Vakarvakar ap sešiem.

Vēl nebija plkst. 12, kad es jau biju nošķūrējis visu sniegu, nosauļojis vaigu, teleskopā pētot Sauli, izracis kanāliņu pagalma vidū, ieraudzījis pirmos divus sniegpulkstenīšus un pirmos divus tauriņus.

Vispār man jau martā bija doma, ka sniega lāpstas droši vien var transportēt uz šķūnīti nākamajai sezonai, taču, re, arī aprīlī tiek izmantota pat lielākā. Bet nu tauriņi arī zina, ka, jopcik, aprīlis tomēr.

Vēlāk mani paaicināja uz slēpošanu, un zināju tikai aptuvenu virzienu, bet ne jausmas, kur tieši būs jāslēpo. Izrādījās – pa purvu. Purva vidū izrādījās – pa Sudas purvu. Bet nu kāds tur skaistums! Eitunost. Kā uz citas pasaules. Viss tik gluds, plašs un mazs. Visas priedes, kas tur aug, ir miniatūras – jau nopietnos gados, bet augumā mazas, tādi bonsai kociņi, īsas skujas, mazi čiekuriņi. Jūties kā Gulivers. Putukrējuma zeme. Saule tā silda – paturi roku virs sniega, jūti siltumu no abām pusēm.

Vispār martā un tagad arī aprīlī es esmu slēpojis daudz vairāk kā visā ziemā kopā – gan zem pūķa, gan paša spēkiem. Kad bija plika sērsna, pa to pat ar klasiskajām mierīgi varēja laist slidsolī. Tagad pa virsu sniedziņš, bet tāpat iet pa virsu. Meža dzīvnieciņu gan žēl.

Dārzā nāk stirnas, tāpēc iepakoju un noliku fotoaparātu, lai reaģē uz kustību un piezīmē viesus. Vakar nekā, kaut kas nebija pareizi, šodien jau mazliet labāk – nofotografēju ziņkārīgas stirnas zodu, kad tā ieinteresējās par kameru, bet tas arī viss. Tik daudz vietas uzlabojumiem.

Vispirms rudenī, pēc tam arī ziemā un tagad jau pavasarī man bija un ir doma šo to uztaisīt, šo to salodēt, šo to izlasīt, šo to padarīt, kad būs garlaicīgi un nebūs nekā prātīga, ko darīt, kad ārā laiks būs sabojājies un iekšā laiks vilksies. Jocīgi, bet laiks tām nodarbēm tā arī nav atradies. Tā nu arī šodien dzīvojos pa vietējiem laukiem vispirms ar vieglajām slēpēm, pēc tam ar smagajām slēpēm, vispirms lēni, pēc tam ātri. Kaut kad uztaisīšu to antenu meteoru ķeršanai un sildītāju teleskopam, un "šķūņa durvis", un visu pārējo. Kad nebūs, ko darīt. Kad būs laiks. Hāhā. :/

It was one of those March days when the sun shines hot and the wind blows cold: when it is summer in the light, and winter in the shade.
– Charles Dickens

Pirmie 50 kilometri šai sezonā, kad vienlaikus silti spīdēja saule un sniga sniegs, līdz norietēja saule un uzpūta vējš.

Vakar kā jau katru vakaru pagājušajā nedēļā drebinājos tumsā un vējā, medījot komētu, šoreiz pat ar konkrētu mērķi – nofotografēt, kā tā noriet. Procesa gaitā papļāpāju ar kādu riteņbraucēju, kas piestāja parunāties par skatu, pastāstīju, parādīju viņai komētu binoklī, papļāpāju ar diviem jauniešiem sarkanā žigulī, kas piestāja noskaidrot, ko un tik ilgi es tur daru, kas redzams un kur tieši jāskatās. Sanāca tāda īsta "ietves astronomija". Un tad pēkšņi – debesis iedegās!

ZOMG!

Es zināju, ka uz Saules pirms dažām dienām noticis izvirdums. Es zināju, ka ir brīdinājums par G1 un G2 līmeņa ģeomagnētiskajām vētrām šai naktij. Es neticēju, ka tiešām viss varētu notikt, kā vajag, un laikā, kad varu to ieraudzīt, bet viss bija!

Tas bija tik skaisti. Skatījos uz rietumiem, kur lēni dzisa komēta, un tad debesis uzliesmoja tik dzīvās zaļās un violetās disko gaismās gandrīz līdz pat zenītam! Tik! Skaisti! Un spilgti. Un kustas. Un mainās.

Un dilemma, ko tagad, – novērst kameru no komētas vai nē. Tomēr atstāju, jo vakar, iespējams, bija pēdējā reize, kad to redzēju uz nākamajiem 106000 gadiem. Tāpat nevaru nofotografēt nakts skatus tik izteiksmīgi kā dzīvē, jā(at)sāk domāt par DSLR, kamēr C/2012 S1 vēl tālu.

