2015.-2017.gadā laimes līmenis Latvijā salīdzinājumā ar 2008.-2010.gadu pieaudzis par 1,026 punktiem, un tas ir otrs lielākais reitinga kāpuma rezultāts pasaulē.
(..)
Tomēr, neskatoties uz straujo laimes līmeņa pieaugumu, Latvijai ir, uz ko tiekties: no kopumā 156 valstīm pasaules laimes reitingā Latvija ir 53.vietā ar 5,933 punktiem.
LSM.lv: Latvijā otrs straujākais laimes līmeņa pieaugums pasaulē

Mans pusdienu pastaigu parks nu ir akvaparks. SO MUCH ROOM FOR water-based ACTIVITIES! Pašlaik tur tikai vārnas mazgājas, tās neviens par pīli nesauks. *miedz ar aci*

kur_tas_atrodas?

LSMā šodien ziņa par bērnības kārumiem – šis tas no uzskaitītā arī mums ar māsu bija cieņā. Tur ir cukurmaize, vienkārši un garšīgi – baltmaize, sviests un cukurs. Mūsdienās gan es kaut kā vairs ne baltmaizi, ne sviestu. Tur ir gogelmogels, ko mēs tā retāk praktizējām, bet tomēr. Ilgi jāmaisa, līdz tas kļuva gaiši dzeltens, turklāt tam bija mīnuss, ka pēc tam jāizdomā, ko darīt ar olu baltumiem. "Šokolādi" (skābais krējums, kakao un cukurs) mums iemācīja draugi – ja to paturēja ledusskapī, tā kļuva biezāka. Vārīts kondensētais piens tagad jau ir nopērkams gatavs, nav pašiem jākarsē – to mēs arī nedarījām sarežģītības un pacietības trūkuma dēļ, to retu reizi pagatavoja mamma. Mamma strādāja par pavāru visādās fancy Rīgas vietās, no turienes arī iepazinām jogurtu, tādos pašos mazajos trauciņos kā mūsdienās, tad gan tie bija caurspīdīgi.

No viņu sarakstā neminētām lietām kā normāls brokastu ēdiens dažreiz bija biezpiens ar cukuru. To es vispār joprojām reizēm sataisu, lai gan tikai dažu karotīšu apjomā. Zinu, ka biezpiens ar ievārījumu (zapti) it kā esot bijis lauku bērnu kārums, taču esmu pamēģinājis un atzinis par "labāk nē", nav mana savienība. Vēl mums bija pannā grauzdētas auzu pārslas ar cukuru. Un rīvēti āboli ar cukuru. Rabarberi ar cukuru (arī tagad). Vai nupat lasītas un saspaidītas upenes un jāņogas, arī, protams, ar cukuru. Gurķi ar cukuru.

Kā kaut ko bez cukura atceros ķilavmaizītes brokastīs, tās mums ar omīti bija gardums.

Cukurs tolaik vispār augstu kotējās uztura piramīdā. Saldas atmiņas, lūk.

Fakti: 10.0
Izpildījums: 8.2
Kopējais sniegums: 9.1

Vēlu vakarā braucu mājup, un pie Vangažiem sāka snigt, taču tas sniegs lielā sala dēļ bija ne tāds kā parasti salipušās sniegpārslās, bet gan daudz kristāliskāks, tāpēc radīja retāk novērojamus specefektus – mašīnu gaismas kļuva par milzīgiem gaismas stabiem. Iespaidīgs skats, tādi simtmetrīgi vertikāli gaiši stāvi slīd garām, kad pašas mašīnas nemaz neredz, tās ir vēl tālu aiz meža.

Volejbola treniņos, kuros nu jau vairākas reizes piedalās arī "svešie", ir sieviete, kuras vārdu tikai tagad uzzinājām, taču to uzreiz arī aizmirsu, un galvā tā vietā tikai skanēja Sigur Rós dziesma "Inní mér syngur vitleysingur" un viss. Vārds ir Singūna.

Šodien uzzināju, ka ir tāda Latviešu valodas aģentūra un arī to, ka Valsts valodas centrs atzīst "ar cieņu, (vārds)" par joprojām nepareizu, taču tagad jau pieņemamu formu, jo "tik daudzi tā raksta". Uzzināju arī, ka kāda kolēģe, kas zina, ka, rakstot vēstuli latviešu valodā, jālieto "Labdien! (teksts jaunā rindā)", taču tā vietā raksta no angļu valodas pārņemto "Labdien, (teksts jaunā rindā)", jo "daži darbinieki slikti reaģē uz izsaukuma zīmēm". Bez jokiem.

