Šodien bija pavisam jauka diena – saulē aukstums tikpat kā nejūtams, tāpēc aizstaigāju līdz Pilsētas trasei, kur notika Latvijas kausa 1. posms kalnu slēpošanā.

Trase uzsprausta, kalns šur tur izbraukāts, bet nav ne jausmas, vai vēl nav vai vairs nav, un es jau par vēlu, tāpēc padīdos riņķī apkārt, līdz pēc 20 minūtēm uzzinu, ka būs pēc 20 minūtēm. Tā nu pa blakus esošo kalnu nošļūcu lejup, izmetu loku līdz Gaujai, ēnā nosalu, paslidinājos pa applūdušu un sasalušu pludmales volejbollaukumu, gandrīz uzkāpu uz upes, gandrīz ielūzu pludmalē, gandrīz suns atņēma cimdu, bet uz starta laiku jau biju pie kalna un sāku kāpt augšup labāko spotu meklējumos. Saulē atkal silti ar visiem -13.

Tā jau interesanti atnākt uz sacensībām ar domu fotografēt, uzņemt dažas bildes, ieraudzīt uzrakstu "replace the battery pack" un saprast, ka bateriju nu gan somā nav. Bet nu neko, sasildīju tās pašas, un tomēr izturēja līdz beigām.

Man nepatīk fotografēt, ja to kaut kādu iemeslu dēļ vajadzētu darīt, bet, ja bildes nevienu neinteresēs, tad pat tīri mierīgi. Sacensības jau vispār ir gan interesanti skatīties, gan vēl pafotografēt, tur tomēr zināma spriedze, veiksmes, neveiksmes, dažās bildēs ir redzamas tīri saspringtas grimases, un tad pēkšņi Kevins Kostners.

Ja varētu, es jau nostieptos tur pie kāda mieta trases vidū, bet tas traucēs profesionāļiem strādāt – tur vīri bildē par naudu, "Panorāma" staigā apkārt..

Tagad vakarā, kad jau zem -20, izgāju ārā paskatīties uz Jupiteru un Mēnesi. Ilgi gan tā rāmi nosēdēt blakus teleskopam tādā aukstumā nevar – salst, bet Betelgēzei tik skaista krāsa, un Mēness kalni un krāteri, un to pārsimt kilometru garās ēnas, aizas, līdzenumi. Tur vajadzētu kādreiz nokļūt!

Vāā.. Kad visi slēpošanas kalni nodzēsuši gaismas, debesis ir tik pilnas! Pat Perseja dubultkopu var redzēt, nemaz neejot ārā. Nupat norietēja oranžs Mēness, ļoti smuki – vēl brīdi pēc tā bija redzama atblāzma. Kāpēc visi noguļ!

Sapnī pildīju balonu meteozondei, un tas mani nejauši pacēla gaisā. Kaut kā zināju, ka tā var gadīties, tāpēc ļoti nesatraucos. Vispār tai zondei bija vajadzīgi četri baloni, bet to jau es nepaspēju. Problēmiņa tāda, ka balonu nebiju aiztaisījis, tāpēc augšup tas cēlās, bet zināju, ka ne uz ilgu laiku. Īsi pēc pacelšanās pārlaidos pāri kokiem un tad arvien augstāk, tomēr zem mākoņiem. Pašā sākumā vēl bija doma, ka varētu laisties vaļā vai kā, bet ko tur daudz, forši taču, no augšas viss labāk redzams, un gaisā jau neviens nav palicis. Ilgi. Beigās ļoti veiksmīgi nolaidos Igaunijā – knapi pāršāvu pāri robežai un trāpīju uz šosejas nedaudz aiz Valgas. Lielākā problēma bija tikšana atpakaļ, jo tā bija brīvdiena (vakar bija brīvdiena), turklāt sabiedriskā transporta ceļi ir diezgan neizdibināmi, tāpēc iegriezos dažās lauku mājās un tumšā kultūras namā.
(Šī laikam tiešām bija pati pirmā reize, kad sapnī lidoju, lai arī tas nebija supermena stilā.)

Vakar laikam pirmoreiz skatījos "Likteņa ironiju" – iepriekš biju redzējis šo to, apmēram zināju, kas tur un kā, bet nekad nebiju noskatījies lielāko daļu. Izrādījās skumjš stāsts.

