Pēcvēlēšanu rīta pohiņa jeb nācija šokā #13

7. oktobris, 10:17 am, 2 atsauksmes

Ušakovs diemžēl

Tā kā vēlēšanās ir daudzi, kas balso ar pārliecību "vismaz būs interesanti", tad būs ļoti interesanti, kad daži sāks īstenot savus izteiktos draudus sabiedriskajiem medijiem un KNAB personīgu iemeslu dēļ.

Vēlēšanu sakarā vienmēr atceros hope.less ([info]hopeless) stāstu par Partijām un Vēlētāju. Tur bija stāstīts par Vēlētāju, kurš piesēdis parkā uz soliņa pēc kopošanās ar Partiju (pēc nobalsošanas), laimīgs, ka viss noslēdzies un tagad būs labi. Viņš jau no paša rīta juties svinīgi, sapucējies un gājis uz iecirkni, atbildīgi izvēlējies pareizo sarakstu un ielicis to aploksnē. Parkā pie viņa pienāk kāds un sāk stāstīt, kā ir patiesībā, ka tas viss ir daļa no plāna un patiesībā nekādas izvēles nav, ka vēlēšanas bija viltība, ilūzija, lai sniegtu sajūtu, ka Vēlētājam ir nozīme, ka politiķi priekšvēlēšanu laikā inficējas ar HIV (halucināciju un idealizācijas vīruss), bet pēc vēlēšanām sāk slimot ar AIDS (aizmirst iepriekš dotos solījumus).

Tas bija ļoti sen, Moral Pain un Times.lv laikos, un stāstu vairs neesmu atradis.

Kam pieder mazprātiņi

4. oktobris, 7:44 pm, 2 atsauksmes

Esmu diezgan pārliecināts, ka, ja kāds saka "valstij jāsāk ar sevi", tad īsti viņš nesaprot, kas ir valsts un kas – viņš pats. Bet ir mīļi, ka plāno likvidēt Kultūras ministriju.

Uz jautājumu, kāpēc partijas programmā nav iekļauts kultūras jautājums, Gobzems atbildēja, sakot, ka "mums nav par kultūru nekādu jautājumu, jo valstij kā tādai nav jāregulē kultūras procesi, vienīgais, ko valsts var darīt, ir dalīt naudu."
Delfi.lv: 'KPV LV' – sarkano līniju trūkums un ārkārtas vēlēšanas. Pilns ieraksts

Tad varētu kulturāli aizliet acis.

Ar Mežezeru.

..

Andris Kivičs aizlej acis ar Mežezeru pie jūriņas

#sieriņšsaprot: RD krata

1. oktobris, 9:56 pm, 1 atsauksme

Pirms septiņiem.
Saule un Mēness

Vasarā, skatoties nākotnes laikapstākļu prognozes vēsākās dienās, vienmēr ir pārliecība, ka tas tikai tagad tā, tas jāpārdzīvo, pāries un pēc dažām dienām vai vismaz pēc nedēļas atkal būs silts, gaišs un sauss. Rudenī nē. Rudenī kļūst tikai aukstāks, slapjāks, vējaināks.

Patīkama anomālija

22. septembris, 12:08 am, 3 atsauksmes

Šogad pirmoreiz peldējos 13. maijā, pēdējo – 21. septembrī. Maijā bija ļoti silts ūdens, septembrī – tiešām auksts. Divas minūtes ūdenī tomēr skaitās ūdenī, bet pēc izkāpšanas krastā varēja just kā asinis zem ādas joņo un karsē atdzisušo virsējo slāni. Un cik silts gaiss. Vai tā bija laba doma? Nnnnnnnu tas bija jādara.

Visu vakaru esmu pavadījis ārā, pa brīžiem paskatoties uz gandrīzpilnmēnesi, Marsu un zvaigznēm. Zincik cilvēku šovakar skatījās uz Mēnesi? Somijā, Polijā, Ēģiptē, Dienvidāfrikā? Simti tūkstoši? Miljoni? Visiem kaut kas kopīgs. [info]krii uzrakstīja, ka nekad tā vairs nebūs. Pie laba tik viegli pierast.

