vēl viena izolācijas fīča: es agrāk domāju, ka telpaugi nav interesanti, jo viņi nekustas, (nu man līdz pat janvārim viņu principā arī nebija bijis) un omg kā viņi kustās, un ar to es nedomāju tikai "aug". bezgalīga lēnā deja.

Grupas biedi dalās ar labu mūziku. BLACK COUNTRY, NEW ROAD - Athens, France. Pretty artsy slintesque base with a vibe of its own, plus, britu manieres spokenwords with notions of hiphop sprinkled in between.   

Es, protams, varu vainot Covid par tiem depresīvisma uzplūdiem, kas man pēdējā laikā, bet būsim godīgi, man tas uznāca jau kaut kad agrāk. Pēc mācībām var just. Mana saņemtā atzīmē lieliski liecina par to, kā es jūtos. Pieci? Galīgi sūdīgi, knapi grāmatu atvēru, jo... Nu jo tāpēc! (Vispār es domāju, ka būs nesekmīgi.) Deviņi? Jap, dzīvē notiek, ir konspekti, un mazliet grauž, ka nedabūju desmit.

Es kaut kad sev pārmetu, ka es nevaru sev uzticēties, jo es nezinu vai lieta tiks izdarīta, jo uznāk melnie. Tagad esmu mazliet augusi. Es sev varu uzticēties tādā ziņā, ka es zinu, ka tiks izdarīts, bet vēl neesmu izaugusi līdz tam, ka laikā un kvalitatīvi. No vienas puses liekas muļķīgi, bet man tas tiešām ir sasniegums, ka es sev varu uzticēties vismaz kaut kādā mērā. Vēl ir uz ko tiekties.

Nīla Geimena Nekadiene (Neverwhere) man ļoti patika, lai gan ciest nevaru viņa rakstības stilu. Idejas, pat daži tēli - jā, patīk, sižets patīk, bet ciest nevaru izteikšanās stilu, valodu, to, kā stāsts, manuprāt, buksē, un tajā trūkst krāsu. Krāsains ir tikai sižets, bet teksts ir tik pliekans, ka šķebina. Tomēr šī grāmata likās labākā no viņa veikuma, ko esmu lasījusi. Noteikti labāka par Amerikāņu dieviem, kas man gan arī kopumā patika.
Tā tomēr reizē ir arī ļoti skumja, traģiska un traumatiska grāmata. Lai cik Apakšlondona nebūtu interesanta vieta, tā tomēr ir ļoti, ļoti skumja. Kā cilvēks, kas izkritis no dzīves, kļuvis par smirdīgu bomzi, it kā pazūd, vairs neeksistē, citi viņu vairs neredz. Kā tāda meitene ar sērkociņiem, kas iztēlojas visu to skaistāko, kas varētu notikt, citu, krāšņu pasauli, līdz vienkārši nosalst. Ja viss būtu tā, kā tur aprakstīts, tad vēl nebūtu tik skumji, bet lasot nāk tomēr prātā realitāte. Tā īstā.
Esmu mēģinājusi lasīt Geimenu arī oriģinālvalodā, bet teikumi vienalga ir tikpat nabadzīgi, nejēdzīgi un garlaicīgi. Es nesaprotu, kā tik oriģināls prāts un iztēle var ražot tik pelēku valodu un derdzīgu tekstu.
Katram rakstniekam savs, protams, un vairumam patīk. Stīvens Kings jau, protams, arī patīk. Nu, man nepatīk, un man vienalga, cik viņš pārdevis un nopelnījis.

Varbūt kādam kaut kur mētājas European Governance and Democracy: Power and Protest in the EU elektroniskā versija?

Periodika.lv atradu pieminētu vecamammas māti kā māti-varoni ar visiem padomju ordeņiem, un 22 tūkstošu izmaksātu pabalstu deviņus bērnus audzinot
Hm

A capella

kaut ko runaajos ar beerniem/P
Nora saka: Mommy, watch, I'm cutting my own hair!
Es: Ljoti labi, Norinj.
...
...
...
Es: Aaaaaaaa, Nora, neeeeeee!

Laukos ir tā - es sajūtos dzīva, jo fiziski nogurstu. Rīgā ļoti reti sanāk pa īstam nogurt.

Šodien priekšpusdienā atkal ierakstīju darbiņa video. Divos iepriekšējos gados šis darbs mani pieradināja skatīties uz savu seju fotogrāfijās. Tagad pamazām radinos nebaidīties no savas balss un kustībām videoierakstos.

