Spožums un plosts

Kopengāgeniskie jautājumi:

kur rodas putekļi,
kur pazūd nauda,
un kāda suņa pēc vienā rasējumā releja savienojumi ir sarindoti R.C-R.NO-R.NC, bet jau nākošajā R.C-R.NC-R.NO?
Nepieminot to, ka pirmajā stāv rinda R1, R2, R3, R4, R5, bet otrā R5, R4, R1, R3, R2....

Vēl tikai dažas dienas un es atkal būšu studijās

Infografiku karā ( https://twitter.com/universitatelv/status/1164604230679846912 ) no militārā viedokļa viss ir pareizi. Savējie zilā krāsā, ienaidnieks - sarkanā.

Izrādās, ka esot pagājuši 30 gadi, kopš notika ts "Baltijas ceļš".

Arī es tur piedalījos, tikai nekādu īpašo atmiņu vai emociju nav...

sasodīta saaukstēšanās vate un migla galvā.

varētu domāt, ka kaut kad ķermenis pierod pie tā, ka ir gadalaiki un ka ir gadalaiku pārmaiņas, un ka par to baigi nevajag pārdzīvot, bet laikam tas brīdis vēl nav pienācis.

Ja nav veloceliņa vai drošas velojoslas, ar velosipēdu visbiežāk pareizi ir pārvietoties pa ietvi, nevis pa brauktuvi, jo autosatiksme ir pārāk intensīva un bīstama.

Не стоит ни к чему привязываться, это всего лишь зал ожидания. Здесь никого не было и здесь никого не будет.
Пападжи (c)

Tikko uztaisīju katastrofāli, brīnumaini, pārsteidzoši šausmīgu mērci. Tā bija diezgan šaubīga jau no sākuma, tāpēc turpināju "pēc izjūtas" (vai cerības) pievienot aizvien jaunas lietas, beigās vienarpus porciju apēdot. Brīdināju māsu, ka mērce ir traka, bet viņa, acīmredzami ieintriģēta pēc mana brīdinājuma, tomēr nolēma pagaršot. UN NOŽĒLOJA, ahahhahahhahahaaaa!

Viņa bija šokā par to, cik briesmīga tā ir, un pēc tam vēl lielākā pārsteigumā iesaucās "un tā pēcgarša!".

Biju domājusi mērci kopā ar rīsiem ņemt līdzi uz darbu, bet tagad domāju, ja rīt vispār aiziešu uz darbu, tad tā mērce būs pēdējais, ko ņemšu līdzi.

Viss sākās ar parastu, pavisam nevainīgu burkānu, bet tad situācija strauji pasliktinājās. Kaut kādā aklā labticībā iedomājos, ka jāliek klāt gan puravi, gan sīpoli (galu galā mēs brīvdienās braucam uz laukiem, ka nesabojājas!). Piebēru sāli, kariju, kurkumu un piparus. Sekoja paprikas un sēnes. Piešāvu mazliet sojas ūdeni. Bija bail garšot, jo smaržoja nelāgi, tāpēc nolēmu noslīpēt mērci līdz izcilībai pirms garšošanas. Sāls, soja, Linnea lika klāt ēdienam medu, moš tad puravi mazāk kodīs? Šaujam klāt! Milti. Ūdens un saldais krējums - saldais krējums vienmēr ir garšīgi! Vēl sāls, vēl soja, baziliks, oregano, tagad es pagaršoju mērci. Nav labi. Bet ahā, kā gan es varēju aizmirst?! Trūkstošo kreptīgumu iedos un medus saldumu nomāks (varbūt pat kompimentēs?!) ķiploks!! Ģeniāli! Uzrīvēju ķiploku. Drošības pēc pierīvēju arī sieru - nav nekā, ko siers nevarētu labot!

Tad es to visu sajaucu ar rīsiem, soju, vēl sāli (jūs neticēsiet, bet bija par maz!) un ar muļķa varonīgo pārliecību apēdu.

Man ir žēl sevis.

Ja nu Jums gadījumā prasījās ļoti specifiskas instrukcijas, KĀ NEDARĪT, lūdzu un paldies!

Ja gribat ko zināt par manu raksturu, tad vēlos Jūs informēt, ka es ceru, ka mērce pa nakti savilksies un no rīta sagaidīs mani garšīga.

Šodien bija pirmā rudens diena. visu dienu staigāju pa āru un elpoju jauno gaisu. Man liekas vakar naktī nākot no vilciena redzēju kă viņš caur mežu atnāk. jau vakar no rīta manīju, ka lapām parădījusies tā rūgtā smarža. Bet šorīt bija nomainījusies visa realitāte reizē.

