atcerieties, ka es atstāju cliffhangheri par svētdienu Šumperkā, kad uz ziņu atsaucās Hurricane L?

jā. Hurricane L dzīvo Šumperkā. svētdienā beidzot atsaucās uz ziņu no sestdienas vakara. ballītes orgkomiteja visi tādi Sarkanās Žurkas terasē, tralalā, nananā un tas viss. Hurricane L paziņo, ka vispār šodien esot Olomouc un atpakaļ Šumperkā tikai vakarā pēc astoņiem. ballītes orgkomiteja ļ noskumst, jo pēdējais vlak uz Prāgām ir pirms tam. Hurricane L toties attaisno savu jūzerneimu un pēkšņi iebaksta, ka, eu, nu, a moš atbrauciet uz Olomouc? ballītes orgkomiteja, protams, visa acis. es paskatījos ČD appā, it kā vlaki uz Olomouc no Šumperkas ir bieži un vienkārši. bet nu, ballītes orgkomiteja nolemj, ka jāizveic nedaudz detalizētāka sapulce, bet tad vispirms jāuzēd brokastis. Hurricane L paziņo, ka mums viņa iepriekš jābrīdina par ierašanās laikiem, lai viņa var saorganizēt pārtraukumu darbos. ok.

Red Rat ēdiens ir tikai kļuvis vēl lieliskāks pa pēdējo gadu. perfekcija. un dievīgi ass.

tikmēr ballītes orgkomiteja nolemj ķerties pie vīntonikiem un saprast, ko darīt. visi attopas, ka jāpaskatās vlak no Olomouc uz Prāgām. tur drusku skumīgāka situācija. pēc visādām debatēm, RJ appa uzinstalēšanas un visādām dīvainām darbībām. orgkomiteja sāk domāt par slinkums vs satikt Hurricane L. beigās tiek piebukotas vietas vlakos un visi sarosās. pažūžo vēl Žurkā un dodas uz staciju, lai stundu sēdētu dīvainā transporta līdzeklī un baidītos no tā, kas tur sanāks. neviens jau nebija Hurricane L saticis kādu pusotru gadu. Olomouc stacija toties ir kaut kādā industriālā nekurienē. pa ceļam ir apmēram četri strīdi ar Hurricane L, kura grib mūs piespiest braukt ar tramvaju, bet mēs turpinam atteikties. 2 km var noiet, dude! ejot no galvenās stacijas visi brīnās un nesaprot, kas tieši kaiš šai varoņpilsētai. izskatās baisi, vispār. bet nu, kas izdarīts - izdarīts, tagad te.

ieraugot Hurricane L visi iesaistītie atplaukst smaidos un metas hagoties un visādi citi priecāties par. viņa aizved mūs uz kaut kādu barčiku kaut kādā alley. padzirdot mūsu vīntonika pasūtījumu, viņa pasūta sev arī tādu. un, ka sāk runāt, tā visiem noraujas drusku jumts. saprotiet, zajai tur visādi dzīvē jaunumi, vēl nezin kas, un tas viss tiek pasniegts čehu valodā. Hurricane L taču nerunā īsti angļu valodā. kad atnes dzērienus, zaja izdzer uzreiz apmēram ceturtdaļu glāzes. visi apm novērtē, ka slāpa laikam. vispār mēs tur savā starpā cenšamies koncentrēties uz čehvalodas comms, bet nu. man laikam gāja visgrūtāk. tomēr kaut kā pa visiem sakomunicējāmies. izflirtējāmies arī vienkārši apburoši. zaja joprojām ir tik pat jestra un fantastiska, kāda bija. divas stundas ar vienu pārtraukumu, kad viņai bija kaut kas cits jāizdara, tas bija totāli mindblowing hurricane exp. beigās zaja sabučoja mūs abus, piesolīja palikt sakaros, un aizgāja atpakaļ darbos.