Pagājušās nedēļas galā biju ielūgts uz pēc-Ziemsvētku un pirms-Jaungada viesībām pie draugiem. Vēl viens krāms nonāca labākās rokās. Viesībās puse no klātesošajiem bija psihologi un otra – operatori, mēs spēlējām šausmīgas, interesantas un citādas spēles. Uzzināju, ka Pūcei bija narcisa sindroms, Pūks bija alkoholiķis, bet Kristofers Robins sirga ar šizofrēniju. Pašsaprotamas lietas, ne? Pirmoreiz spēlēju "Alias" spēli – pirms tam likās "nu, tā, kas tur īpašs", bet vispār tīri interesanti, kad iesilst. Enerģiska un pievilcīga meitene sāka apstāstīt minamo vārdu ar "kas man uz deguna??", uzreiz cita meitene sper vaļā "pumpa!!", un klātesošie gar zemi, laiks birst, bet nu nē, bija jāuzmin vasarraibumi.

Nupat no internetiem ielādēju kompī dziesm.. skaņdarbu, ieliku iTunes, lieku pleilistē, taču man saka, ka tur jau tāda ir, vai tiešām gribu likt vēl vienu. Oh? Pēdējoreiz atskaņota 29. decembrī. E..? Pievienota 24. aprīlī. Ēē.. To laiku es tiešām neatceros.
Tā nu gads man gan pabeidzies, gan iesācies ar jaunām vai ļoti labi aizmirstām lietām. Laikam gan.

Nina Pēršone ar 3:45 mani dzen gulēt, bet šovakar atcerējos, ka pirms dažām nedēļām ar Iemeslu gāju pa Galerijas "Rīga" augšstāvu, ieraudzīju izstādi un iedomājos, nez, kā būtu, ja tajā pēkšņi, ne čiku, ne grabu, ieraudzītu kādu savu fotogrāfiju. Šodien, savukārt, ievazājos grāmatnīcā padirnēt un gandrīz uzkāpu grāmatai, kurā visdrīzāk tiešām ir kāda mana fotogrāfija, lai gan man nebija jaudas par to pārliecināties. Trū, anverifaid stōrī, brou.

Pirms dažām naktīm sapņoju, ka dzīvoju citu iespējamo dzīvi – skatījos milzīgu bilžu grāmatu, par kuru zināju, ka tā ir mana dzīve, un es tajā redzēju tikai kreisās puses lappuses, labajām vienmēr bija kaut kas uzlikts pa virsu. Redzamās bija krāsainas un tīri smukas bildes. Beigās ieraudzīju arī grāmatas labās puses lappuses – bildes bija pavisam savādākas, citas krāsas, tumšākas, tādas siltas, citi notikumi. Neviena puse nebija labāka, vienkārši viena bija mana, otra varēja būt mana, bet pamodos, pirms uzzināju, kādi tur nosacījumi, lai izvēlētos puses. Trū, imedžined stōrī, sis.

Mani nomoka jautājums – kas ir tie cilvēki, kas tic horoskopiem? Es zinu, kāpēc, bet – kāpēc?

../pajautaa/8722961.html → ūdens + kreppapīrs + balons + aukstums = ^^
Rezultāts sanāca pavisam krāsains, kreppapīrs ideāli der ūdens iekrāsošanai, pietiek pat ar nelielu gabaliņu. Sarežģītākais izrādījās pati iepildīšana, jo vienkārši ieliet nevar, vajag spiedienu.

Brālēns bija sajūsmā par dāvanu, atpazina savu saliekto rotoru. :) Māsīca domāja, ka esmu to dabūjis no Ebay. Daži ieteica, ka man tādus vajadzētu likt smukās kastītēs un piedāvāt veloveikaliem. Ēē.. Tie ir tikai nolietoti krāmi.