Ir lietderīgi savaldīties un neiesaistīties strīdīgās diskusijās par tēmu, kurā esi kompetents, pat ja redzi, ka tiek izteikti acīmredzami šauri vai maldīgi apgalvojumi. Tā vietā labāk izvēlēties ietaupīto laiku laiku veltīt atpūtai, mērķu revīzijai, vai savas kompetences papildināšanai. Cita lieta ir radīt jaunu produktu vai pakalpojumu uz kompetences bāzes. Tur ar savējo vien nepietiek, un strīdīgas diskusijas ir lielisks validēšanas rīks un labu, papildinošu ideju augsne.

Sveicināta kārtējā negulētā nakts!
Lucavsalā atkal luņi ārdās... 4 km, bet liekas ka pagalmaa trako.

indiāņiem ir tāds petroglifs, kas norāda uz to, ka pašreizējā apmetne bijusi jāpamet - tā ir apaļa spirāle. jauna ciemata dibināšanu arī apzīmēja ar spirāli, bet kvadrātveida - stūrainu, perpendikulāru. kad tika nodibināta jauna, uz veco apmetni aizsūtīja skrējēju, kurš tur uzvilktās apaļās spirāles kājiņu pagarināja, turpinot vilkt stūrainu spirāli blakus apaļajai.

es jūtos otrādi - no stūrainās uz apaļo. ne par apmetni, bet par visu.

šis jāpieraksta, lai neaizmirstas.

mēs sēžam virtuvē ap galdu un runājam par nākotni, skolu, pulciņiem utt. es hotai nostādu fakta priekšā, ka pagaidām Dzintariņš paliek.
hotai: ko?! mēs taču nolēmām pārtraukt.
Lūcija (sērīgi): bet man jau tagad pietrūkst skatuves...

Luxury beliefs’ are the latest status symbol for rich Americans
(un ne tikai armerikāņiem)

alkohols vienmēr triggerē uz smēķiem, i tabaka i zāle
zāle arī trigerē uz tabakas smēķi un arī zaibis, ja var iešmigot pa virsu
tabaka it kā netrigerē ne uz ko citu
laikam tāpēc daudzi cold turkey atmetēji ir zajadlie skursteņi
aizvieto visu pārējo narkatu ar vienu sūdīgu, kas netrigerē pārējās

bet tomēr liekas dīvaini, ka brālis nikotīns man ir absolūti vienaldzīgs (nu okej, var uzsmēķēt ja kāds uzcienā, bet po), kamēr nav apkārt citi bračkas

Pārrunāju vakardienas ieraksta tēmu ar dažām persiešu meitenēm - izrādās, viņas visvairāk saniknojis tas, ka Zviedrijā laipni ielūgtais mullu ārlietu ministrs tikpat laipni ielūgts uzstāties ar priekšlasījumu Stokholmas starptautiskajā miera pētniecības institūtā. Miera..., Karl, miera... Nesaprotu, kā pat jaunrunā veiklajiem šo izrunājot mēles nenokalst.
Pastāstīja arī, ka pēdējo pāris gados liels skaits Irānas nomenklatūras darbinieku bērnu saņem studentu vīzas un studē Zviedrijā, brīvajā laikā nodarbojoties ar emigrējušo irāņu politisko organizāciju dalībnieku spiegošanu (skat. jau minēto par to, ka protestos Eiropā var piedalīties tikai tie, kuriem Irānā vairs nav tuvu radinieku vai kuriem tie nerūp) un šariata likumu un tikumu draugu meklēšanu zviedru politiķu vidū. Ļoti atgādināja stāstus par padomju laika darboņiem, kuri mistiskā kārtā tika cauri dzelzs priekškaram un nesavtīgi dibināja kultūras sakarus ārzemēs.

Lasu par jaunceļamo dzelzceļu - varēsiet iekāpt vilcienā, nosnausties un izkāpt Berlīnē. Pag, ko tas man atgādina?

DELFI. Atgriežoties no Rīgas Londonā ar "Wizzair" reisu 15. augustā, pasažieris Andris konstatēja, ka no bagāžas pazudusi 700 gramu medus burka un atlētiskās vingrošanas josta.

"There remains a most important point in which the Kantian system is often misunderstood. It reveals itself plainly in every case of wrong-doing. Duty is only towards oneself; Kant must have realised this in his earlier days when first he felt an impulse to lie. Except for a few indications in Nietzsche, and in Stirner, and a few others, Ibsen alone seems to have grasped the principle of the Kantian ethics (notably in "Brand" and "Peer Gynt")."

Otto Weiniger, on Ibsen

Atbrīvojies no laicīgās mantas, lai nopirktu smukāku laicīgo mantu!