ballītes orgkomiteja toties nolēma pasūtīt vēl vienu vīntoniku katrs, jo vajag nedaudz atiet un vispār attapties pēc. visi tādi sēžam sirsniņās uz Hurricane L, mēģinam atslābt. tiek saprasts, ka pulksteņa rādījumi nozīmē, ka ātri jāpaēd un jādodas uz staciju. nebija pārāk viegli atrast vlak vakarā, kurā vēl būtu brīvas vietas, būtu stulbi papist. kad tikām uz staciju un iekāpām vlak, kurš kavēja, ja kas, sēdējām un nesapratām, kas īsti notika. bet la, ka notika.

vlak uz Prāgām toties mūs iebāza kaut kādā slovāku vagonā, kurā viss bija slovāku valodā un nestrādāja kondicionieris. un ne blakus vietās. bija karsti, bezgaisīgi, milzu troksnis no atvērtā loga, man blakus bija 55+ vecuma zaja, kura rātni nočučēja visu ceļu, ik pa brīdim iekrācot man ausī. priekšā kaut kāds garmatains čuvaks skatījās Casino Royale. mēģināju gulēt, izlasīju visu pasaules tvitteri, bet nu kaut kad ta beidzot nonācām Prāgās. tad jau Brāļu barčiks, pivcis un atslābums.

Es bērnībā atceros kaut kādu Īvāna runu, bet domāju, ka tā nebija Blatijas ceļa runa, bet kaut kādā citā pasākumā, kuru translēja pa radio, jo tur Īvāns nebija vienīgais runātājs, bet runāja arī citi. Tā varētu būt? Es atceros, ka vislielāko emocionālo iespaidu atstāja tieši Īvāna runa. Bet runāja arī Jānis Vagris, piemēram.

No tādiem vēsturiskiem mirkļiem es atceros, kā mēs pa TV skatījāmies, kā pieņem 4.maija deklarāciju. Atceros, ka viens deputāts bija nobalsojis "atturas", bet jau pēc rezultātu paziņošanas teica, ka balsojis (vai gribējis balsot) par. Un tad Gorbunovs smiedamies palaboja nobalsojušo "par" skaitu. Bet gadījumā nebija tā, ka tie, kas bija pret Latvijas neatkarībai, nebija izgājuši no zāles vai nepiedalījās balsojumā? To es īsti neatceros.

Nākošajā dienā mūsu vēstures skolotāja lika visiem burtnīcās pāršķirt jaunu lappusi un ierakstīt ar lieliem burtiem 1990.gada 4.maijs. Un teica, ka mēs dzīvojam lielā vēsturiskā brīdī.

Vēlāk es atceros 1991.gada 12.janvāri. Bija sestdiena un es mājās biju palikusi viena. Vecāki bija aizbraukuši uz bērēm pie attāliem tēva radiem, brāļu arī mājās nebija - viņi tajā laikā studēja. Es ieslēdzu televizoru un nesapratu to, ko tur rādīja. Pa Krievijas kanālu rādīja kaut kādu dīvainu raidījumu, kurā runāja par to, ka skaistums glābs pasauli. Bija diezgan neinteresanti. Tad es pārslēdzu kanālus un tad pēkšņi parādījās kaut kas pavisam dīvains - gāja runa par to, ka Lietuvā uzbrūk televīzijai. Es vispār nesapratu, kas notiek. Tā diena bija ļoti, ļoti gara. Un es ļoti gaidīju, kad nu beidzot atbrauks vecāki.

Vēlāk tētis brauca kopā ar citiem vīriešiem uz barikādēm, vecākais brālis tur arī bija. Es atceros pa TV redzēto - kā vīrieši stāvēja pie ugunskuriem, atceros, kā viņiem sievietes nesa zupu un tā. Atceros īsu TV sarunu ar Olgu Rajecku, kas arī tur bija.