Nekādi nebiju sagatavojies, ka varētu piepildīties senais sapnis, tāpēc biju tuvu pilsētas centram, turklāt vēl ielas malā starp laternām, kas spīd acīs. Un tik un tā – to visu varēja redzēt. Es jau sen biju izplānojis, ko darīšu, ja pēkšņi parādīsies polārblāzma, pat ja to ieraudzīšu nakts vidū, tā nu daži zvani, dažas īsziņas visiem svarīgajiem, un vēl daži to tiešām arī ieraudzīja.

Tas pats attēls īsā video formātā.

Un iemesls, kāpēc vispār biju ārā, – komētriets, ko mazliet "pabojāja" polārblāzma.

Bet nu vispār – fotografēt komētu, kas vien jau nav ikdienišķa parādība, kad parādās polārblāzma..

Pats labākais Saules maksimums jelkad, saltu vēlreiz, A++!
Anticiklons arī labais.

( par piemiņu )

Izbaudīju vēju, ledaino sērsnu un kaut kur puslaikā iedomājos – nez, ja vispār būtu iespējams aizbraukt no Siguldas līdz Rīgai, izmantojot vēju un slēpes, vai es to maz izturētu? Beigās izrādījās, ka kopā pa divarpus stundām esmu sabraucis visus 49.7 kilometrus – divi pēc kārtas un drīz arī trešais sāpīgais kritiens pat ar skatītājiem, maksimālais 47 km/h, līdz, tuvojoties saulrietam, vējš rimās.

Jā.

Lai ko rīt darīšu, ganjauka nosalšu, jo līdz šim TO esmu izdarījis katru dienu! Ieskaitot šo vakaru.

Pretēji norvēģu prognozēm šovakar tomēr virs Rīgas bija gandrīz ļoti skaidras debesis, taču citu lietu kārtošanas dēļ sapratu, ka līdz jūŗai nevaru paspēt, apdomājos, kur vēl tuvākajā perifērijā var tikt pie brīva rietumu horizonta, un nolēmu izmēģināt laimi Zaķusalā. Tur izdevās pat ļoti veiksmīgi atrast pauguru ar skatu. Komēta arī ietilpa skata komplektā. Nebija gan tik iespaidīga kā citu bildēs, bet kaut ķekšīša pēc tomēr ir redzēta, un esmu laimīgs.

Aizbraucu līdz Vecāķiem, saulrietu nokavēju un savīlos, ieraugot skatu – debesis ir pavisam tīras, ja neskaita tieši rietumpusi, kuru man vajag, tur ir kaut kādi krāsaini mākoņi. Bet nu varbūt..?

Pēc labas pusstundas beidzot binoklī (jo es taču biju sagatavojies) ieraudzīju Mēness sirpi. Šķiet, nekad vēl tik ļoti un tik ilgi nebiju meklējis Mēnesi, un vēl nekad tas nav bijis tik nemanāms – apgaismots vien par vienu pašu procentiņu. Tikpat kā neredzams ar tīru aci – kad tas vienreiz atrasts, pēc tam to vairāk var iztēloties, nekā patiešām saskatīt. Bet komētas blakus gan nav, tā droši vien noslāpusi mākoņos.

Parunājos ar kādu onkulīti, kurš kompānijā ar sievu atnācis pafotografēt komētu. Labi nosalu, gaidot un skatoties glābšanas stacijas termometrā, kā krītas temperatūra.

Toties kāds tur miers. Pilnīgs miers. Nekādu skaņu. Nekāda vēja. Nekā. .. .

Laikam pirmoreiz redzēju, kā divi satelīti paiet viens otram garām. Jupiters virs galvas. Orions un Siriuss virs meža. Tikai komēta pačibējusi.

Šovakar tik ilgi kritu svītriņai un Felipem uz nerviem, ka mani piespieda atzīties, kas tur ar tām bundžiņām, kur rezultāti un kas par desām.

Alus bundžiņas, ko meklēju un vācu pa ceļmalām, man tiešām vajadzēja FOR SCIENCE!, un izdevās arī savākt labu čupiņu.

Tās bundžiņas bija kā fotoaparāti ar ļoooti ilgu ekspozīcijas laiku un 180° platu skatleņķi, lai pierakstītu Saules ceļu debesīs (katru nākamo dienu tā ir mazliet citā augstumā virs horizonta) – solargrāfs.

Pēc bundžiņu savākšanas no tām izkrata beigtos kukainīšus un gliemezīšus, tās izmazgā, izdur mazu caurumiņu, ieliek fotopapīru, aiztaisa ciet un kaut kur pamet uz pusgadu ar skatu uz dienvidiem. Vēlams arī iekšpusi izpūst ar melnu, matētu krāsu, lai nav atspīdumu. Pirms saulgriežiem tās atkal savāc, fotopapīru ieskenē, uztaisa pozitīvu, apstrādā, nopūšas un noglabā dziļā mapītē, jo nekas prātīgs tā īsti šoreiz nav sanācis.