Pēcpusdienā izmantoju likumīgās suņa īpašnieka tiesības un devos ar seru R pretim pavasarim Maskačkā. Forštates zeme pludo zilsniedzītēs, zeltstarītēs, muskarēs, māllēpenēs un erantēs, bet kad paceļ skatu, tad pretim baltiem viļņiem veļas aličas, plūmes un jau pirmie ķirši. Lēni veras lapas. Skaistums rauj jumtu. Cilvēku nav visai daudz, un visi zolīdi distancējas. Varbūt izņemot dažus skeitotājus un riteņbraucējus.

Tagad riet saule, un esmu gatava sākt šīgada baltvīna sezonu. Priekā!

No dzejnieku dzīvesstāstiem:

In the years after his return from Bordeaux, Friedrich Hölderlin (1770-1843) completed some of his greatest poems but also, once they were finished, returned to them repeatedly, creating new and stranger versions sometimes in several layers on the same manuscript, which makes the editing of his works troublesome. Some of these later versions are fragmentary. He seems sometimes also to have considered the fragments, even with unfinished lines and incomplete sentence-structure, to be poems in themselves. This obsessive revising and his stand-alone fragments were once considered evidence of his mental disorder, but they were to prove very influential on later poets such as Paul Celan. In his years of madness, Hölderlin would occasionally pencil ingenuous rhymed quatrains which he would sign with fantastic names and give fictitious dates from previous or future centuries.

šizolācija

es, piemēram, visu savu darbam paredzēto laiku iztērēju strādājot par mājskolotāju B.
iedvesma nav cietusi nemaz, bet laika un enerģijas resursi izlietoti.

šorīt laika mašīna mani aprija un tikpat pēkšņi atkal izspļāva ārā. viss sākās ar faktu, ka amazōnē un jebajā man nepieciešamā matu krāsa bija izbeigusies un es beigās pasūtīju sev lietas no steigā sagrābstīta saita, kur paķēru sev arī random smaržas. šorīt kurjers paciņu bija nometis pie durvīm un aizbēdzis nelabi bļaudams, atbilstoši atstātajām instrukcijām. mums pie durvīm ir cedele, kas lūdz lietas atstāt uz lieveņa un iet prom, jo mēs esam mājās un pašizolējamies. līdz ar to neredzam pat kurjerus, all work and no outside world makes neō a dull girl. bet tad es izpakoju smaržu pudelīti un tās izsmidzināju. tās tik dzīvi smaržoja pēc svaigi griezta sulīga citrōna, ka tiku ierauta kaut kādā laika un telpas portālā un piezemējos pie vakariņu galda tālā bērnībā, kad pēcpusdienas medainās saules pielietā virtuvē griezām citrōnu un likām lielās šķēles melnajā tējā. uz to vienu īso acumirkli pat skaidri sajutu tējkanniņas rakstu faktūru un mazo plaisu tās vākā, un sēdēšanu pārāk augstā krēslā un nevarēšanu aizsniegt grīdu, ledusskapja murrāšanu un tirkšķi, mazo koka dēlīti, siera šķēles un mammas mīļākās baltās krūzītes. visas tās mazās sajūtas, kas itkā bija nodotas aizmirstībai, bet krāšņi uzsprāga negaidītā flešbekā. varbūt es vienkārši nezināju, cik svarīgas ir tādas vakariņas pie kopgalda, līdz tās izsīka uz neatgriešanos. īsākot sakot, smaržas nerekomendēju :))

Kamēr skrēju, ronītis uzšņāca 'labrīt'

Sēžu parkā, pieņemu recenzējamas grāmatas u.c. darbu pasūtījumus bez mazākās jausmas, kad ko un kā

Boris ir smagi slims ar Covid-19 - tagad slimnīcā.
What are the odds of that?
Es, back of fag-packet aprēķināju (no pieejamiem datiem), ka aptuveni 0.0005%.
Šit happens.
Iespejāms, ka kļudos.

Labdien! Labprāt nopirktu kameru skaipam. Saite saziņai http://klab.lv/users/eos/474636.html?mode=reply

Man nepatīk tie deserti ar zeltu. Zeltam vispār piestāv rūpīgums

Mazliet ierēcu, kad latvieši raksta par savu smago izolāciju. Kāda sūda pizolācija? Jūs varat iet laukā, iet uz parkiem, mežiem, ibio! Neviens tevi par iešanu uz mežu nesodīs, kā to dara Spānijā. Jēziņ, kāpēc cilvēki ir tādi mīkstie? Uztveriet taču šīs kā beztermiņa brīvdienas, vienkārši kapitālisms uz brīdi apstājies; satiec savus radus, draugus (pa vienam), un savu vismīļāko cilvēku pasaulē un pavadi ar viņu burvīgi daudz laika. Beidzot tas viss ir realizējams. Es dažreiz tiešām nesaprotu cilvēkus.

pusdienās izmetu līkumu ar velo. plānoju vienu soliņ-vietu, nokļuvu citā. uz soliņa tā arī neapsēdos. puika apstājās parunāties. uzprasījās par bojfrendu, jo tāds labiņš. arī gandrīz divas reizes jaunāks.

tā arī nepasēdēju uz lielo kapu soliņa. bet tur smukas zil-puķītes.

vispār arī gribas nedaudz iemīlēties. nupat varētu teikt, ka dekādēm jau tā nav bijis.