D#23: Vieta pārdomām

21. septembris, 3:13 pm, 5 atsauksmes

Pašā sākumā bija plāns, ka tūlīt pavasarī pēc zemes izlīdzināšanas un zālāja iesēšanas nākamais darbs būs pirmā dārza mēbele – soliņš. Nu, visādi gāja, taču līdz soliņam tiku tikai tagad – jēdzīgā gadalaika pašās beigās. Jau pie pirmā piesēdiena bija skaidrs, ka tā ir manta, bez kuras nebija dzīves – ir tik patīkami sēdēt un neko nedarīt. Vismaz brīdi neko citu.

Man bija doma par tādu fancy soliņu no diviem krēsliem ar vidējo pagarinājumu, pat noskatīju, ka visādus vecus krēslus var atrast Labaspreces.eu Ķīpsalā, bet – par daudz glamūra un darba, par maz vietas. Soliņam jābūt tādam, lai uz tā varētu gulēt! Gulēt, skatīties debesīs un neko nedarīt ir vēl labāk.

Tā nu paliku pie pavisam vienkāršas un neticami smagas konstrukcijas soliņa, kuru nekāds vējš nespēs izkustināt – kopā tas sver kādus 230 kg. :) Vispār bija plānots betona blokus salīmēt, taču to tā arī vēl neizdarīju, jo, ja nu sagribēsies to kaut kur pārvietot, tad kurš ta' to spēs. Bloki ir no vietējā "Siguldas bloka", katrs maksāja eiro30 vai apmēram, koks gan bija dārgāks, tā ir ēvelēta un impregnēta priede. Kad sapratu, ka sēdēšana uz brusiņām būs gauži neērta lielo šķirbu dēļ, tad saskrūvēju platāku pamatni no četriem dēļiem. Pa ziemu koka daļu var vienkārši novākt.

Vīzijā soliņš bija smuki lakots, bet sapratu, ka tas būs pārāk sarežģīti un ilgi, un vispār nez, cik īsti ilgmūžīgi, bez garantijas par rezultātu, tāpēc vienkārši to nokrāsoju – ar terases eļļu. Krāsošana gan draudēja izvērsties par epikfeilu, jo, atverot bundžiņu, tur iekšā bija kaut kas zaļganpelēks. Nest atpakaļ vai..? Pirmajā brīdī uz koka arī īsti ne pēc kā neizskatījās, tomēr turpināju – vienmēr jau var sazāģēt malkā un sākt no jauna, ne. Kad bija nožuvis, tad tomēr bija jēdzīgā tonī un arī koka struktūra smuki redzama, kas bija būtisks nosacījums. Nožuva stundas laikā, smaka izgaisa pēc pāris dienām.

Par betona daļām vēl neesmu skaidri izlēmis, tās droši vien nepaliks dabīgā krāsā – varbūt tumši pelēkas būtu labi?

Aizmugurē ir ceriņu siena, kas parasti tīri labi aiztur mūžīgo vēja pūsmu no gravas puses. Vienā pusē ir parasts jasmīns (filadelfs), otrā būs vēlais jasmīns (kaimiņiene iedos). Vienā pusē būs šaura dzeltenzila puķu dobe, otrā – pampu zāle (ja izdzīvos līdz pavasarim). Neesmu izdomājis, ko darīt ar tiem caurumiem blokos, vai man tie ir vienalga, vai tomēr ar kaut ko aizpildāmi.

Šonakt varētu atvadīties no siltās vasaras, paliekot ārā guļammaisā tik ļoti siltajā naktī un nakts vidū ļaujot pamodināt rudens lietum.

#sieriņšsaprot: ābolu gads

19. septembris, 9:10 pm, 21 atsauksme

Šogad esot nepieklājīgi uzdot jautājumu "Vai tev vajag ābolus?"

Tā ir, zinu, cik bieži esmu atteicies un pats jautājis. Žēl, bet absolūti lielāko daļu nākas izmest, jo daudzi sapūst jau kokā, atlikušie ir lieli un, krītot no augstuma, līdz zemei nonāk vairāk vai mazāk saplacināti. Pārējie, kas vēl paliek veseli, ir garšīgi, taču tāpat daudz un nevienam nevajadzīgi, bet ziemai nav saglabājami un pārstrādāt visu nav iespējas un jēgas. Ievārījumu kultūra manu draugu lokā nav diez ko attīstīta un ar burciņām uz tirgu jau neiešu. Vēl varētu cept ābolkūkas un pārtikt tikai no tām (ja viņiem nav maizes, tad lai ēd kūkas). Varētu tās nest uz darbu ik pārdienu. Es tā reiz izdarīju, likās, ka pie trešās kolēģiem tāda pārtika jau bija mazliet apnikusi..