Jau pirmdien, kad vēl bija ap -15°C, pūta stiprs vējš, kas mani darīja diezgan nemierīgu, jo sniegs! un vējš!, un varētu palidināt pūķi virs lauka, bet kompānijā neviens aptaujātais nepieteicās, vien noteica, ka tādam vējam vajadzētu kādu piecinieku, tāpēc droši noraku savu vēlmi, jo man tikai vienpadsmitnieks, bet nu otrdien silts, mazliet smidzināja, jau pūta mazāk, taču pēc prognozes vēl it kā pietiekami, tāpēc sakrāmēju visu mašīnā un aizbraucu uz Raganas pusi sameklēt kādu lauku. Uz ezera droši vien būtu labāk, bet viens uz ledus es neparko nekāpšu.
Lauku atradu, ideāla vieta – plašumi visapkārt, lēzeni kalniņi, elektrības vadu nav, bet.. Sniega arī nav – šur tur redzami zaļi labības asni. It kā pūš un it kā jau vispār nav jābrauc tur, kur nav sniega, bet, ja ir iespēja uzšļūkt uz plikas zemes, tad ganjauka es to noteikti izdarīšu. Savukārt tur, kur sniega biezums uz lauka šķiet pietiekams, nav vēja, kaut kāds aizvējš.
Gaidīšu labākus laikus – ja viss sniegs nenokusīs, būs sērsna, un tad gan es šļūkāšu, nesīšos un varbūt pat lēkāšu!

Svētdienas teiksmainais pārgājiens (epiks džōrnijs) līdz Turaidas galam pa sniegputeni un ar brāzmām līdz 15 m/s, lai savāktu savas pamestās ierīces, bija tīri jauks līdz brīdim, kad bija jāpagriežas atpakaļ un pret vēju. Tad tas likās tīri interesanti, bija karsti, ziema un tā, bet vēl šodien jūtos mazliet nosalis un ar vati galvā.

Aizgāju līdz pašam tīruma stūrim, lai saprastu, ka vienu bundžiņu esmu pazaudējis – tā bija pie elektrības staba, vēl pirms pāris nedēļām no attāluma veikts novērojums liecināja, ka tā ir savā vietā, taču pa to laiku stabs ir ticis nomainīts. Iespējams, tā ir kaut kur turpat nomesta, bet to tad uzzināšu tikai pavasarī, tagad zem sniega nekā. Nākamais mērķis bija tās pašas elektrolīnijas galā otrā lauka pusē, un es nolēmu iet pa taisno pāri labības rugājiem, nevis atpakaļ līdz ceļam un tad pa to, jo jebkurā gadījumā vējš ar sniegu gāzīs no kājām vienādi.

Viss bija forši, līdz nonācu pie aizputināta grāvja lauka vidū – cik tas dziļš, vēl redzams, bet platums gan vairs nav nosakāms, tāpēc, lecot pāri, turpat arī paliku, toties otrā pusē sniegs līdz ceļiem. Vismaz to objektu dabūju, vēl bija vietā, lai arī ne tajā, kur to atcerējos esam, tāpēc, ja tiešām būtu braucis ar mašīnu sestdien pa tumsu, noteikti nebūtu atradis. Nākamajai sezonai jāievieš numerāciju, klasifikāciju, dokumentēšanu un kartēšanu, citādi tiešām neatradīšu.

Bet! Brienot pāri laukam, nospriedu, ka vēl tikai daži centimetri sniega, un mierīgi varēs atklāt sniegpūķošanas sezonu – uz laukiem ir sērsna. Īsti nezinu, cik labi pa tādu sanāks ar slēpēm, tur varbūt labāk noderētu sniegadēlis, bet nu tad jau redzēs. Ar nepacietību gaidu jauno pirmo reizi. Cerams, jau nākamajās brīvdienās!

Mājupceļā noņēmu visas atlikušās instalācijas, lai gan pēc tam sapratu, ka daļu mierīgi būtu varējis atstāt līdz Jāņiem. No divām izlēju ūdeni. Rezultāti būs šodien vai šonedēļ.

Šonakt bija tāds mazliet pavēss – 22 km augstumā -74.5°C. Kamēr visi gulēja, es sekoju līdzi LVĢMC meteozondes lidojumam. Tas gan vēl nebija satelīts, tomēr augstāk par lidmašīnām, kas iepriekšējoreiz.