Vēl vēlāk es atceros to dienu, kad mēs magnetefonā no kaut kāda TV raidījuma - visticamāk "Skabargas" rakstījām Tīnas Tērneres dziesmu "The Best". Bet tad tētis pārslēdza kanālu uz ziņu raidījumu "Vremja" - un ieslēdza magnetefonā ieraksta pogu. Toreiz es nesapratu tā nozīmi. Bet to es sapratu vēlāk, kad konstatēju, ka tētis ir ierakstījis to, kā diktors saka, ka PSRS ir beigusi pastāvēt.

Kādas ir jūsu personiskās atmiņas, kas sasaistās ar dienām, kurās notikuši vēsturiski notikumi?

Kas jaadara, lai mati aatraak augtu?

Ieskandinot Baltijas ceļa trīsdesmitgades svinības Latvijā piektdien, 23.augustā, no rīta lidostā “Rīga” norit unikāls notikums: vairāk nekā 100 dejotāju no Mārupes un Babītes novada deju kolektīviem uz lidostas skrejceļa pulksten 8.40 izdejo vienu no cēlākajām latviešu nacionālajām dejām – Gatves deju.

Izgāju drusku pavazāties. Tūlīt onkulis rindā sāka runāties. Par suņiem. Parādīja suņa bildi, parādīja suņa birsti. Izspriedāmies, kafiju dzerot par suņiem.
Kamēr spriedām, tikmēr, ta dam. Piebrauc baznīcas apkopes dienests, uzveļas muskuļotā saņitarka. Ieveļas visa tāda šortos un muskuļos, kumpu muguru veikalā. Azdrāza pie vīriešu apakšbiksēm un sāka rakņāties. Laikam mācītājam apajšbikses aptrūkušās, sūta savas šestjorkas pirkt. Es pasveicināju, bet neatņēma. Ļoti auzrautīgi pētīja to apakšveļu klāstu.
Parādīju onkulim no Štutgartes, kur var iztīrīt mašīnu. Kad braucu mazgāt, redzēju, ka onkulis ļoti cītīgi ņēmās ar jauno birsti un putekļu sūcēju, lai dabūtu tās baltās suņa spalvas ārā no mašīnas salona.

"This single question occupied us for the rest of the hour. They knew armed guards would be required to protect their compounds from the angry mobs. But how would they pay the guards once money was worthless? What would stop the guards from choosing their own leader? The billionaires considered using special combination locks on the food supply that only they knew. Or making guards wear disciplinary collars of some kind in return for their survival."

"The more committed we are to this view of the world, the more we come to see human beings as the problem and technology as the solution. The very essence of what it means to be human is treated less as a feature than bug. No matter their embedded biases, technologies are declared neutral. Any bad behaviors they induce in us are just a reflection of our own corrupted core. It’s as if some innate human savagery is to blame for our troubles. Just as the inefficiency of a local taxi market can be “solved” with an app that bankrupts human drivers, the vexing inconsistencies of the human psyche can be corrected with a digital or genetic upgrade."

"Ultimately, according to the technosolutionist orthodoxy, the human future climaxes by uploading our consciousness to a computer or, perhaps better, accepting that technology itself is our evolutionary successor. Like members of a gnostic cult, we long to enter the next transcendent phase of our development, shedding our bodies and leaving them behind, along with our sins and troubles."

"They were amused by my optimism, but they didn’t really buy it. They were not interested in how to avoid a calamity; they’re convinced we are too far gone. For all their wealth and power, they don’t believe they can affect the future. They are simply accepting the darkest of all scenarios and then bringing whatever money and technology they can employ to insulate themselves — especially if they can’t get a seat on the rocket to Mars.

Luckily, those of us without the funding to consider disowning our own humanity have much better options available to us. We don’t have to use technology in such antisocial, atomizing ways. We can become the individual consumers and profiles that our devices and platforms want us to be, or we can remember that the truly evolved human doesn’t go it alone.