"Slikti reaģē uz izsaukuma zīmēm".

Dienas virsotne, ar to arī varam pavilkt svītru.

___________
* "Viņš priecājas par lietām, par kurām pat suns nepriecātos" – pirms daudziem gadiem kāds draugs to teica par citu. Nebija par mani, taču varētu būt.

Jūs kā vēlaties, taču es šorīt sasaldēju kopā skropstas. Ne pirmoreiz šomēnes.

Momentfoto pie lašiem zilā džemperī ir:
1) viltota bilde internetā,
2) man vakar vakarā teica, ka tā ir viltota,
3) neesmu to vēl redzējis,
4) (preses konferences laikā beidzot tiek parādīta) manā albumā tādas nav.

Citātam izmantotais avots: Ilmārs R. preses konferencē

Varbūt tas tomēr ir spams? Tiešais mārketings. Mans iekšējais konspirologs jau, ja. Varbūt popularizē bibliotēku? Ellē ratā Iecavā. Varbūt reklamē jaunas grāmatas? "Nepārspējama kaislību drāma" un spriedzes romāns. Ko viņi grib no manis!

Tādi agrie rīti kā šis, kad ir auksti -15°, stidzinoša vēja pūsma, skaidras debesis, kurās redzamas spožas zvaigznes un Mēness, un apvārsnis mērojamā ceļa virzienā iekrāsojies knapi samanāmi tumši violets, man liekas mazliet biedējoši, jo tā debess krāsa nešķiet dabīga, ir miers, liels aukstums, tukšums un klusums, vien lausks reizēm iesper. Visa noskaņa tādos brīžos atgādina Konana Doila stāstu "Indīgā josla", kur Zeme izlidoja cauri kaitīgam ētera mākonim, un daži to paredzēja un ieslodzīja sevi hermētiskā istabā, lai padzīvotu dažas stundas ilgāk. (Tie bija laiki, kad cilvēki uzskatīja, ka ēters ir kaut kas īsts. Un ēters nav ēteris, kas ir īsts.) Man šķiet, ka apmēram tā jutās stāstā aprakstītie ļaudis, kas pārdzīvoja to nakti nomodā.

Mēs visi četri pievilkām krēslus pie platā, zemā loga, vienīgi mājasmāte aizvērtām acīm palika guļam uz dīvāna. Atceros, man pēkšņi iešāvās prātā nejēdzīga, absurda doma — iespējams, smagais, sasmakušais gaiss, ko mēs ieelpojām, veicināja šādas ilūzijas rašanos — doma, ka mēs četri sēžam partera pirmajā rindā un noskatāmies pasaules drāmas pēdējo cēlienu.
(..)
Neviens putns nelidinājās zilajās debesīs, un neviens cilvēks, nedz arī dzīvnieks nebija redzams plašajā apkārtnē, kas pavērās mūsu skatienam. Visu rāmi apmirdzēja vakara saule, bet pār zemi jau gūlās nāves miers un klusums, un arī mums visai drīz vajadzēs sekot šai nāvei. Šobrīd šī viena stikla rūts, aizturēdama papildu skābekli, kas neitralizē saindēto ēteru, nošķīra mūs no visu cilvēku kopīgā likteņa. Uz nedaudzām stundām viena cilvēka zināšanas un tālredzība spēja saglabāt mūsu nelielo dzīvības oāzi plašajā nāves tuksnesī un pasargāt mūs no vispārējās katastrofas. Bet agri vai vēlu gāze izsīks, arī mēs, smagi elsdami, gulēsim uz ķirškrāsas paklāja buduārā, un cilvēces, tāpat kā jebkuras dzīvas radības, liktenis būs izšķirts. Labu laiku, ne vārda nerunādami, mēs svinīgi noraudzījāmies pasaules traģēdijā.