Zondi palaiž katru otro nakti no Skrīveriem. Zinu laiku, nezināju dienu, bet tā kā, sekojot līdzi citiem notikumiem pasaulē, šonakt vēl biju nomodā, tad nolēmu pamēģināt. Desmit minūtes pēc palaišanas noskaņojos uz pareizo frekvenci, un.. tur tiešām kaut kas skan! Kaut kas jaudīgs, plats un izklausās pēc datiem. Ātri ielādēju un uzinstalēju vajadzīgo programmu, sakonfigurēju skaņas iestatījumus un – jā, lēnām tiek lejuplādēti kalibrācijas dati! Ir! Pēc kalibrācijas datu saņemšanas sāka nākt arī īstie dati. Tā kā nokavēju sākumu un vēl kādu brīdi čakarējos, tad rezultāti ir no astoņiem kilometriem un augstāk. Tā nu sekoju līdzi līdz pat ~23 km augstumam, kur balons pārsprāga un tā sāka krist lejup.

Bet jaudīgs gan tām radiozondēm raidītājs – antena man joprojām istabā, brīva pieeja ziemeļiem un rietumiem, bet zonde atrodas D-DA, un signāls gāja cauri mājai diezgan bez problēmām. Lejupceļā gan bija grūtības ar dekodēšanu, pēdējos datus saņēmu 12 km augstumā, signāls toties vēl labu brīdi bija redzams ūdenskritumā, lēni kļuva vājāks, līdz pazuda pēkšņi, nevis pamazām izdzisa. Ir doma antenu pārvietot uz verandu (vai arī tur nolikt citu antenu), tad tīri labi varētu tikt pie dienvidiem.

Vēl viena lieta, ka man šķita, ka zonde neraida GPS datus, tāpēc nav precīzi zināms, kur tā atrodas, bet izrādās, ka tā tos raida primitīvā formātā – tie ir GPS doplera dati, kas jāsasaista ar GPS almanahu un visu pārējo, ko parasti dara pats GPS uztvērējs, jau manā pusē. PE2G no Nīderlandes pēc tam pastāstīja, kas un kā, bet tad jau bija par vēlu, to tad nākamreiz. Protams, ka es gribu kādreiz arī atrast tādu zondi pēc nolaišanās. :)

Zonde raida datus katru sekundi 403 MHz frekvencē. Vienīgā problēma, ka tā startē 2330z, tāpēc vajag vai nu lielu piespiešanos palikt nomodā, vai arī kaut kādu automatizāciju, lai viss notiktu "pats no sevis"™. Signāls tika uztverts ar paštaisītu 430 MHz antenu, RTLSDR (ar R820T), SDR# un dekodēšanai izmantota SondeMonitor programma.

Šodien atklāju slēpošanas sezonu un apmaldījos.

Vispirms atraku pagalmu un ceļu, izraku mašīnu, pat siltumnīcu notīrīju no sniega, un, kad visi rēķini ar sniegu bija nokārtoti, sapratu, ka jāsaņemas un jāsavāc visas uzstādītās bundžiņas. Šodien gan pamatīgs vējš, rīt būs pamatīgs vējš un sniegs, bet nedēļu vēlāk jau būs par vēlu, jo tas jāizdara pirms saulgriežiem.

Uzstādīt varēju, savākt jau – kas ta' tur. Lielākā daļa ir kaut kur pie šosejām un ceļiem, kur viegli tikt klāt, izņemot divas, kas ir starp Siguldu un Silciemu pie sliedēm – tur tikai ar velo (vairs ne), kājām (tāls bridiens) vai slēpēm (labi). Tā nu nācās atklāt slēpošanas sezonu.

Pa mežu slēpot jau forši – lēnā garā, laiks tīri jauks, vēju neko daudz nejūt. Toties, tiklīdz ceļa galā uzrāpos sliežu uzbērumā, tā gan uzreiz sagribējās evakuēties uz siltām telpām. Bet nu divas ir atgūtas.

Nākamās trīs ir pa ceļam uz Allažiem, daži kilometri no Siguldas, ātri vien dabūšu. Braucu, braucu, tūlīt pēdējais līkums, tur būs vajadzīgais krustojums un.. bāāāā! Tas taču nepareizais ceļš! Nezināmu iemeslu dēļ esmu izvēlējies to, kas iet uz Mālpili, nevis Allažiem. Nu neko, izmetīšu loku, piebraukšu no otras puses.