Being human is not about individual survival or escape. It’s a team sport. Whatever future humans have, it will be together."

https://www.cnbc.com/2018/07/11/survival-of-the-richest-the-wealthy-are-plotting-to-leave-us-behind.html

Šādi viņš maina nē, un katrs vēja zvans jau no paša sākuma tiek rīkots , un pēdējais zvans ar katru brauciena daļu ir noguris pēc skūšanās. Tikai krievu valodā dzirdu klausuli

šodien piezvanīja, ieteica to ieguldīt.t. perorālās kabīnes nūdeles. Es turpināju sarunu, līdz man bija jautri, un pēc tam nosūtīju. Starp citu, uzreiz mēģināja izsaukt .... končas

Skambino pirms 5 minūtēm un ļoti īsi, es nevarēju atbildēt, bet, tā kā man nav ieraduma piezvanīt nepazīstamiem numuriem, es šeit nevienu nepazīstu.

Belenko sauca atbildes Es neko nesapratu, jo krievi saprot ļoti maz. Paķēru ātrgaitas runātāju ... Es tik daudz neatbildēju uz krievu valodu, ka nesaprotu, sāku uztvert savu skaisto balsi utt., Noliku klausuli, atkal piezvanīju. Un tā pasaka bezgalīgi, kamēr draugi, kas runā krieviski, draudēja izsaukt policiju ...

Piecelties agrāk - ček
Aizbraukt uz semināru, ierasties pirmajam - ček
Noparkoties - ček
Aizmirst izslēgt gaismas - ček
Pēc darba aizvilkties līdz mašīnai - ček
Padomāt visu to labāko par kolēģiem, kuri visas dienas laikā nav pienākuši pie manis un pateikuši - vecīt, tu aizmirsi gaismas izslēgt - ček


Jocīgi tie cilvēki (es) un viņu nosacījuma refleksi. Melnajā mašīnā visu laiku meklēju iespēju nospiest rokas bremzi ar kāju, violetajā - pilnīgi aizmirstu par gaismām.

vkr pie Mola naturāli pārbraucu pie sarkanā - speciāli. Jo izrādās tas luksofors kko sačakarējies. Normāli tur deg autiņiem 3 ciklos gaismas: 1) zaļais visiem, kas brauc pa krasteni un paralēlo ielu; 2) zaļais tiem, kas no Mola puses grib nogriezties uz Krasteni; 3) Zaļais tiem, kuri no Krastenes (centra puses) grib nogriezties uz Molu...
Tā nu vkr piebraucu, lai grieztos uz Mola pusei (gāzi tai blakus Viadā gribēju uzpildīt), skatos man prieksā buss un divi vieglie, otrā joslā vairāk auto. Viens vieglais ieslēdz atpakaļgaitu un aizgriež uz Krasta ielu atpakaļ.. Gaidu, gaidu zaļo, o - sčas iedegas 2ā cikla zaļais, tūlīt jābūt. Lūru luksoforā - saule spīd, grūti saskatīt, bet nu NAV, bet nu buss un divi vieglie kopā pārbrauc tomēr pāri pa visu sarkano. Jābūt it kā zaļam, bet nē - iedegas 1ā cikla zaļais un atkal 2 min jāgaida. Nu tad, sagaidu atkal 1o un 2o ciklu un, kad būtu jādegas, VĒL cītīgāk lūru luksoforā, bet saprotu, ka nav, labi - braucu pie sarkanā pāri tai krastenei - štrunts ar visu. RS mikriņš pa Krastenes paralēlo ielu taisni ar brauc, pēdējā brīdī pamanu, nobremzēju, palaižu to un pābraucu tālāk pie sarkanā pāri uz savu benzīntanku. Zaļā nav. Pēc tam pildot gāzi pētu tos signālus. Nu nav mani acis pievīlušas. Toč nav. Uzreiz pēc 2ā cikla atkal iedegas 1ā cikla zaļais un no Krastenes uz Molu tiec kā gribi. Tur skati ir asinsstindzinoši, kā tie, kas tur izbesījušies gaidīt, mēģina tomēr braukt, kamēr tiem, kas brauc pa Krasteni un paralēlo ir reāli tīrs zaļais un viņi arī brauc.
Ieeju samaksāt par gāzi. Pajautāju tai kasierei, mok viņa var kkam pazvanīt par šito (vai jau ir pazvanījuši) - galu galā tūlīt viņiem bezmaz benzīntankā avārija ienesīsies. Nē, viņai neesot laika, neinteresējot, utt.. Labi, vnk nesaprotu, kam zvanīt - pazvanu uz 112 un uz manu jautājumu par ceļu policiju vai avāriju tā arī saku, ka vēl nav, bet izskatās, ka tūlīt būs (jo nu viena lieta ir nestrādājošs luksofors (kad visi brauc uzmanīgi), pavisam kas cits - it kā strādājošs luksofors, kas nestrādā īsti kā vajag).