American Hustle (2013)

Pieņemu, ka patreizējais lietu stāvoklis daudziem uzlabo dzīves kvalitāti. Nav jāceļas 7:00 un jāvadā bērni uz skolu/dārziņu un vakarā atpakaļ. Objektīvi var paspēt izdarīt vairāk. Tālāk no darbavietas, mazāk stresa.

Ko es pamanīju: izolācijā parādījusies tāda lieta, ka es nenormāli skałi smejos pati par saviem jokiem. Jo vnk mani joki ir vislabākie

kaut kad jau pārtraukšu skaitīt.

mans boss sola visiem - būtu jauki, ja pirms solīšanas viņš apsēstos ar zīmuli un parēķinātu, vai var atļauties solīt.

ai, bet tie visi ir nieki. kaut ko mēģinu strādāt, kaut ko daru, ar kādiem strīdos, par kādiem dusmojos, dzīve iet uz priekšu.

pateicības:
silts. saulains. 17 grādi...
visi veseli

No biežas roku mazgāšanas āda kļuvusi sausa un lobās.

Mums te miestā interesantumi notiek ar degvielas cenām. Tā kā dvieļagalvas dempingo naftas cenas, visur zupa krītas. Kas bija arī pie mums. Līdz 2 nedēļas atpakaļ, kad VISAS uzpildes stacijas pilsētā un ap to (izņemot vienu tīklu) piedāvā degvielu par vienu cenu, kas nav mainījusies jau 2 nedēļas. Baisi smird pēc karteļa. Ķip, pohuj par pāris simtiem klientu turpu-šurpu, vismaz visiem būs konstants un stabils navars. Izskatās, ka veiksmīgi arī paslīd zem radara, jo viss ir pilns ar kronīti.

dienas radiojoks:
'how do you know if somebody is hitchhiking or just complimenting your driving?'

Boriss Džonsons ir dzimis Ņujorkā un viņa pilnais vārds ir Alexander Boris de Pfeffel Johnson un iesauka (kuru zina arī gūgls) - BoJo. viens no viņa radiniekiem ir brālis Joseph Edmund Johnson, tātad - JoJo.
veseļojies, bodžo

patiesība vienmēr ir jauna

Liberālās demokrātijas šķietami stāv trilemmas priekšā:
1) Ļaut daudziem cilvēkiem nomirt
2) Ļaut ekonomikai ilgi iet uz leju
3) Ieviest tāda mēroga novērošanas sistēmu, kas nav savietojama ar liberālismu un demokrātiju

Tāpat arī ir daudz šeit cibā runā tā, it kā šādu krīžu novēršanai nākotnē būtu tikai divas alternatīvas:
1) nacionāla mēroga risinājumi un slēgtas robežas
2) autoritāra pasaules valdība, kura varētu problēmu atrisināt ar globālu lockdown'u

Bet es tikai gribu atgādināt, ka tā nav. Vēl viena alternatīva ir decentralizēti risinājumi:
https://twitter.com/mikarv/status/1246124667355660291

Jau tagad formalizēti decentralizētie protokoli veiksmīgi darbojas bitkoinā un citās kriptovalūtās, un pozitīvā vīzija ir tāda, ka tie varētu tikt ieviesti arī citās dzīves jomās. Pasaules valdības vietā mums vajag pasaules pilsoņu kopumu.

Pirmais taurenis - dzeltens

Nolīga mūs reiz par gidiem komercgrupai, mani vienai ekipāžai, bet Atomu otrai, lai izvedam ar krāčplostiem pa Amatu pavasara palu laikā. Klientiem šī izklaide tika pārdota kā iespēja piedzīvot nobraucienu pa bīstamu un aizraujošu straujupi.

Sākam katrs ar instruktāžu, to skaitā kā rīkoties ja ir sadursme ar šķērsli, kā glābt cilvēku aiz borta. Sākumā grupa priecīgās piedzīvojuma gaidās un piesardzīgās bažās. Bet pamazām iezogas vilšanās - stūrmanis prasmīgi izstūrē, droši izvairās no apdraudējumiem, pārliecinoši komandē airētājus saskaņotām darbībām. Un kad tad ir tās solītās briesmas, adrenalīns? Taisni vai žēl par iztērēto naudu.. Un sākās bravūrīgi komentāri, vieglprātīga izrunāšanās.