Es zināju, ka pirmajai reizei rezultāti būs pašvaki, tomēr cerēju gan uz labākiem, bet nu, ja dažu nedēļu laikā saule nospīd tikai pusotru dienu, tad, heh.. Un vispār. No 12 tikai astoņi attēli ir tādi, kurus drīkst atrādīt citiem.

Mācība nākamajai sezonai:

• interesantāka ainava
• pēc iespējas interesantāka ainava
• bundžiņu noteikti jāizpūš ar melno krāsu vai jālieto matēto papīru
• pēc iespējas mazāks caurumiņš
• bundžiņu jāliek ieslīpi uz augšu, jo zeme turpat apakšā nav interesanta
• vajag pierakstīt, kas kur nolikts un kas no kurienes savākts, jo pēc tam atcerēties..
• ar negatīvu pēc izņemšanas no bundžiņas jāapietas uzmanīgāk, tas parasti ir mitrs vai pat slapjš, jāļauj tam brīvi nožūt, nedrīkst kaut kur piespiest

Bet nu eksperiments tiek turpināts, un to droši vien varēs izkopt līdz sirmam vecumam šādā ātrumā.
Kas interesanti, vienā attēlā redzama degoša laterna (ja var saprast, kurp jāskatās) – tomēr pat tik jūtīgi.

Lieliska svētdiena! Biju uz Ungura, izlidināju pūķi, izšļūkājos pa sniegu, vējš, saule, pilnīgs wiii!!

Braucām kopā ar Uķeri un Evu, kas ir tāds.. interesants precēts pāris. Bet nu to pa ceļam kaut kā var pārdzīvot. Pie ezera izrādījās, ka viņš ir aizmirsis slalomzābakus mājās (!), tāpēc kādu brīdi es varēju ezeru svītrot pilnīgi viens, izklaidējot tālumā esošos bļitkotājus, kamēr šie aizbrauca līdz Žagarkalna nomai.

Visu ziemu gaidīju šādu dienu – beidzot ir pietiekami stiprs vējš, ir bijis ilgs sals, ezers ir aizsalis, sniegs pa virsu, un vēl tik zilas debesis un saulaina diena! Turklāt saule ir aiz muguras, nevis acīs! Un brīvdiena! Pilns komplekts!

Tās sajūtas īsti nevar ne aprakstīt, ne nofilmēt, tas ir tik forši – sniegs zem slēpēm "ssssssss", vējš gar ķiveri "šššššš", trapece mazliet iečīkstas, atgulties un just vēja spēku ar visu ķermeni, skatīties, kā slēpju gali šķeļ gludo sniegu, just kā pret zemāko kāju sitas sniegs no augstākās slēpes. Un ātrums.. GPS lielāko ātrumu uzrādīja 39 km/h, bet kopā šurp turp pa ezeru nošļūkāju 27 km. Beigās viss bija sasvītrots.

Uķers sūdzējās, ka neesot sērsnas, pa to pavisam cita braukšana, bet nunez, man ļoti patika pa sniegu. Pa sērsnu ir daudz lielāki ātrumi, tur var tā pavisam ļoti iekantēt, ka iet kā pa sliedi, taču to var citreiz – pa sniegu šitā vēl nebiju braucis, iekantēt varēju pietiekami, tikai dažas reizes sajutu, ka slēpe tiek līdz ledum. (Turklāt uz sērsnas ir neforšāk krist.)

Bija liela vēlēšanās pirmdien neiet uz darbu, bet aizbraukt uz Unguru vēlreiz – vējš mazliet lielāks, virziens tas pats, īī!! Bet nu tagad man tomēr sāp kājas, rokas, mazliet sāni, tāpēc nezinu gan, vai tiešām to tā gribētos. Kaut gan droši vien, ja tiktu līdz ezeram, aizmirstu visas kaites.

Sestdien arī bija saulains un vējains, tāpēc izbraucu ar velo pa ceļiem un.. vietām, kur vasarā bija ceļi. Neko daudz, bet vismaz 20 km, un beigās gan nosalu.

________________________
* Ja neskaita mīlēšanos, labākais, ko darīt ziemā.

Šodien bija pavisam jauka diena – saulē aukstums tikpat kā nejūtams, tāpēc aizstaigāju līdz Pilsētas trasei, kur notika Latvijas kausa 1. posms kalnu slēpošanā.