Kad braucu prom, skatos ka iebraukusi benzīntankā policijas ekipāža ar mirgalkām. Tā vietā, lai kko paregulētu, vnk stāv. Nu tad jau pie sarkanā neviens nebrauks, skaidrs, ja priekšā policisjas mirgalkas, bet ko darīt tiem, kam tur jānogriežas? Tad vai nu būtu paregulējuši to satiksmi vai vismaz tiem, kas tur stāv, pateikuši, ka jābrauc kkur tālāk pa Krasteni, jāapgriežas un tad varēs uz to ielu tikt...

Ernestam Birzniekam-Upītim savulaik piešķirts gan Trīszvaigžņu, gan Ļeņina ordenis

vai jums kādam ir mājās, citur vēl saglabājušies vecie, pirmās latvijas laika logi un palodzes? šoreiz man interesē tieši palodzes profils - būšu ļoti priecīga, ja varētu nofočēt un atsūtīt bildi ar profilu tuvplānā. vai nu palodzes stūris, vai skats no sāna, tā lai redz izliekuma līnijas, pretskatā grūtāk tās nolasīt.

Atkal sakārojās uztapināt jaunu mežģīni. Jāatrod kāds dvielis un jāizdomā raksta.

Šodien jaunekļiem ar biomiskastēm tāds pabrīvs rīts. Kaut arī, kā izklausās, precīzie kaimiņi tomēr izvilkuši pēc jaunā saraksta.

Kā Latvijā iegājusies mode nepareizā secībā norādīt valūtas vienību? Valūtu norāda pirmo. Tam seko naudas summa. Seši ASV dolāri un septiņi centi — US$6.07. Astoņpadsmit Eiro un divdesmit divi centi — €18.22. Trīsdesmit divi Šveices franki (CHF) — Fr. 32. Divsimt sterliņu mārciņas — £200. Viena Japānas jena — ¥1.00. Latvijā reklāmās u.c. komunikācijā ačgārni raksta 554.42€. WTF?

" Switzerland, a key feature of the home market is the ‘dual education system’, which combines on-the-job training in a company with classroom instruction at a public vocational school. With only 20% or less of Swiss adolescents choosing the purely academic path, thanks to the dual education system, the Swiss labour force also consists of a highly skilled and well-trained pool of workers that boast apprenticeship skills in addition to higher-education qualifications."

https://www.juliusbaer.com/insights/en/markets-explained/on-switzerland-an-alpine-song-of-ice-and-fire/

Tramps twitterī:

"Denmark is a very special country with incredible people, but based on Prime Minister Mette Frederiksen’s comments, that she would have no interest in discussing the purchase of Greenland, I will be postponing our meeting scheduled in two weeks for another time....
....The Prime Minister was able to save a great deal of expense and effort for both the United States and Denmark by being so direct. I thank her for that and look forward to rescheduling sometime in the future!"

Jauki pusdienlaikā konstatēt, ka šodien esi aizmirsusi uzkrāsoties. Tā, ka pilnībā. Tik mati saķemmēti.