Sapņoju, ka dzīvoju diezgan dīvainā zemūdens pasaulē, kurā cilvēkiem (lai gan ne gluži, bet pēc ārējā izskata bijām cilvēcīgi), bija divi dzimumi - cilvēka un zivs dzimums. Zivs dzimums bija tikai reproduktīvs, tas nekā citādi neizpaudās. Es biju princese un visi no manis gaidīja kāzas un bērnus. Man iepatīkās viena sieviete, kas manā gadījumā nebija nekas neiespējams, jo vairoties varēja kā pa cilvēku, tā zivs veidu. Tas skaitījās nepieklājīgi uzreiz prasīt zivs dzimumu, kurš man bija vīrietis. Es ļoti cerēju, ka abi viņas dzimumi ir sieviete, bet pēc vairākiem randiņiem izrādījās, ka nē, nebija cerību man viņu apprecēt, mums sakrita abi dzimumi un tikt pie bērna nekādi nevarējām. Es viņu precēt nedrīkstēju, jo man bija obligāti jādzemdē vai jāapaugļo ikri. Briesmīgi pārdzīvoju, jo man viņa patika.
Ai, ai... nezinu nevienu, kas kaut ko līdzīgu sapņotu.

Searchers have located the wreck of a P-38 Lightning fighter aircraft buried deep within a glacier in Greenland, more than 70 years after a lost squadron of U.S. warplanes crash-landed on the ice there during World War II.

...

The search leader, California businessman Jim Salazar, told Live Science that the team found the wrecked P-38 on July 4 beneath more than 300 feet (91 meters) of ice using a ground-penetrating radar antenna fitted to a heavy-lift aerial drone. The drone was scanning a part of the glacier where hints of the buried warplane were detected in 2011.

...

https://www.livescience.com/63423-lost-squadron-unearthed-greenland-glacier.html

Bet saskaņā ar globālās sasilšanas/pastardienas klimata izmaiņu sludinātājiem Grenlandē viss kūst. Fakti lai pastāv pie ratiem.

