defekts, jo amerikāņiem pirms kāda gada bija līdzīgi notikumi un simptomi.

Nolaišanās gan bija ļoti ātra, jo izpletnis neatvērās, bija sapinies lateksa ķeskās. Kā sākās nolaišanās, devāmies uz Nītauri un nedaudz tālāk, mazliet aizšāvām garām, atradām īsto ceļu, zonde pa to laiku jau dažas minūtes bija zemē, tāpēc radiosignāls nedekodējās, kamēr vēl nebijām pietiekami tuvu. Apstājāmies pie govīm, sagaidījām korektu telemetriju, un izrādījās, ka esam tieši pareizajā vietā – zonde ir tepat blakus mežiņā. Sēžot mašīnā, pat varēja dzirdēt tās pīkstuli. Zemes saimniece piebrauca noskaidrot "wtf", es visu izstāstīju, palūdzu atļauju, viņai nebija nekādu iebildumu, ka mēs brienam, lecam pār grāvi un pazūdam mežā. Kapsula bija zemē, balona atliekas ar izpletni eglē, kopijs atkal to viltīgi nopurināja lejā (vēl viens "tā jau ir bijis" brīdis), un tas arī viss, misija izpildīta. Jau četros sēdējām mājās pie galda un strēbām auksto zupu.

Skatoties video un nolaišanās pēdējos brīžus, var redzēt, ka zonde ar visiem 14 m/s iejoņoja tieši zemē, koka zaros nemaz netrāpīja. Un izdzīvoja, ha! Es vēl šaubījos, vai 2 cm sienas nebūs par maz izturības ziņā arī pie standartiem atbilstošākas piezemēšanās.

Mēs šoreiz bijām trijatā, sekojot balonam, – apmēram pilns pīpltīms, un bija vieglāk kā pirmajā reizē, kad to darījām divatā – šoreiz pie stūres sēdēja felipe, kurš pirmajā reizē nevarēja pievienoties. Viņam arī patika, jau uzreiz prasīja, kad būs nākamā reize. :) Nākamā būs, pusdienojot pārrunājām idejas, jo plikas biwžiņas jau nav izaicinājums, tikai.. jādara.

Vēl tikai jātiek galā ar visām bildēm. Un visiem video. Un visiem datiem. Tas būs space.people blodziņā. Bet tiešām – "tik daudz brīnišķīgu lietu var ieraudzīt, ja neesi darbā". :)

A++, laidīsim vēl! (Tikai nesanāks turpināt datumu tradīciju – 6. septembrī pats lidošu.)

Sīkāks teksts par sestdienu, visu un riņķī, un apkārt.

tl;dr – forši! People power.

Dienas mācība – ja pļava no attāluma un tuvumā izskatās tīri normāla, tas neskaitās, jo jau pirmajos metros var izmirkt pavisam, bet tālāk smilgas būs līdz degunam. Gumijniekiem nav nekādas nozīmes, tur vajag hidrotērpu, ja temperatūra ir krietni zem +10°C.

Šorīt pamodos pustrijos, ieslēdzu kompi, noskaņoju radio uz 403.001 MHz, ielādēju GPS almanahu un paklausījos LVĢMC radiozondi no Skrīveriem. Prognoze bija, ka tā lidos samērā tuvu garām Siguldai, kas ir iespējams tikai neilgu laiku vasaras vidū, tāpēc bija jāpamēģina, pie reizes notestējot pašbrūvēto 70 cm yagi. Zonde tiešām lidoja pa prognozēto maršrutu, tika līdz 23 km un tad šāvās lejup. Tuvojoties zemei, tās ātrums bija ap 15 m/s, kas ir diezgan baisi, ja tādi 200 grami kaut kam trāpītu. Skaidrs, ka LVĢMC tās laiž bez izpletņiem. Tik lielu nolaišanās ātrumu es nebiju iekļāvis prognozē, tāpēc izrādījās, ka tā nāk lejā pie Inčukalna. Tuvu. Vēl tuvāk!