Tātad, iedomājies, ir ārkātas situācija - jāglābj bērns no karojošiem kristiešiem. Lidoju cauri pilsētai, nometu ielas malā mašīnu, skrienu, glābju, darbojos. Pēc stundām divām atgriežos un konstatēju - mašīnas nav. Izstaigājam ielu, viens kvartāls, otrs, uz priekšu un atpakaļ - nav. Bet es skaidri atceros - noparkojos šeit, pie apmaksas automāta. Nu neko, sāku apzvanīt policistus - parastos un pašvaldību, piezvanu apdrošinātājiem, gaidu... Gaigu... Prātā jau iztēlojos, kāda varētu būt jaunā mašīna un tad es netīšām nospiežu pogu uz atslēgas un tālumā kaut kas iemirgojas, iezaigojas un es atrodu savu auto.

Pateicība visiem iesaistītajiem dienestiem, ļoti profesionāla un iejūtīga attieksme, gan pirms, gan pēc.

Ar cieņu,
Ačkariks

Mājās ielidoja nakts lidonis. Kaķiem acis uz griestiem vien. Triša daudz runā, skatoties uz lidoni. Puša pamazām sāk piebalsot.
Smieklīgas man viņas ir. Un foršas. Neskatoties uz visām blēņām, ko viņas sastrādā.
Un vēl pamanījām, ka Pušai vairs nav skumja sejiņa. Kaut kas mainījies skatienā un purniņa izteiksmē kopumā. Pašapzinīgs un ziņkārīgs kaķītis.
Savukārt par Trišu reizēm šķiet, ka viņa domā, ka ir cilvēciņš. :))

Redzēju tipiskas slāvietes, kuras piesūkušās vācietim. Mākslotas manieres, visas brendos. Vecākā laikam sieva un jaunākā sievas meita ar pēcnācēju. Vācietis tāds labsirdīgs, jautāja, vai atvase arī vāciski mācīšoties. Nē, nē, tikai bišta bušta tagad runāšot, gan dārziņā apgūšot. Dārzņā nevienam laikam nav ko darīt, kā biša bušta uz poda paprasīties iemācīt. Suns gan man patika. Vecā brendotā kaza gan sāka stastīt, kā uzklupis kaimiņam. Pa to laiku baltais laikas jauktenis palīda man zem krēsla un uzlasija kūkas drupačas.

Jau otro reizi rakstu uz internetveikaliem, halllooo, jūsu linki iet uz Luminor Nordea, bet mēs visi ar varu esam aizmigrēti uz Dnb. Saprotu, vasara, nav ko daudz ņemties.

kādas jocīgas/interesantas/netipiskas/tipiskas sieviešu darbības esat novērojuši, stāvot wc rindā? kas šīm rindām raksturīgs?

Ko tas bullis tur mauj? Bet jāatzīst, tas ir daudz jaukāk, kā aitas.

Kāda atšķirība starp "prezumēt" un "pieņemt, ka"? Vai arī tādas atšķir.nav?

Cirslītis nopērk Ryanair biļetes, skatās, ka nododamās un kabīnē ņemamās bagāžas cena atšķiras tikai par 50 centiem, ko nu tur niekosies, ņems visu līdzi salonā.
Vakarā lasa feisbukā ceļojuma padomos "es vienmēr ņemu nododamo bagāžu, jo tad var vest arī šķidrumus".
Ups...

ballīte visa sarosījās sestdien iet iet. vienīgais, ka man bija jāstrādā. iekāpu tramvajā, izvilku laptopu, strādāju, iekāpu busā, strādāju, gāju pāri ielai ar laptopu rokā un strādāju, tramvajā strādāju, skrēju uz vlak un vlakā strādāju. otrā vlak kaut kā savācu visu puslīdz un iebāzu laptopu somā. pacēlu galvu, izkāpu un.. atradu sevi jobanā Morāvijā. Lukavice na Moravě, ja gribam būt precīzi. neko, tā notiek, ies uz Šumperk, kas atliek.

sākumā nebija pa trasēm, bet vienkārši visādiem ceļiem, veloceļiem un tādām mistiskām takām. satikām čūsku, kura ļoti steidzās kaut kur. satikām trusi, kurš arī bija aizņemts ar savām svarīgajām darīšanām. nav karsts, nav auksts, ir ok. ejam. ik pa brīdim kaut kādi jēzuliņi un tā. VZ nolēma sākt tos skaitīt.

