ō, nu, tagad zinu, ka dzīve ārpus cibas tomēr eksistē :) bet ir grūti nerakstīt, kā smejies, jo turpina notikt visādas muļķīgas lietas.

piemēram, viendien jōga-latēs mūsu rasta instruktōrs kolins ļāva mums iesildīšanos izveikt dajebkādā frīstailā, ar noteikumu, ka uzreiz pēc būs planku sacensības. mans persōnīgais rekords savulaik bija tāda ļurīga 5minūte, kur nevar saprast, vai pirkstgali svīst vai jau enterējuši raudāšanas stadiju. tamēr, prikaļi, mums tur nodarbībās ir viena tāda "večiņa", tāds angļu božijs oduvančiks - un viņu, protams, sauc mārgareta - noturēja planku kādas minūtes 11, un viņa pat nebija rekordiste. uzvarēja viens ķīniešu onkuls denijs, kam 74 gadi - 17.5 minūtes, minčuki, vot tas ir pizģec. mēs, protams, visi zaļie gurķi pēc tam kritām jo dziļā depresijā. es izspiedu savas 6 minūtes un pēc fakta birstošie kompelmenti tomēr sarūgtinājuma nemazināja. pie tam mārgareta ir drusku mazāka par mani un šausmīgi viegliņa - 1reiz tikām sapārotas stiepšanās vingrinājumiem un es viņu netīšām apgāzu. viena viņas kāja bija manā rokā un man kaut kur pazuda līdzsvars, izbira drošvien, un es dabūju redzēt mārgaretu tā slo-mo lēni sasveramies un padodamies gravitācijai, bet kolins pieskrēja ķert un man nebija nevienam jāuzsauc mākslīga gūža, noice. es viņai tik un tā drusku patīku, we're cool.

vai, piemēram, vienudien veikalā stāvēju rindā un vīrietis man aiz muguras, sarausis pirkumus abām rokām un pieturēdams ar zodu, tā pavisam pieklājīgi palūdza iepirkumu kalna galiņā'i vēl uzkraut vienu šokolādes olu no plauktiņa mums blakus. grēks neizpalīdzēt, protams, un devu jauneklim zināt, ka viņam zem zoda ir vieta vismaz 2 olām, ja vaj'g.

un vēl man bija diezgan zajebis valentīndiena. pēc treniņa gāju ciemos pie šeinija, kas mums bija pagatavojis vienu no maniem mīļākajiem indiešu ēdieniem - spinātu saag paneer, aj jezus. pēc tam gultā ar miera pīpi nostījāmies 12 angry men, kas bija visnotaļ ahujenna :) un mēs viens otram v-dienā uzdāvinājām virsjakas, mhm, pie tam zaļas, abas.. joprojām netieku vaļā no uzmācīgajām domām par to, ka vajadzētu taču beidzot šķirties, bet tagad vismaz saprotu, ka tās ir vienkārši manas uzmācīgās domas un sāku apjaust, no kura dibuā tām aug kājas. nēnē, mēs nebūsim kopā forever, bet es jūtu, ka caur šo visu moš būšu beidzot ievākusi gana daudz datu par savu stulbumu un turpmāk zināšu, ka tie grābekļi, uz kuriem tik naski gadiem ilgi esmu kāpusi, skaicka birst no manām miesīgām piedurknēm un bikšu starām. tas neattiecas tikai uz manām romantiskajām attiecībām, šitas attiecas uz pilnīgi visām.

sportam un labai diētai vēl klāt nākusi daudza staigāšana un viskādas literatūras lasīšana. nezinu, porkē man bija jānodzīvo līdz šitik sirmam vecumam, lai saprastu, ka sevi ir dahuja jāsaudzē un ka mans ķermenis ir fokin' ameizing pat tad, ja nava ideāls. tas estētiskais ideāls kļūst arvien vairāk pohuj.