Pagājušajās brīvdienās pirmoreiz pagatavoju ābolu džemu, sanāca garšīgi, lai arī ne pārāk džemīgi, bet noteikti būs jāatkārto. Vēl tos izmantoju kombinācijā ar brūklenēm, bet tāds ievārījums jau ir klasika un defoltā vienmēr ⭐️⭐️⭐️⭐️⭐️.

Dziļi vilnī rēnā

13. septembris, 9:50 pm, 3 atsauksmes


#sieriņšsaprot: TOO SOON

9. septembris, 7:40 am, 4 atsauksmes

Rudens depresija sākas, kad saulriets ir jau pirms astoņiem.
Saule un Mēness

#sieriņšsaprot: Bičkovičs: "tiesas vadās pēc likuma, ne taisnīguma"

5. septembris, 6:25 am, 2 atsauksmes

Ja viss sāk likties slikti un arvien sliktāk, tad ir vērts atcerēties, ka bumbieros nekad nav tārpu.

D#22: diedelandel

27. augusts, 11:13 pm, 7 atsauksmes

Pirmā bilde ir no Google Streetview 2011. gadā, un tajā redzams hortenziju krūms (zaļi baltais vidū). Otrajā – daļa tā krūma 2018. gadā.

Siguldā vēl viens publiskais skvēriņš ir ticis apjozts, lai nozāģētu kokus un sāktu būvēt kārtējo iepirkšanās centru. Piezvanīju vienam, piezvanīju otram, tiku pie "pasūtītāja pārstāvja" un pajautāju, vai drīkstu savākt no būvlaukuma hortenzijas un peonijas, ja reiz tās tāpat tiks likvidētas. Man atļāva. (omgomgomg)

Tādēļ piektdien ātrāk aizšmaucu no darba (priekšniecība saprata), lai mazliet pirms pieciem pēcpusdienā kā Sprīdītis ar lāpstu KĀ BOSS iemaršētu būvlaukumā garām visiem strādniekiem un ekskavatoriem, nevienam neko nesakot, un sāktu rakt. Iepriekš sazvanītais man deva laiku "kamēr tur kāds strādās, līdz kādiem sešiem", taču reāli visi strādnieki notinās īsi pēc pieciem, ko es apzinīgi izlikos nemanām un paliku tur tālajā stūrī kopā ar apsargiem pie izejas. Tāpēc darboties nācās ļoti steidzīgi un nesaudzīgi, turklāt, ņemot vērā, ka viss tur audzis gan jau kādus desmit gadus, peonijas bija ļoti dziļi, bet hortenziju saknes bija ļoti daudz un samudžinātas. Turklāt vēl bija ļoti karsts (pēdējā vasaras diena).

Kaut kad pēc sešiem biju izravējis trīs peonijas un kādu trešdaļu no tā hortenziju krūma. Pēc tam vēl pagāja kādas desmit minūtes, kamēr to visu kaudzi vairākos piegājienos ar nopietnu sejas izteiksmi aizstiepu garām apsargiem un salādēju bagāžniekā. Neviens neko neprasīja, nevienam neko neteicu. Sociālā inženierija, lol, – izturēties tā it kā man tas vienkārši jādara un viss, lai gan reāli es tur, protams, klasificējos zem "nepiederošām personām aizliegts". Nedomāju, ka tas pasūtītāja pārstāvis bija kādam uz leju ko bildis. (Vispār apsvēru kādu pateicību tam pārstāvim, ja viņš tur būtu, jo tās taču ir faking hortenzijas, bet, tik viegli tiekot pie viņa atļaujas, bija skaidrs, ka viņš nezina, ka kādam tā varētu būt liela vērtība.)

Hortenzijas nav nekāda fancy šķirne, tās ir parastas skarainās (Hydrangea paniculata) ar gaišzaļiem ziediem. Bet par brīvu, nav iemesla sūdzēties. Es gribu kaut kur iestādīt arī kādu kokveida hortenziju – tādu, kas no baltas kļūst sarkana.