pirmo reizi apzinātu klaustrofobijas (tas ir precīzākais vārds, kas raksturo to, kā jūtos) sajūtu es pieredzēju, kad pirms 10+ gadiem nomaucos ar riteni uz sejas un apdauzīju zobus. tad man bija garš zobārsta vizīšu posms un superīga zobārste, bet es piefiksēju, ka tiklīdz procedūras iet pāri ~40 min, man sākās tāda kā panikas lēkme par iesprostotību tajā stāvoklī. pat, ja nekas nesāp un nav īpaši nepatīkami, gribējās izraut visus pričendāļus no mutes un vienkārši skriet prom. tajā laikā gan es neko nezināju par panikas lēkmēm un tā kā allaž esmu bijusi meistarīga emociju apspiedēja (slikti man, protams), es nekad nekādus publiskus panikas lēkmju ekscesus neesmu izvērtusi.
man vienmēr ir bijušas problēmas ar ilglaicīgām, lēnām, darbībām, kurās kaut kas viens jādara atkārtoti. man vienmēr riebies lasīt ogas, ravēt, nodarboties ar rokdarbiem. man ir vienmēr bijušas problēmas ar lielāka apjoma tekstu rakstīšanu. rakstot maģistru bija pizģec. kad gāju meditācijas kursos un mēģināju mājās meditēt ilgāk, man arī diezko nesanāca. man bija tāpati sajūta, kas pie zobārsta - ka gribas lekt kājās un skriet prom. toreiz man likās, ka tās ir kkādas dusmas. bet tagad es saprotu, ka tā ir tieši tā pati sajūta.
un man vienmēr ir riebies skriet garās distances. skolā pēc normatīviem obligāti bija 1600 metri un reizēm kaut kādi garāki krosi Šmerlī. īsās distances es skrēju ar prieku un man bija vieni no labākajiem rezultātiem klasē. bet tiklīdz tuvojās garo distanču skriešana, es pieliku ievērojamas pūles, lai dabūtu ārsta zīmi, ka varu neskriet.
pagājšvasar man radās sajūta, ka man nāktu par labu skriešana. man likās, ka tāda veida fiziska aktivitāte palīdzēs kaut kā apstrādāt kkādu iekšēji apspiestu enerģiju. es sāku mēģināt skriet, bet man bija problēmas darīt to lēni un ritmiski. tāpēc es pārsvarā skrēju cik varēju ātri un tad kādu gabalu gāju un tad atkal skrēju. jo tā taču ir labāk, nekā nedarīt neko vispār. man likās arī, ka es vienkārši to nevaru fiziski. rudenī/ziemā/pavasarī slinkoju, līdz jūlijā apkārt visi kolēģi skrēja un es saņēmos atsākt. otrajā reizē, pēc kārtīga ieskrējiena jau domās sev teicu - aizskriešu līdz tam kokam un tad pāriešu soļos. tajā brīdī man galvā uzradās jautājums "bet kāpēc?" un es sapratu, ka, ja galva netraucē, kājas var mierīgi skriet - es neļimstu, man nedur sānos, man sirds nekāpj pa muti laukā, man netrūkst elpas, es elpoju dziļi un mierīgi. nafig tad soļot? un es sapratu, ka tā ir tā klaustrofobijas sajūta un lēnais, monotonais ritms, kas manī sēj panikas lēkmju sēklas. tajā brīdī es pieņēmu apzinātu lēmumu samierināties un turpināju skriet. izrādījās, ka man nav vispār nekādu fizisku problēmu noskriet tos 4-5 km bez pāriešanas soļos. šajā brīdī es sapratu arī, ka šī trauksmes/klaustrofobijas sajūta ir pamatā lielākoties visām tām lēnajām, ritmiskajām, monotonajām darbībām, kuras izvairos darīt. jo kaut kādu brīdi darot, pienāk mirklis, kad mani pārņem milzīga un praktiski nekontrolējama vēlme visu nomest/pārstāt un vienkārši iet prom. kaut kādā ziņā tas asociējas arī apdraudētības sajūtu, kur darbības pārtraukšana ir kā pašaizsardzības mehānisms. bet kas ir tas, kas manī rada to apdraudētību?
kopumā šis liekas ļoti interesanti un sarežģīti arī. skriešana man palīdzēja saprast to, kā es patiesībā par to jūtos. tagad es kopumā varu diezgan labi netraucēt ķermenim mierīgi skriet tos 4-5 km un kaut cik turēt prātu samierināšanās stāvoklī. bet atkarībā no konkrētās dienas emocionālā fona, reizēm turpina uzplaiksnīt trauksmes un panikas iedīgļi. ar citām darbībām pagaidām tā baigi vēl nestrādā, bet vismaz es saprotu kas notiek.
interesanti, kur šim aug kājas. bērnībā es skaitījos slinkais, izlutinātais bērns. nebija tā, ka mani spieda stundām ilgi kaut ko darīt. jādara jau bija, bet tā visai normāli, turklāt es vienmēr uzproducēju, ka man nāk palīgā draudzenes/kaimiņmeitenes. un lielumu tāpat izdarīja brālis, mamma un vecvecāki.
bet - kaut kādā ziņā tā klaustrofobijas sajūta man asociējas ar pašām pirmajām bērnības atmiņām. man bija mazāk par gadu. atmiņas nav skaidras, tikai neliels vizuāls uzplaiksnījums un sajūta. es esmu Smiltenē, guļu gultiņā, pār mani ir pārliekušās mamma un vecāmamma un mēģina uzstīvēt to pretīgo bērnu apģērbu, kuram ir ciet piedurknes un bikšu staras. nu pēdas un plaukstas ir iesprostotas. un man tas šausmīgi nepatīk, es pretojos, bet protams nesekmīgi. nezinu vai viss iepriekšminētais ir kaut kā saistīts ar šī bērnības atmiņām vai tomēr nav, bet kaut kāda līdzīga iekšējā sajūta to visu vieno.

man, kaut kādu, pašai ne līdz galam skaidru, iemeslu dēļ, besī, ka "veiksmīgi cilvēki" iesaka grāmatas, ko lasīt. nē, nepareizi, man nebesī fakts kā tāds, man besī tās grāmatas, ko viņi iesaka, visas par personīgo izmaugsmi, bizīti un bizīša izaugsmi. kāds ņem šos ieteikumus vērā? man simtsreiz interesantāk būtu, ja viņi ieteiktu lubenes un krimiķus. nevar saprast, vai neiesaka, jo tas nav stilīgi vai vispār tādu literatūru nelasa? varbūt nelasa, un tāpēc viņiem sanāk laiks būt veiksmīgiem. ar podkāstiem tāpat. man liekas crazy, ka es pēc visa tā sūda, kas man pa dienu jādara, vēl klausītos par to pašu. man labāk patīk par slepkavībām

Mazais jauneklis aizdevās uz bērnudārzu. Māja uzreiz klusāka. Bet pirmdien uz dārziņu jāiet visiem.