Bet ceļi šodien, ja nu kas, ir šausmīgi. Tīrs asfalts, viss forši, un tad pēkšņi tāds pārsimt metru garš posms ar 10-15 cm biezu, izbraukātu sniega kārtu. Ja viens, tad vēl nekas, bet, ja vēl pretī tobrīd kāds brauc, tad gan. Bet nu visi šodien uzmanīgi, redzēju tikai vienu mašīnu, ko vilka ārā, un pilsētā fūre bija sagriezusies tādā sniegotā krustojumā.

Tā nu no Jūdažiem, kur sapratu, ka neesmu pareizajā vietā, kilometru pa kilometram pa mainīgi sniegotu ceļu līdz Mālpilij, garām pagriezienam uz Sidgundu, pamanu zīmi, ka Allažmuiža beidzas (hmm?), esmu Tumšupē (e?), garām pagriezienam uz Ropažiem (a?), garām zīmei, ka vēl 10 km līdz Garkalnei (o!) un tad norāde, ka Sigulda ir pa kreisi 30 km attālumā (wtf!). Gūgle domā, ka tur kādi 90 km viss aplis, bet vajadzētu būt mazāk. Nu, drusku nomaldījos.

Pēc tiem trim eksemplāriem gan tāpat aizbraucu, jo rīt to izdarīt būtu vēl grūtāk. Tās ir tīruma vidū, un vējš tur bija tāds, ka eitunost, turklāt vēl pilnīga tumsa un neskaidrība, kur vispār ir tie elektrības stabi un kurš no tiem īstais.. Vēl ir divas Turaidas pusē, bet pēc tam es droši vien došos rīt pārgājiena veidā. FOR SCIENCE! Un tad vēl dažas netālu no mājas, taču tur jau daudz mazāks izaicinājums.

Aukstums, karstums, mākoņi, peļķes, lietus, sniegs, mežs, taka, kāpas, krēsla, migla, sveču gaismiņas, tumsa un skaidra nepieciešamība ķerties pie ārkārtas gadījumu šokolādes batoniņa.

Pa vidu visam citam šodien dzinu zemē divkomādesmitmetrīgus koka pāļus (impregnēti, d=85mm). Tas vispār bija grūtāk kā biju iedomājies veikalā, bet kaut kur tie jāliek, atpakaļ jau nestiepsi.

Kad beigās pieskāros koka galam, pa kuru pirms tam situ, tas bija karsts. Visādi citādi vēss, mazliet mitrs koks, kā jau ārā stāvējis, bet te – karsts.

Fizika, maitas!

Šodien visu dienu raku zemi. Un man patika tāda diena!

Bija ļoti apzinīgais plāns celties pusdeviņos, taču pamodos vien pusvienpadsmitos, līdz ar to visa diena (gaišais dienas laiks) nemaz tik garš nesanāca, taču izdarīju gandrīz visu, ko biju iecerējis, ieskaitot papļāpāšanu ar rūpniecisko gāzu piegādātājiem, tikai uz tilta vēl nepastāvēju. Toties zemes rakšana izdevās, lai gan tie tikai ziediņi.

^^ Ziediņi. Novembra vizbulītes. Nemaz nav ilgi jāgaida, pavasar's jau ir klāt!

Vakarā uzcepu ābolkūku, taču aizmirsu tai pielikt mannu. Mannu. Kūkai. Aizmirsu. Dadzhuu attālināti jau izbrāķēja, ka ātrajām receptēm esot "lētuma un ātruma piegarša", bet man garšo (!) un nav vēlēšanās stāvēt pie plīts™ visu īso dienu.

(Es negribēšu iet uz darbu pirmdien. Es gribu darīt kaut ko tādu labāk – kam redz galu.)

Es zināju! Es zināju, ka neesmu viens ar savu kompilēšanas un pārlieku liela daudzuma atkarību sāpi! Diemžēl gadi iet, bet nekas nemainās.

> It is my personal opinion (and not popular) that gnuradio and openbts
> are difficult to build and get working properly within a reasonable
> amount of time. Its a roadblock. I've been thinking the above may
> bootstrap the community and userbase.