Tai esot uz zemes, ar yagi to vairs neatradu, bet, pieslēdzot jumta antenu, signāls vēl bija turpat, lai gan par vāju, lai dekodētu. Kamēr nolēmu, ka jāaizbrauc pačolēt, kamēr sakrāmējos, neilgi pēc četriem signāls beidzās – zondēm baterija strādā samērā īsu laiku. Bet nu nekas.

Pa ceļam iespaidīgi skati ar saullēktu, miglu un tā, bet tad nedaudz vairāk kā kilometru garš pārgājiens zem augstsprieguma līnijas. Pļavā bija slapjš, aiz tās pa stigu jau vieglāk, bet slapjš, mežā vēl vieglāk, bet joprojām slapjš. Stirna turpat tuvumā, alnis vai kas tur arī bļaustījās aiz kokiem, mellenes daudz, daudz, visādi putniņi un zirnekļi, zirnekļi, zirnekļi. Pēdējā zināmajā vietā gan, protams, nekā un paredzamajā virzienā ar plusmīnus uz sāniem tāpat nekā. Tā kā es to varēju dzirdēt no mājām vēl brīdi pēc kritiena, tad tā noteikti ir pakārusies kādā kokā.

Atpakaļbridienā jau saulains un pēc trim stundām beidzot varēja sasildīties.

Ja nu kāds grib iet meklēt (lol), man pēdējā zināmā pozīcija ir N57.0817, E24.7118 414 metru augstumā, tā laidās ZA virzienā. Ņemot vērā krišanas ātrumu – "nu kaut kur turpat".

Noteikti vajag kādu LNA. :/
Vismaz tiku pie pirmajām mellenēm.

"Mēs jau tur ilgi nebūsim, vēl pa gaismiņu mājās."

4:00:

4:48:

Brālēna dzimšanas dienā ar brālēnu, māsīcu un Edi aizbraucām pie brālēna un māsīcas māsīcas uz Lāņiem uz brālēna un māsīcas māsīcas dzimšanas dienu.

Garais autobuss tīši mēģināja nospiest no Brīvības ielas (piestāju, parunājos, piedraudēja, nofotografēju, rakstīšu RS), pēc tam savācāmies veseli pieci un kā normāla baikeru banda aizbraucām līdz jūŗai pēc gaisa.

Atceļā divi atkrita, pēc tam vēl vienam pietika, divatā ar brālēnu mazliet pariņķojām pa Mežparku, un beigās viens devos uz centra pusi, kur saskrējos ar kādu riteņbraucēju – abi lavierējām starp cilvēkiem uz celoveliņa, līdz pēdējā brīdī pamanījām un uzslīdējām viens otram virsū. Dabūju pa kāju un vispār jutos to tiešām pelnījis, bet viņa tā iesaucās un tik gādīgi apjautājās, vai man viss kārtībā.

Tajā attēlā neko daudz nevar redzēt, taču tur vispār ir trīs planētas. (Nu, četras, ja pieskaita Zemi.) Pirmoreiz mūžā un beidzot ieraudzīju Merkuru! Saulei tuvākā planēta, ko tāpēc tik reti var mēģināt ieraudzīt, mazliet lielāka par Mēnesi, tikai punktiņš, bet es zinu, kas tas punktiņš ir un kāpēc svarīgs.

Kamēr savā parastajā ceļmalas spotā ar skatu uz rietumiem baroju odus un izklaidēju maijvaboles, binoklī meklējot kaut kur tur esošo Venēru, pēc kuras varētu atrast arī pārējo, pie manis piestāja daži cilvēki, lai noskaidrotu, kas man padomā. Viens pāris domāja, ka esmu ornitologs, jo paši hobijo ar putnu vērošanu.