Līdz brīdim, kad iztālēm upei pāri redzams kritis koks, gids liek komandai pašai pārņemt kuģa vadību, lai lielākais balamute tagad tiek galā. Raftu piespiež ar sānu pie šlagbauma, sāk gāzties ūdens laivā, atskan meiteņu baiļu kliedzieni, tūlīt laiva būs apkārt. Acumirklī rīkoju visus atslogot norakto bortu, lekt uz zemstraumes borta, tad saskaņoti airēt, lai tiktu nost no šķēršļa.

Aiz kāda cita līkuma atkal redzams koks pāri visai upei. Visi pārstāj airēt, gaida rīkojumu. Novērtēju, ka var tikt cauri pa apakšu, saucu lai visi fiksi guļas uz rafta grīdas, man tur vietas vairs nepietiek, visi izbrauc, mani bomis noslauka no klāja upē. Komanda apmulst, nedara neko, straume nes mūs atsevišķi. Peldus dodu precīzus rīkojumus, viņi mani izvelk precīzi kā instruktāžā.

Tuvojoties Lustūzim vēlreiz kodolīgi izstāstu par plānotajiem manevriem, rīcībām, ja neizdodas kā plānots un darbībām ja gadījumā tomēr nākas avarēt. Atoms ar savu ekipāžu brauc mums pa priekšu. Minu, ka arī viņš savējiem teicis to pašu.

Taču viņiem neizdodas iecerētais manevrs, raftu nes uz klinti, komanda apjūk, neairē, Atoms izkliedz pavēles, raftu piespiež, ekipāža neattop kantēt pie piespiedes un .. katrs aizpeld kur kuru straume nes. Ticis krastā Atoms pārskaita savējos - cits ticis laukā zemāk, cits otrā krastā, taču viena nav.

Mūsu komanda izbrauc stabili, es novērtēju vai nepieciešama palīdzība, ieraugu, ka vienu straume nes lejā, viņš diezgan šokā bezpalīdzīgi ļaujas. Rīkoju savējos dzīties pakaļ. Bet nu manējie no redzamā noķēruši paniku, kāds pilnīgi sēž kā sasalis, kāds drudžaini airē, neviens neklausās komandās, kāds tikai skatās uz kapteini. Noķert peldošo izdodas tikai pēc dažiem līkumiem. Viņu ienes atstraumē, viņš ķeras pie zariem, taču uzreiz straume gremdē, viņš jau sarijies ūdeni, paliek slābans, strauji atdziest. Un mums nekādi neizdodas tikt klāt pie bezpalīdzīgā, nespējam precīzi izpildīt manevrus spēcīgā straumē, kad bezpalīdzīgais nav spējīgs vairs apzināti sadarboties. No manējiem vispār airē vairs tikai daži.

Izvilkt puisi izdevās tikai kādu gabaliņu lejpus tilta iepretī Kājiņām. Viss beidzās laimīgi. Tikai grupā nebija vairs ne vēsts no pašpārliecinātās bravūras, valdīja drūms klusums.

=======

Man šķiet, ka mēs tagad visi esam tādā palu Amatā. Un katram ir jābūt savā vietā

Vakar nospriedu, ka, ceļoties piecos nevis sešos, paspēju daudz vairāk. Jāmēģina atgriezties pie šī režīma.

Дима сказал, Дима сделал - pamodos septiņos...

Ko jūs domājat par garantēto pamatienākumu? Man vienīgajai liekas, ka tas tikai demotivēs uz pabalstiem sēdētājus un palielinās ar atkarībām saistītās sociālās problēmas?

peldot manis nav, neviens putns nebīstas. mērkaziņa un cielava turpat krastā barojas, dzērves slinki lido pāri, nosēžas pļavā un sasauc pārējo pulku. vienīgi vardes pieklust.

man gribas, lai vēl lēnāk nāk pavasaris. nu jau ir meži treļļu pilni, bet izņemot kizila krūmu un mazās puķes, nekas vēl nezied un nezaļo. gribas apstāties un palikt te. pirms ir pārāk skaisti un sirdij pietrūkst vietas visam.

Jauns.lv: Maskavā policija pie Patriarhu dīķiem aiztur Jēzu, kurš pastaigājās ar suni Platonu

bija jau paredzams - muusu shtataa shajaa maaciibu gadaa skolas valjaa vairs nebuus

bija jau paredzams 2 - saldeetavas nebuus

Mēness tik spožs un glīti apaļš... jā, jā, nu taisni koronavīruss, būtu vēl radziņi. :)
Vai jums neliekas, ka pēdējā laikā debesis naktīs ir dzidrākas un zvaigznes spožākas?