Tbh, nedomāju, ka viņi tik un tā būtu varējuši ilgi izdzīvot ar skābekļa baloniem, jo nogalina nevis skābekļa trūkums, bet gan ogļskābās gāzes uzkrāšanās gaisā. Tur nozīme ir vien dažiem papildu procentiem CO₂, lai organisms to vairs neizturētu. Bet – tais laikos to gan jau tik precīzi vēl nezināja.

mufs:

Šovakar nejauši uzdūros orķestru defilē pasākumam pie Brīvības pieminekļa. Līdz šim dziesmu un deju svētki bija tikai caur televīziju, nu beidzot tiku pie kaut kā arī klātienē. Bija tīri jauki, man patika, neesmu eksperts, bet līmenis likās pietiekami augsts. Es tikai īsti nesaprotu visu to uzbūvi – par orķestri ir skaidrs, bet kā tur nonāk tās meitenes ar karogiem un pušķiem, kas nemuzicē? Mūzikas skolotājs saprot, ka spēlmaņu ir pietiekami, lai varētu kaut kur piedalīties un padefilēt, taču vajag vēl lielāku pulku, tāpēc izliek sludinājumu pie ziņojumu dēļa, ka meklē statistes? Vai arī tās ir vēl tik labas prasmes nesasniegušas mūziķes, kuras vismaz tā tiek iesaistītas un dota iespēja piedalīties?
Tiešām nezinu, skolas orķestrim nekad neesmu bijis tuvumā, tikai kā klausītājs.

Esmu piedalījies dziesmu un deju svētkos, taču atceros no tā kaut kā ļoti maz. Tas bija mazajās klasēs, un man nez kāpēc šķiet, ka tie bija lielie svētki, ne skolēnu svētki. Kaut gan varbūt tas bija divas reizes.. Es skaidri atceros, ka esmu dejojis Mežparka estrādes priekšā – tur, kur asfalts starp dziedātājiem un skatītājiem, bija diezgan slapjš, jo arī lija, taču atceros, ka viss bija pozitīvi. Taču es kaut kā atceros, ka esmu bijis arī tur augšā – starp dziedātājiem. Tā ka it kā.. Varbūt tā otrā tomēr ir viltus atmiņa, es jau vairs nezinu.
Trešais, ko atceros, ka kaut kādā ilgākā pārtraukumā kopā ar dejošanas (vai dziedāšanas) biedriem aizbraucām uz Rīgas dzīvokli, kur viņi ātri vien izkrāmēja manu mantu kasti (sarkana finiera kaste uz ritenīšiem, manuprāt, tāda bija katram tais laikos). Kad devāmies atkal prom, viss bija pa zemi, un tētis retoriski jautāja, kurš to savāks. Vairāk gan gandrīz neko vairs neatceros. Šķiet, ka būtu bijis jābūt vairāk.

Nākamajā dienā atcerējos, ka esmu taču dejojis arī Daugavas stadionā.

Vimeo: Bixler2 gliding above the fog, Sigulda, Latvia

A. god. laika mērītāji un ļ. cien. laika dalītājas!
Šovasar mums visiem piešķirs veselu sekundi laika. Par brīvu! Nenoguliet!

Subject: Bulletin C number 49
Date: Mon, 05 Jan 2015 14:25:49 +0100
From: IERS EOP Product Center <[email protected]>
Reply-To: IERS EOP Product Center <[email protected]>
To: [email protected]


INTERNATIONAL EARTH ROTATION AND REFERENCE SYSTEMS SERVICE (IERS)
SERVICE INTERNATIONAL DE LA ROTATION TERRESTRE ET DES SYSTEMES DE REFERENCE

SERVICE DE LA ROTATION TERRESTRE DE L'IERS
OBSERVATOIRE DE PARIS
61, Av. de l'Observatoire 75014 PARIS (France)
Tel.      : 33 (0) 1 40 51 22 26
FAX       : 33 (0) 1 40 51 22 91
e-mail    : [email protected]
http://hpiers.obspm.fr/eop-pc

Paris, 5 January 2015

Bulletin C 49

To authorities responsible for the measurement and distribution of time

UTC TIME STEP
on the 1st of July 2015

A positive leap second will be introduced at the end of June 2015.
The sequence of dates of the UTC second markers will be:

2015 June 30,     23h 59m 59s
2015 June 30,     23h 59m 60s
2015 July  1,      0h  0m  0s

The difference between UTC and the International Atomic Time TAI is:

from 2012 July 1,    0h UTC, to 2015 July 1  0h UTC  : UTC-TAI = - 35s
from 2015 July 1,    0h UTC, until further notice    : UTC-TAI = - 36s


Leap seconds can be introduced in UTC at the end of the months of December
or June, depending on the evolution of UT1-TAI. Bulletin C is mailed every
six months, either to announce a time step in UTC or to confirm that there
will be no time step at the next possible date.


Daniel Gambis
Head
Earth Orientation Center of IERS
Observatoire de Paris, France