Kas tur sanāks no peonijām, vēl ir liels jautājums, līdz to stādīšanai vēl netiku (divas dienas mirkt lietū bija par daudz), bet šīs hortenzijas kļuva par dzīvžogu gar vienu malu. Līdzšinējais saulespuķu dzīvžogs nebūs diez ko noderīgs lielāko gada daļu. Stādīju ar lielām atstarpēm, lai pamīšus starpās sastādītu lielās miskantes kā jau pašā sākumā bija plānots. Tās gan vēl jāatrod, jāsastāda un tad laikam dažus gadus jāpagaida, bet reiz būs.

#sieriņšsaprot: našķēties prasmīgi

24. augusts, 7:52 am, atsauksmēm

Uz porainas graudu vai baltmaizes plānā, plānā kārtiņā uzziest vēl nesacukurota medus kārtiņu un atstāt uz kādām desmit minūtēm. Maizes medus pusē nez kāpēc notiks kāda reakcija un tā ātri sakaltīs, izveidojot medainu garozu, – salds mīkstais grauzdiņš.

D#21: Bet skābumiņš sirdī paliek

17. augusts, 5:35 pm, 10 atsauksmes

Kaut kad ziemā, slēpojot pa mežu, sapratu, ka gribēšu dārzā iestādīt priedi. Tāpēc, ka man tās patīk – tās nav egles, kas ir "meh, egle", tās nav fancy sudrabegles, tās nav šķidras, sezonālas lapegles, tās nav tāds paknaps kadiķis, tās nav prastas tūjas, tās ir priedes. Priede cēlusies no vārda "pride", tā ir lepna un varena. Šobrīd gan tā kā esmu atteicies no šīs domas, jo, nu, priede ir arī 20 metri uz augšu un tā gluži, protams, arī nevar.

Taču mežs man patīk, tāpēc gribēju to pievilkt tuvāk un sāku veidot dobi ar meža labumiem – mellenēm un brūklenēm – ne ražas vākšanai, neatejot no mājas, bet tīri sajūtai, smukumam un pagaršošanai. Tā kā rododendrs jau ir iestādīts un tam blakus ir arī ērika, tad turpat arī turpināju, jo visiem nepieciešama līdzīgi skāba augsne, kāda sastopama mežā. Sākumā bija doma tikai par mellenēm, taču ieraudzīju, cik smuki zaļas ir brūklenes, un sagribēju arī tās, jo mellenes ir augstākas, turklāt līdz ar ogu nogatavināšanu tās nomet lapas, taču brūklenēm ir gan koši sarkanas ogas, kas var būt lielos ķekaros, gan joprojām tumši un izcili zaļas lapas un tās arī ir zemākas, tā ka – skaists paklājs.

Tur gan jāņem vērā daži kompromisi, jo rododendram labāk patīk ēna, pārējiem gribas arī sauli, un tāpēc tas viss lielākoties atradīsies ābeles ēnā (bet ne zem tās), taču kaut cik arī saule tiks klāt.

Cik atceros, kaut kad vectētiņš arī eksperimentēja ar līdzīgu ideju, tikai viņš laikam izvēlējās domesticēt dzērvenes – dārzā bija uztaisīts mazs purviņš. Es gan neatceros, kādas bija sekmes, taču līdz mūsdienām tai vietā vairs nekā nav.

Rododendru stādīju tam paredzētā pirktā substrātā, jo tāda bija, taču pārējam tagad mēģināju simulēt meža augsni pats – izraktajā bedrē jaucu kopā smilšainu dārza augsni, rupju priežu mulču, smalku priežu mizu mulču (pārdeva kā humusu), šķeldu, ko savācu no liepas celma frēzēšanas, lai būtu trūdvielas, un skābo kūdru (pH ~3.2). Attiecības nezinu, maisīju uz sajūtām, vajadzētu būt pietiekami līdzīgai konsistencei. Ja nu kāds to grib atkārtot un ir pieejams betona maisītājs vai kas līdzīgs, tad to izmantot būtu prātīgāk nekā darboties ar rokām (ar rokām, kapli un lāpstu) – ietaupītos ļoti daudz kaloriju. Pa perimetru vēl ieliku zāliena nodalītājlenti, lai kaut cik ierobežotu augsnes sajaukšanos un skābums tik drīz netiktu izskalots ārā. Vēl plānoju to visu noklāt ar priežu skujām (tās var ērti savākt uz meža ceļiem, kur lietus saskalo) un varbūt arī ar čiekuriem. Varbūt piestāvētu arī kāds apsūnots akmens, bet vēl neesmu pētījis, kā to panākt.