You're preaching to the choir here. I installed everything on a blank-slate Ubuntu 9.04 system the other day. It took over 4 hours. More than half of that was installing GNU Radio and its kitchen-sink dependency list. Why do I need to install FFTW just to get linusrp? Did they *really* have to use Omnithread and Boost when pthreads and the C++ standard libraries are right there? It's like you have to download and compile the whole internet to get this little driver. It's crazy.

<rant>
This touches on a pet peeve of mine in open source projects in general, which is the tendency to use too many external packages. You need to make a serious cost-benefit analysis before you add a dependency to a project, especially a cascading dependency, where you depend on package A, but A depends on B, but B depends on C, etc., and at every step you take the risk of something not building correctly on your target system. Just because a library is available doesn't mean you have to use it. Seriously consider limiting yourself to primary sources, like the stuff that comes with g++, instead. Here are some observations:

* The probability of being able to port an application to a new target system is inversely proportional to the total number of package dependencies.

* The number of weeks that can pass without having to patch your application to keep up with API changes in other packages is also inversely proportional to the number of packages you use.

* The complexity of all of your #defines and configuration options and installation dependencies is proportional to both the number of packages you reference and the age of your application. In other words, your installation process gets more complicated over time and gets more complicated faster if you use more external packages, because those packages are also changing over time.

In short, the more crap you pile on, the less portable, upgradable and maintainable your application will be. This is the dark side of open source development. Don't give in to it.

Maybe you're talking about some other painful aspect of the installation process, but this is the one that irks me.
</rant>

Skaidrs? Es nomērīju. Tiek savilkts mēslu daudzums trīs gigabaitu apjomā. Tas taču nav normāli!

Pa to laiku esmu uzlicis Gnuradio no portiem, taču tā ir pasena 3.3.0 versija (hmm.. kāpēc gan neviens negrib atjaunināt portu..?), kas manā gadījumā ir tikpat kā bezjēdzīga, jo man vajag vismaz 3.5 versiju, taču to jau es zināju, bet doma bija tāda, ka vispirms uzlikšu šo, līdz ar to dabūšu visas atkarības, un tad uzkompilēšu 3.6.2. Protams, ka 3.6.2 nekompilējas, jo tam kaut kas trūkst, bet Gnuradio wiki rakstīts, ka visas atkarības uzskaitītas README failā, savukārt, README failā skaidri un gaiši minēts, ka visas atkarības jāmeklē wiki, lai nav jāuztur vairāki saraksti. Turklāt procesa gaitā ir salūzusi viena no Python versijām, bez kuras noteikti 3.6.2 nevar dabūt gatavu, un vispār viss ir slikti. FUCK OSS!!

(Es vēl nepadevos.)

Murmulēšana. Kāds tur brīnums, ka *nix joprojām pēc cik tur padsmit gadiem tā īsti nevar iedzīvoties uz parasta lietotāja galda, ja tam zem pārsega ir tāāāāds sūds?

Es lietoju Mac OS X. Man savajadzējās kādu programmu, kas nav plaša patēriņa produkts, un visām platformām to piedāvā labākajās *nix tradīcijās – koda veidā. Neko ļaunu nenojauzdams, sāku instalēt.