Trase uzsprausta, kalns šur tur izbraukāts, bet nav ne jausmas, vai vēl nav vai vairs nav, un es jau par vēlu, tāpēc padīdos riņķī apkārt, līdz pēc 20 minūtēm uzzinu, ka būs pēc 20 minūtēm. Tā nu pa blakus esošo kalnu nošļūcu lejup, izmetu loku līdz Gaujai, ēnā nosalu, paslidinājos pa applūdušu un sasalušu pludmales volejbollaukumu, gandrīz uzkāpu uz upes, gandrīz ielūzu pludmalē, gandrīz suns atņēma cimdu, bet uz starta laiku jau biju pie kalna un sāku kāpt augšup labāko spotu meklējumos. Saulē atkal silti ar visiem -13.

Tā jau interesanti atnākt uz sacensībām ar domu fotografēt, uzņemt dažas bildes, ieraudzīt uzrakstu "replace the battery pack" un saprast, ka bateriju nu gan somā nav. Bet nu neko, sasildīju tās pašas, un tomēr izturēja līdz beigām.

Man nepatīk fotografēt, ja to kaut kādu iemeslu dēļ vajadzētu darīt, bet, ja bildes nevienu neinteresēs, tad pat tīri mierīgi. Sacensības jau vispār ir gan interesanti skatīties, gan vēl pafotografēt, tur tomēr zināma spriedze, veiksmes, neveiksmes, dažās bildēs ir redzamas tīri saspringtas grimases, un tad pēkšņi Kevins Kostners.

Ja varētu, es jau nostieptos tur pie kāda mieta trases vidū, bet tas traucēs profesionāļiem strādāt – tur vīri bildē par naudu, "Panorāma" staigā apkārt..

Tagad vakarā, kad jau zem -20, izgāju ārā paskatīties uz Jupiteru un Mēnesi. Ilgi gan tā rāmi nosēdēt blakus teleskopam tādā aukstumā nevar – salst, bet Betelgēzei tik skaista krāsa, un Mēness kalni un krāteri, un to pārsimt kilometru garās ēnas, aizas, līdzenumi. Tur vajadzētu kādreiz nokļūt!

Vāā.. Kad visi slēpošanas kalni nodzēsuši gaismas, debesis ir tik pilnas! Pat Perseja dubultkopu var redzēt, nemaz neejot ārā. Nupat norietēja oranžs Mēness, ļoti smuki – vēl brīdi pēc tā bija redzama atblāzma. Kāpēc visi noguļ!

../pajautaa/8722961.html → ūdens + kreppapīrs + balons + aukstums = ^^
Rezultāts sanāca pavisam krāsains, kreppapīrs ideāli der ūdens iekrāsošanai, pietiek pat ar nelielu gabaliņu. Sarežģītākais izrādījās pati iepildīšana, jo vienkārši ieliet nevar, vajag spiedienu.

Brālēns bija sajūsmā par dāvanu, atpazina savu saliekto rotoru. :) Māsīca domāja, ka esmu to dabūjis no Ebay. Daži ieteica, ka man tādus vajadzētu likt smukās kastītēs un piedāvāt veloveikaliem. Ēē.. Tie ir tikai nolietoti krāmi.

Jau pirmdien, kad vēl bija ap -15°C, pūta stiprs vējš, kas mani darīja diezgan nemierīgu, jo sniegs! un vējš!, un varētu palidināt pūķi virs lauka, bet kompānijā neviens aptaujātais nepieteicās, vien noteica, ka tādam vējam vajadzētu kādu piecinieku, tāpēc droši noraku savu vēlmi, jo man tikai vienpadsmitnieks, bet nu otrdien silts, mazliet smidzināja, jau pūta mazāk, taču pēc prognozes vēl it kā pietiekami, tāpēc sakrāmēju visu mašīnā un aizbraucu uz Raganas pusi sameklēt kādu lauku. Uz ezera droši vien būtu labāk, bet viens uz ledus es neparko nekāpšu.
Lauku atradu, ideāla vieta – plašumi visapkārt, lēzeni kalniņi, elektrības vadu nav, bet.. Sniega arī nav – šur tur redzami zaļi labības asni. It kā pūš un it kā jau vispār nav jābrauc tur, kur nav sniega, bet, ja ir iespēja uzšļūkt uz plikas zemes, tad ganjauka es to noteikti izdarīšu. Savukārt tur, kur sniega biezums uz lauka šķiet pietiekams, nav vēja, kaut kāds aizvējš.
Gaidīšu labākus laikus – ja viss sniegs nenokusīs, būs sērsna, un tad gan es šļūkāšu, nesīšos un varbūt pat lēkāšu!

Aukstums, karstums, mākoņi, peļķes, lietus, sniegs, mežs, taka, kāpas, krēsla, migla, sveču gaismiņas, tumsa un skaidra nepieciešamība ķerties pie ārkārtas gadījumu šokolādes batoniņa.