Starp citu, izraktā melnzeme joprojām labi ož pēc dūņām un kā tāda, tā ka pavasarī safrēzēto zaļumu trūdēšanas process joprojām notiek. Pēc tam to smaku visu atlikušo dienu jutu.

Droši vien labāk būtu bijis izmantot smiltis, nevis smilšainu melnzemi, taču negribējās pēc tām braukt pakaļ uz karjeru. Droši vien labāk būtu bijis dobi taisīt ar nelielu pacēlumu, taču es to izveidoju zāliena augstumā – to vismaz var labot, pamazām pieaudzējot klāt. Droši vien labāk būtu bijis turpat piemaisīt klāt arī sūnas, ko pārvedu no meža līdz ar stādāmo materiālu. Vispār es to dobi biju plānojis apaļu, taču, kā mēdza teikt mana psiholoģijas skolotāja, kad kaut ko zīmēja uz tāfeles, "acumērs – sūdamērs", tāpēc sanāca piles formā. Un, kad visu biju pabeidzis, tad sapratu, ka vajadzēja vismaz par metru lielāku, citādi tagad šķiet, ka kaut kā ir ne šis, ne tas, nav līdzsvara ar rododendra izmēru un nepietiks vietas viršiem.

Nu, jā, tā kā ērika jau ir, tad tur vēl gribu iestādīt dažus viršus un varbūt brukentālijas. Lai būtu arī kas uzkrītošāks. Tie visi ir no vienas, ēriku dzimtas, taču ērikas zied pavasarī, brukentālijas pēc tam un virši apmēram tagad – vasaras beigās un līdz rudenim.

Neesmu pavisam atmetis domu par skujkociņu, bet tas vēl ir miglains jautājums. Pundurpriedes arī, cik saprotu, ir tādas uz trim, četriem metriem, tāpēc nē. Kadiķi var nesadzīvot ar bumbierēm (tā ir tur netālu), un tie tāpat izaug augsti. Es gribētu priedi, kas nekad nepārsniegtu 1.5-2 metru augstumu un vienmēr izskatītos pēc klasiskas formas priedes – stumbrs un tad vainags. Kā purvā – pieaugusi, ar daudziem gadiem, taču miniatūra.

Tā kā melleņu un brūkleņu izravēšana no meža ir tāds diezgan brutāls pasākums (to nevar saudzīgi, nu, nevar), tad man nav diez ko lielu ilūziju, ka viss sastādītais sazaļos arī nākampavasar, tāpēc es mēģināšu sēt gan mellenes, gan brūklenes. Tās taču aug no sēklām. Tām jāaug. Sēklas gan jau neviens nekad nav redzējis, jo tās ir knapi saskatāmas, taču tam jābūt iespējamam. Ātra internetu skenēšana par šo tēmu deva tādu terminu kā sēklu stratificēšana. Ko tas konkrēti nozīmē, man nav skaidrs, taču mellenēm tas ietver sēklu glabāšanu aukstos apstākļos vismaz trīs mēnešus. Atradu saldētavā maisiņu ar brūklenēm, varbūt no tām kaut kas sanāk. Man šķiet, ka lobīt ārā no ogām submilimetrīgās sēkliņas nav vērts – pat FOR SCIENCE!, vienkāršāk būs saspiest ogu pirms iebāšanas zemē. Varbūt daļu tagad rudenī, daļu pavasarī. Varbūt daļu vienkārši izbārstīt tur dobē pirms ziemas, lai būtu pēc iespējas dabiskāk.

Vēl paturpinot skābo tēmu – daļa cidoniju jau ir gatavas, dažas gandrīz paspēja pat vēl jūlijā. Pagājušajā gadā es nosaldēju lielu daļu, jo vēl oktobrī atstāju gatavināties dažas dienas (tās bija zaļas!), taču uznāca sals ar -5° un čuš. Bet šogad – gandrīz jūlijā.