mac:~ xf$ sudo port install gnuradio
Password:
---> Computing dependencies for gnuradio
---> Dependencies to be installed: gnuradio-atsc gnuradio-core gnuradio-gruel boost bzip2 expat icu libiconv gperf zlib cppunit autoconf help2man gettext ncurses p5.12-locale-gettext perl5.12 gdbm m4 perl5 automake libtool fftw-3-single fftw-3 gawk readline xz gsl texinfo guile gmp pkgconfig python26 db46 libedit openssl python_select sqlite3 swig-python swig bison gsed pcre py26-numpy py26-nose nosetests_select py26-distribute gnuradio-audio-jack jack libsamplerate libsndfile flac libogg libvorbis libxml2 libxslt gnuradio-audio-osx gnuradio-audio-portaudio portaudio gnuradio-companion gnuradio-wxgui py26-opengl py26-opengl-accelerate py26-pil freetype lcms tiff jpeg py26-tkinter tk Xft2 fontconfig xrender xorg-libX11 xorg-bigreqsproto xorg-inputproto xorg-kbproto xorg-libXau xorg-xproto xorg-libXdmcp xorg-libxcb python27 xorg-libpthread-stubs xorg-xcb-proto xorg-xcmiscproto xorg-xextproto xorg-xf86bigfontproto xorg-xtrans xorg-renderproto tcl xorg-libXScrnSaver xorg-libXext xorg-util-macros xorg-scrnsaverproto py26-wxpython wxWidgets-python freeglut mesa makedepend py27-libxml2 xorg-dri2proto xorg-glproto xorg-libXfixes xorg-fixesproto xorg-libXi xorg-libXmu xorg-libXt xorg-libsm xorg-libice xorg-libXrandr xorg-randrproto xorg-libXxf86vm xorg-xf86vidmodeproto gtk2 atk glib2 libffi gobject-introspection cairo libpixman libpng xorg-xcb-util gdk-pixbuf2 jasper hicolor-icon-theme pango shared-mime-info intltool p5.12-getopt-long p5.12-pathtools p5.12-scalar-list-utils p5.12-xml-parser xorg-libXcomposite xorg-compositeproto xorg-libXcursor xorg-libXdamage xorg-damageproto xorg-libXinerama xorg-xineramaproto py26-cheetah py26-gtk libglade2 py26-cairo py26-py py26-gobject py26-lxml gnuradio-cvsd-vocoder gnuradio-examples gnuradio-gpio usrp libusb-legacy sdcc29 gputils gnuradio-gsm-fr-vocoder gnuradio-msdd6000 gnuradio-noaa gnuradio-pager gnuradio-qtgui py26-pyqt4 py26-sip qt4-mac dbus libmng qwt-devel qwtplot3d gnuradio-radar-mono gnuradio-radio-astronomy gnuradio-sounder gnuradio-trellis gnuradio-usrp gnuradio-utils gnuradio-video-sdl libsdl

Kāpēc? Kāpēc? KĀPĒC? Kāpēc vienai programmai vajag tik daudz sūdu vilkt līdzi? Kāpēc tai vajag gan Python 2.6, gan 2.7? Kāpēc vajag divas Perl versijas? Kāpēc gnuradio kompilējas tikai ar Boost 1.49, bet jaunākā versija ir Boost 1.51, ko porti arī, protams, dabū, un tādēļ viss apstājas? Kāpēc to visu nevar uzprogrammēt normāli? Kāpēc to visu nevar sakompilēt jau gatavu un izsniegt lietotājam vienā paciņā? Kāpēc uz Mac programmas ir vienā .app failā, bet ar *nix tas ir tāds čakars bez rezultāta divu dienu garumā? Kāpēc? KĀPĒC? Kam tas ir izdevīgi? Man vajag tikai vienu programmu, nevis simtiem megabaitu (nemaz nepārspīlēju) ar citām!

Man vasara beidzas, kad no verandas jāpārvācas uz gulēšanu istabā. Pagājušajās brīvdienās pārvācos. Verandā guļu no pavasara līdz aukstumam, jo tur man labāk patīk, var dzirdēt putnus, suņus tālumā, mašīnas uz tilta tālumā un tā, taču tur ir vien par dažiem grādiem siltāks kā ārā, tāpēc, kad prognozes piesolīja aukstumu līdz -8°C, vasarai bija vien jābeidzas. Pirms diviem gadiem izturēju gandrīz līdz novembrim, pagājušajā gadā – gandrīz līdz janvārim, tagad atkal līdz novembrim, ja vien atkal nekļūs siltāks. Istabā tik kluss, ka tas klusums ir ne vien nepierasti, bet pat traucējoši. No sākuma gan gulēt neļāva dēmoni (konkrēti sshd), bet tos nomierināju.

Pagājusī nedēļas nogale pēc ilgiem laikiem bija tāda, kurā uz Siguldu un atpakaļ nedevos ar velo. Nedēļu iepriekš man jau bija doma, ka, tā kā ar katru nedēļu saule riet par pusstundu agrāk, tad būs vien jāmet miers, bet nu tagad uzsniga sniegs, tāpēc bija pavisam skaidrs, ka uz šosejas vairs nevajag rādīties.