Mana pēdējā nakts mūsu gultā
Pirmo dienu maigais mulsums
Mēs satikāmies šodien citā laikā
tāda sakritība it kā

Griestu balsināšana
Zvaigznāju tīkla sega uz grīdas
Skrienošas gaismas skices uz sienas
Tumsa
Smaržo pēc svaigi uzrullētas baltās krāsas
Rokas nogurušas
Baznīcas kāpnes virsgaismā

Rīts
Kopīga garlaikota un lēna visa vērošana
Tumši zilā kafejnīca tagad ir parasta
Kafija tik pat slikta
Tu ļoti labi izskatījies uz tā Kišlovska fona
Tikai zila

Arī tā vieta, kur mēs bijām - viņas nav
Un arī tā otra un trešā un ceturtā
Kurā tev nekā nebija kabatā
Tā kā tā sieviete parkā
Mēs bijām ilūzijā
Atpakaļgaitā

Pirmais dūriens
Nenotverams skatiens
sīkums
sīkums
sīkums

Ja es būtu pratusi labāk lasīt
punkts
punkts
punkts

Bet tagad mēs zinām
Cik ērts un mīksts var būt tāds dīvāniņš

Un vēl jau
Vēl jau

Esmu jūras krastā
Un atvērtā plaukstā
ideāli gluds

un silts

plakans

akmentiņš

Vēlreiz par Nastasju Fiļipovnu un kņazu Miškinu: viņš ierodas, pilnīgi precīzi novērtē viņas stāvokli un bēdīgās izredzes un, tās novērtējis, izsaka viņai piedāvājumu, kas ne tikai ir pilnībā godprātīgs un augstākā mērā uzticams, bet arī pats labākais piedāvājums, kāds viņai jebkad izteikts, pats labākais iespējamais piedāvājums, turklāt sniegts par brīvu, bez slēptas viltības, bez jebkādas aptraipītības, bez savtīguma; tieši tāpēc arī viņa atsakās.

“Philosophy educated the Greeks, as the law did the Jews, in order to bring them each to Christ.”

St. Clement of Alexandria

Radio repertuārs ir salkans sūds, līdz pats pazaudē mīļu cilvēku.

Paldies jums par vāveru asociācijām, šis tas man pat nebija ienācis prātā (Ice age vāvere, tā taču ir ļoti populāra, varbūt pat vispopulārākā no šībrīža vāverēm - es centos atcerēties kādu tamlīdzīgu tēlu, bet tālāk par Čipu un Deilu netiku, lai gan tie taču nemaz nav vāveres, kaut kādi burunduki.)
Mani tēmai piesaistīja tas, ka mums tomēr vāveres parasti liekas kaut kas jauks un mīlīgs, Sentdžeimsa parka vāverītes, mūsu pašu mežu vāverītes utt., bet gan kristietības simbolos, gan skandināvu mītos, gan mūsu pašu folklorā vāvere saistās ar kaut ko sliktu un bīstamu - ugunsgrēku, tenkām, nemiera celšanu.
Un vāveres ritenis vispār liekas kaut kas ļoti dīvains, citām tautām tas ir kāmju ritenis vai žurku skrējiens. Nezinu, kā šī idioma ir, piemēram, krieviski. Vai tiešām latvieši ir taisījuši riteņus, kuros turējuši vāveres? Izklausās pēc kaut kāda blusu cirka vai leikerkastnieku pērtiķiem.

Mani moka Areta parāds.

Kad es savai ģimenei pusdienās pasniedzu bļodu ar ceptām desām, es saku, ka tie ir cepti suņu diņķi, lai viņiem būtu interesantāk ēst.

Man patīk tas skudru "peū", kā arī tās cūku "mū" un šļūdoņu "ba ba ba ba ba".

Nav starpība reizināt vai saskaitīt

Vakar nez kāpēc atcerējos par agrīno turn-based MMORPG, kurā spēlētāji savus gājienus reizi dienā nosūtīja spēles serverim. Serveris tos apstrādāja un caur e-pastu nosūtīja atpakaļ rezultātus. Mērķis bija savā planētā uzaudzēt pēc iespējas lielāku iedzīvotāju skaitu, kā arī būvēt kosmosa kuģus, ar kuriem tālāk veikt datorsimulētas kaujas. Izvēlējos ķirzaku rasi, kurai bija vistizlākie gaisa kuģi un ieroči, bet kas bija visvaislīgākā. Mani gājieni tehnisku iemeslu dēļ iestrēga, kas man liedza izkauties ar citiem spēlētājiem. Rezultātā pasīvi, bet ģeometriski progresīvi miera apstākļos augot ķirzaku populācijai, man sanāca negaidīti un negodīgi uzvarēt, jo uzbrukt pašai ķirzaku planētai neviens neuzdrīkstējās.