kaķ: es jau biju aizmirsusi, ka Morāvijā pavements are not a thing.
aizgājām līdz kādam miestam, a tur trotuārs!
VZ: skaties, trotuārs!
kaķ: uhti!
VZ: jā.
kaķ: unless nav uhti.
VZ: tā ir dīvainākā dilemma, kas pēdējā laikā bijusi.
bet tad pārgājām uz sarunu, ka pilsētas galvenais trotuārs un gan jau, ka cilvēki tur iet pastaigā svētku dienās, on anniversaries un tā. bet nu neko, ejam.

kaut kādā citā miestā beidzot sākas iešana pa trasēm, norm. ejam. īsi pirms Brničko satikām dahuja govis un aitas. ejot tālāk arvien labāk bija redzams tas kalns, kurā pagājušoreiz uzdzina.
VZ: es atceros to pamesto mā tur kalnā.
kaķ: jā, tur bija miskaste!
atviegloti secinājām, ka tiešām nav tur vēlreiz jākāpj augšā, bet var lepni nogriezties uz otru pusi un lēnām un ilgi uziet citā kalnā, lai uzreiz no tā noietu nost. aizgājām kaut kādā dīvainā mežā. ar visdīvaināko skatuvi ever. nosmējāmies arī tur.

vēl kaut kur pa ceļam tika secināts, līdz ko VZ izlēma skatiīt jēzuliņus, tā viņi tupa visi beidzās. neko. netālu no Šumperkas jau uzradās vēl viens, kuram bija krustā saspraustas puķes.
kaķ: es ceru, ka those flowers are as fake as the whole premise of the religion.

Šumperkā toties atradām, ka viņiem ir pašiem savs Č. noņirdzāmies visādi ejot pa. bija grūti atrast, kur apēst ēdienu, bet nu kaut kā visi savācās. viesnīca atradās. aizgājām uz barčiku Dakota, bet nu, tur dod vietējo pivci, kas nav pats kļovākais. tur es vēl mazliet pastrādāju. bet atkal mani dīdīja nemieri atrast to barčiku, kur mēs la jestrojāmies pagājušoreiz. browsēju gūgles kartes, VZ arī kaut kādā brīdī pieslēdzās, arī sāka. es beigās atradu ta! Dublin bar, tak, nu! orgkomiteja savācās, sagrupējās, aizgāja uz Dublin bar. tur, protams, ka bija skaļi cilvēki āra barčikā, tāpēc gājām sēdēt iekšā. bija vispār jestri un nosmējāmies visādi. tiešām kvalitatīvs barčiks. un bārazaja, kad viņai tika paskaidrots, ka nevajag prasīt, vajag tik liet nākamo, kad šitas iet uz galu, paklausīgi tā darīja. kad nonāca līdz skumjajam rēķina brīdim, izrādās, ka neņem kartes. viena no bārazajām izsauca globāla apmēra sajūsmu barčikā, kad zīmēja uz papīra lapiņas, kā VZ aiziet uz bankomātu. VZ atgriezās un teica, ka solītos beņķīšus neesot redzējis, bet pie cash esot ticis un tad jau visi apm.

Šumperkas viesnīca, kas Grands, ir lēta, samērā vienkārša, mazliet dīvaina, bet nekas really worth mentioning.

nākamajā rītā orgkomiteja ar mokām pieceļas, pagrozās, savācas un iet čekoties ārā. izejot ārā lēnā garā aizdodas uz Red Rat iestādi. tas kakbe ir mex restorāns, vane, bet tur ir lielisks pagalms un fantastiski absurds viss. zvēriņi toties izvilkti brīvībā, bet abjūzoti by kinderi. vājprātīgi gards ēdiens un čill. pačillojām tā un šitā. tējas, kafijas, mex limonādes, silti, saulaini, čill, smieklīgi. mazliet pabakstīju darbus, bet vispār viss tāds totāli patīkams un svētdiena uz terases. rodas domas par brokastu uzēšanu, tā kaut kā.

un tad atnāca ziņa no Hurricane Luckas.