Man jau pasen ir vēlēšanās kādā skaidrā piektdienas vai sestdienas vakarā paņemt teleskopu un aizvest to kaut kur pilsētas centrā vienkārši tāpēc, lai parādītu – augošs Mēness ir interesants, M13 kā dārgakmens, Saturns – gredzenu karalis. Vienkārši parādīt arī citiem, kāda ir pasaule tur ārā, parunāties, ieinteresēt, pastāstīt visu, ko zinu, cik tālu, cik daudz, cik liels, cik neiedomājami milzīgi plašumi. Sarīkot tādu parastu ietves astronomijas vakaru. Nav ne jausmas, cik daudzus garāmgājējus tas varētu interesēt.

Bet nu tam prasītos kāda kompānija, vienam tomēr drusku bail. Es nevaru tā čikibriki savākt visu vienā piegājienā un iestūķēt mašīnā. Ja nu vajag.

Nīderlandē ir kāda interneta paziņa, kas uz tādiem outreach pasākumiem dodas ar velo. Viņai gan ir H-alfa teleskops Saulei, tāpēc visu var darīt pa gaismu, turklāt tas ir samērā neliels aparāts. Bet cik forši tas ir!

Piektdien vilcienā šķetināju vaļā RG58 ekranējumu, kas bija apnicīgi un prasīja krietnu pusstundu, un pēc tam kaut kā iemigu, līdz pamodos tieši tobrīd, kad vilciens jau stāvēja Siguldas stacijā (vispār tas devās līdz pat Igaunijai). Trīsreiz pārbaudīju, vai ir īstā pietura, pirms izlēcu. Īstā. Vilciena pavadonei vārds Unda.

Sestdien ievas vēl neziedēja, svētdien jau gan.

Pavasarī tas pavisam svaigais zaļums ir tik īsu brīdi. Varbūt tas tā tikai šogad, kad auksts un vispār karsts bez lēna tākākļūstsiltāks, bet kurš gan atceras pagājušo pavasari.

Esmu izdomājis, kā pagarināt nedēļas nogali divreiz ilgāku – ceļos ap pieciem, apdaru visu padarāmo un liekos gulēt tālāk līdz normālam laikam. Laiks pirms saullēkta ir satriecoši lielisks, vienalga, vai saule lec aiz mākoņiem, vai pa īstam, vai līst, vai viss skaidrs, tas laiks ir īpašs, kad citu tikpat kā nav, visa pasaule vienam, var darīt visu, kas vajadzīgs. Pēc tam iet gulēt, ceļas parastajā laikā, un ir sajūta, ka agrāk darītais ir darīts vakar, jo vakar taču noteikti kaut kas tika darīts. Pārbaudīts jau otro nedēļas nogali pēc kārtas, pagaidām darbojas. Šorīt starp lietus lāsēm aizbraucu līdz Murjāņiem pārbaudīt raidītāju ar vistālāko puslīdz brīvo LOS, ko varēju iedomāties, stāvēju ceļmalās, cik bieži vien vajadzēja, neviens mani neredzēja, jautājumu nebija, nevienam netraucēju, atgriezos apmierināts, un neviens pat nemanīja, ka kaut kas mainījies.

Vakar Saulei bija dārzs un suņi.
Šodien zars parāva velo stūri un iestūrēja mani zemē uz līdzenas, taču šauras vietas.

Šovakar pirmoreiz redzēju krepuskulāros starus, kas iet augšup. Perspektīva. Vispār tie ir pavisam paralēli, taču izskatās nē.

Rīt agri no rīta plkst. 5:06:31 igauņu pirmais satelīts ESTCube-1 tiks palaists orbītā. Apsveru domu būt augšā, lai kaut attālināti būtu klāt. Ceru, ka ātri vien tiks publiskoti arī provizoriskie TLE, lai es varētu mēģināt uztvert signālus no tā. Man prieks par igauņiem, un jebkurā gadījumā tas ir interesants projekts, jo pirmoreiz tiks testēta elektriskā bura, kas nākotnē, iespējams, krietni var ietekmēt, atvieglot un paātrināt iespējas ceļot pa Saules sistēmu.