Līdz ar sniegu atnāca sajūta, ka nupat tā jau ir bijis – viss balts un apstājies. Un auksts. Dažus grādus zem nulles, bet tik ļoti auksts. Es taču esmu dzīvojies pa āru pie -20, -25 grādiem un nekas, bet te tikai neliels sals un tik ļoti auksts. Labprāt bez sniega iztiktu vēl kādu mēnesi vai pat divus, man to nevajag un negribas. Šķiet, ka zīlītēm arī negribas, tās jau sāka zīmēties pie logiem.

Kaķis kopš pavasara katru rītu mostas līdz ar gaismiņu un sāk dīkt, lai laiž ārā. Vienkārši sēž pie durvīm un dīc vai kā citādi krīt uz nerviem ar to pašu mērķi. Visu vasaru viņa kaut kur klaiņo pa gravu vai kur (vēl neesmu pielicis GPS, lai to uzzinātu, bet es pie tā strādāju) un parādās dažas reizes pa dienu, lai paēstu un tūlīt atkal prasītos ārā. Tagad, kad uzsniga pirmais sniegs, viņa tika līdz slieksnim un tad pārdomāja, ka labāk tomēr pasēdēt uz palodzes, divas dienas dzīvojās pa iekšu un bija mierīga. Svētdienas vakarā ap sešiem, kad jau bija tumšs (sešos tumšs! jau!), viņa pēkšņi izdomāja, ka beidzot vajag pastaigāties, un uz pusstundu kaut kur aizbrida. Gan pieradīs.

Šodien ieraudzīju, ka prognozēs minēti +6 grādi, un nodomāju "silts!" Tādi laiki pienākuši. Bet man ir 27 burciņas ar dažādiem ievārījumiem, ko likt pie brokastu pankūkām un plācenīšiem, vienīgi cidoniju ievārījumu tā arī nesataisīju, taču citādi – līdz gaišajiem laikiem izvilkšu vēsi un mierīgi.

Vakars ar klavierēm – Nils Frahm "Screws".

Nuko, desmit gadi Cibā.

Mānīgas izjūtas.

Pa to laiku Teikā lapas kā sniegs, Siguldā silti vakari ar pēdējiem sisisisiseņiem, kanālmalā viens tonis un gaisā sapnis ar foršām katastrofām, bet lielveikala filiālē pārdevējs apjautājas pircējai, kur tik ilgi bija pazudusi, un uzslavē, ka viņa tagad jau labi runā (nav šaizemiete).

Veicot rīta apgaitu, pamanīju rakstu "Aizej apskaties, kā izskatās Visums!" par Alda Dobenberga gleznu izstādi. Es no viņa toreiz pirku savu teleskopu-boileri!

Viņš ir interesants cilvēks, tiešām tāds mākslinieks. Viņam ir liela, sena māja ar krāsnīm istabās, pilna ar senatnīgām lietiņām, kuras varētu pētīt visu dienu, un gleznām, kuras ir visur. Stāstīja, ka tikai pēdējā laikā aizrāvies ar astronomiju un tad nopircis teleskopu, lai tiktu tuvāk zvaigznēm, pirms tam visu mūžu nekāda īpašā interese nav bijusi. Viņš rādīja gan fotogrāfijas, ko uzņēmis caur to, gan arī dažas gleznas, kas tapušas ar tiem pašiem debesu objektiem. Tagad izstādē tad arī ir tās pašas gleznas!

Viņš savā pilsētā saticis kādu universālo meistaru (laikam čigānu vai kaut ko uz to pusi), kurš par daždesmit latiem un tā viņam uz malkas šķūnīša jumta uzcēlis observatorijas kupolu – tādu atveramu un – vaitfōrit! – grozāmu. Uzkāpām augšā, viņš visu izrādīja. Tik ģeniāli un vienkārši! Sēdi iekšā un griezies līdzi debesīm ar vienu roku. Kaimiņi brīnījušies, no kurienes tas pēkšņi uzradies, bet viņi divatā divas dienas to cēluši augšā uz šķūnīša, paši, bez ceļamkrāna. Teleskopu pārdeva, jo tūlīt būšot klāt cits ar viņam piemērotāku montējumu, taču tā dēļ gan kupols arī tiks pārtaisīts, lai griežas nevis viss, ieskaitot grīdu, bet tikai kupola jumts.

Īsāk sakot, uz izstādi jāaiziet.