D#20: Viņš sacīja: Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi!

14. augusts, 10:38 am, 4 atsauksmes

Kaut kad, klīstot pa internetiem, atradu rakstu par tomātu pavairošanu ar spraudeņiem un tad vienubrīd arī nolēmu to izmēģināt. Tomātiem aug paduses, kas lielākoties nav visas nepieciešamas, jo tik daudz lieku galotņu atņem spēku augļu gatavināšanai, tāpēc no tām regulāri jāatbrīvojas. Nu, redz, un izrādās, ka tomāti patiešām viegli apsakņojas. Pirmās divas galotnītes uzreiz iebāzu podiņā zemē, turēju to mitru un, tā kā nekas nenovīta, tad bija aizdomas, ka tur zem zemes tiešām kaut kas notiek. Pēc tam pārējās atvases, kas bija izaugušas lielākas laikus nepamanītas, vienkārši ieliku burciņā ar ūdeni – tās apsakņojas nedēļas laikā un tad var bāzt zemē. Tagad man tādi aug jau vairāki, daži zied, ir arī aizmetušies augļi. Man gan teica, ka tur diez vai paspēs kaut kas izaugt un nogatavoties, bet nekas – tie ir stādi par brīvu, mēģināt var mierīgi. Vienīgā problēma, ka nav ne jausmas, kas un kur tagad par šķirni aug, jo to es, protams, nepiezīmēju.

Vēl lasīju, ka tādā veidā tomātus iespējams pārziemināt iekštelpās – kā izaug pārāk garš, tā galotni nost, apsakņo un turpina no jauna. Nu, tas var būt noderīgi, ja iepatikusies kāda hibrīdā šķirne, jo no sēklām to otrreiz vairs nevarēs izaudzēt. Līdzīgi varot darīt arī ar papriku un baziliku, taču to neesmu mēģinājis. Man gan ir šaubas, vai tas tiešām ir izdarāms, jo bez pietiekama dienas ilguma tie ļoti ātri izstīdzētu, turklāt reāli jau pie mums tāds process ilgtu no septembra beigām līdz maijam – septiņi mēneši ir pārāk daudz darba. Ar kaut kādiem pundurtomātiem, kas paredzēti audzēšanai uz balkona, gan varbūt.

Pavasarī vēl pirms salapošanas sagatavoju spraudeņus upenēm, jasmīniem (filadelfiem), baltajiem grimoņiem un vēlajiem ceriņiem. Tie dzīvoja podiņos kopš pavasara, un tagad nesen pārstādīju dobē brīvdabā. No tiem lielākā daļa tomēr aizgāja bojā, no katra veida atlika vien četri, pieci. Droši vien vajadzēja laistīt biežāk.. Grimoņiem un upenēm saknītes ir pavisam normālas, bet jasmīniem un ceriņiem tās ir tikpat kā nekādas. Tā arī nav skaidrs, kāpēc tie vispār vēl ir dzīvi, bet – mazs zariņš ar lapiņām ir un novītuši vēl nav, tā ka pagaidām dzīvo.

Pie šīs pašas tēmas var piebilst, ka tieši to pašu var darīt arī ar fizāļiem. Mana fizāļu raža šogad laikam būs tikai kādi 30% no sākotnējās, jo tiem virsū uzgāzās ābeles zars no pašas galotnes – neizturēja ābolu svaru. Pavisam tos neiznīcināja, bet pamatīgi apskādēja gan. Nolauztos lakstus ieliku ūdenī ar domu "a ja nu" un tie tiešām arī apsakņojas – lai gan tas notiek lēni. Pagaidām tikai divus iebāzu zemē.

#sieriņšsaprot: urbānā lauksaimniecība

5. augusts, 7:12 am, atsauksmēm

Lai gan pilsēta, kāds kaut kur puskilometra rādiusā tur vistas, tāpēc agros rītos dzirdami izteiksmīgi "kikerigū!"

#sieriņšsaprot

3. augusts, 11:12 pm, atsauksmēm

Tas brīdis, kad iznāc no pārtikas veikala, kurā pavadītas kādas desmit minūtes, un sajūti, ka ārā taču ir ļoti vasarīgs un pavisam silts vakars, par ko atdzesētajās telpās jau paspēji aizmirst un pierast.