Privātajā dārziņā, kā pie pirmdienas, bērniņi turējās ieķērušies žogā, bēdīgas sejiņas savilkuši. Ienīstu tās vecenes, kuras tik sīkus atdod, kuri knapi sākuši tipinā. Ja vēl strādātu. Droši vien nagus lako un pa bodēm špacierē no rītiem.
Pie tam vēl aitas ieviesuši. Gan jau ka tur mazā aplociņā. Mēkšķ, kā uz kaušanu. Moška man uzcelt aplociņu un kādu bullēnu nobarot? Vēl labāk niknu pundurcūcēnu. Un turēt uz diētas.

Piedāvāju divas biļetes uz koncertu šovakar plkst. 19:00 Dzintaru koncertzālē, uzstājas čellists Miša Maiskis un Krievijas Nacionālais orķestris, programmā Bizē, Sensānss un Prokofjevs. Ja interesē, atsūti ziņu uz [email protected]

Kur spriedums? Kad man būs jāmaksā par netaisnīgu spriedumu? Kad es uzzināšu, vai maitasgsbali pārsūdzējuši? Bet uz to varu necerēt. Par slinku tādām izdarībām.

Sveiki.
Meklēju izmisīgi palīdzību kompulsīvās pārēšanās ārstēšanai. Eju pie psihoterapeita, bet nav progresa, iespējams, ka vajadzīgs speciālists ar dziļāku specializāciju, varbūt kādam ir ieteikumi un pieredze? Liekas, ka visjēdzīgākais būtu sevi ielikt kaut kādā rehab facility tipa iestādē, bet google saka, ka LV šādu pakalpojumu nepiedāvā.
Ar šo cīnos jau kādus 10 gadus un slīkstu arvien dziļākā depresijā. Ļoti vēlos palīdzību, bet nezinu, kur lai viņu dabū, jo pati sev palīdzèt es pagaidām neesmu spējusi.

Paldies

Kāda/-s mācēs pateikts, vai tā ir prakse visām baznīcām/konfesijām Latvijā, ka savos dievnamos salaulā tikai savas konfesijas piederīgos? Jā, ir atsauces, ka viens var būt arī citas draudzes loceklis vai no kristīgās konfesijas (p., luterānis + katolis), bet konfesijas piederība, šķiet, visur ir noteicošais.
Tas nāk tikai no pašas konfesijas priekšrakstiem vai to nosaka arī kāds likumdošanas pants (nu, ka baznīcā slēgtā laulība ir oficiāla/likumīga, bet tās to drīkst praktizēt tikai "savējiem")

Varbūt kāds var padalīties ar pieredzi vai idejām kā septembrī vislētāk tikt no Rīgas vai Lietuvas uz Franciju (vajag Lionu, bet varbūt izdevīgāk tikt vispirms uz Parīzi, Nicu vai Marseļu)? Kaut kādi Eiropas autobusi, lidmašīnas? Stopēšana šoreiz nederēs. Pateicos jau iepriekš.

Tad, kad piedzima bērns, es uzzināju, kas ir dzīvība. Tad, kad nomira mans vīrs, es uzzināju, kas ir nāve. Tagad es gribu uzzināt, vai uzticība ir pasaulē vēl dzīva.

sēdi kaķ, viss tāds, skaties kā jaunie virtual machines, kurus ieliki iekš environment, spino un nemāk paši sevi sapingot. sit galvu pret sienu, jo VMs ir onlainā, dzīvs, viss tas. visam environment ir jābūt atpakaļ strādājošā kārtībā pēc mazāk kā stundas. un tad tu saņem viģiku no JBJ, kurš sēž barčikā un uzfilmējis dažu sekunžu viģiku par to, kā viņam ir als.

Jauns mācību gads, jaunas izmaiņas miskašu izvešanā.