../pajautaa/8722961.html → ūdens + kreppapīrs + balons + aukstums = ^^
Rezultāts sanāca pavisam krāsains, kreppapīrs ideāli der ūdens iekrāsošanai, pietiek pat ar nelielu gabaliņu. Sarežģītākais izrādījās pati iepildīšana, jo vienkārši ieliet nevar, vajag spiedienu.

Brālēns bija sajūsmā par dāvanu, atpazina savu saliekto rotoru. :) Māsīca domāja, ka esmu to dabūjis no Ebay. Daži ieteica, ka man tādus vajadzētu likt smukās kastītēs un piedāvāt veloveikaliem. Ēē.. Tie ir tikai nolietoti krāmi.

Jau pirmdien, kad vēl bija ap -15°C, pūta stiprs vējš, kas mani darīja diezgan nemierīgu, jo sniegs! un vējš!, un varētu palidināt pūķi virs lauka, bet kompānijā neviens aptaujātais nepieteicās, vien noteica, ka tādam vējam vajadzētu kādu piecinieku, tāpēc droši noraku savu vēlmi, jo man tikai vienpadsmitnieks, bet nu otrdien silts, mazliet smidzināja, jau pūta mazāk, taču pēc prognozes vēl it kā pietiekami, tāpēc sakrāmēju visu mašīnā un aizbraucu uz Raganas pusi sameklēt kādu lauku. Uz ezera droši vien būtu labāk, bet viens uz ledus es neparko nekāpšu.
Lauku atradu, ideāla vieta – plašumi visapkārt, lēzeni kalniņi, elektrības vadu nav, bet.. Sniega arī nav – šur tur redzami zaļi labības asni. It kā pūš un it kā jau vispār nav jābrauc tur, kur nav sniega, bet, ja ir iespēja uzšļūkt uz plikas zemes, tad ganjauka es to noteikti izdarīšu. Savukārt tur, kur sniega biezums uz lauka šķiet pietiekams, nav vēja, kaut kāds aizvējš.
Gaidīšu labākus laikus – ja viss sniegs nenokusīs, būs sērsna, un tad gan es šļūkāšu, nesīšos un varbūt pat lēkāšu!

Aukstums, karstums, mākoņi, peļķes, lietus, sniegs, mežs, taka, kāpas, krēsla, migla, sveču gaismiņas, tumsa un skaidra nepieciešamība ķerties pie ārkārtas gadījumu šokolādes batoniņa.

Taču man ir atvaļinājums, un tad drīkst.

Šo'n aizminos līdz jūŗai. Kopš pavasara nebiju braucis uz jūŗu ar velo. Tagad, sākot rakstīt, atcerējos pēdējo reizi, kas bija riebīga, bet tagad gan jaunā pēdējā reize bī tīri jauka – sauli tā arī neredzēju, vējš pretī pūta, jau 16. kilometrā pārplīsa aizmugurējā pārslēdzēja trosīte, sagādājot grūtības pie kalniņiem atlikušos 64 kilometrus, bet tās visas ir sīkas vienības! Pa ceļam tīrumos saskaitīju piecas stirnas, bet jūŗā plunčājās ronis. Pirmoreiz redzēju roni jūŗā! Līdz šim biju redzējis divus beigtus pludmalē, taču šis bija pavisam dzīvs, mēs skatījāmies viens uz otru un brīnījāmies.

Tagad es varbūt uztaisīšu antenu, lai diena skaitītos kaut cik auglīga. Vai arī man nāk miegs.

Kamēr Austrālijā sācies pilnais Saules aptumsums – http://www.ustream.tv/channel/panasonic-eclipse-live-by-solar-power-1, tikmēr es pats rādu sev gaismu.

Naitraidu sezona pilnā plaukumā. Vakar izbraucu ar velo pa taciņām pa tumsu (sāku ap sešiem), iepēros dubļos līdz ausīm, redzēju vienu kaķi, vienu peļveidīgo, divus makšķerniekus un sešas stirnas, bet pēc tam tik daudz zvaigžņu, ka nu.

Šodien sāku ap trijiem, bet atpakaļceļš jau bija tumsā (tas tā bija paredzēts). Tā nu rāmi, lēni čunčinu pa taku gar Gauju, drīz jau būšu mājās, zem riepām viss žļurkst, bet citādi jau jauki. Taka līkumaina, un pamanu, ka priekšā kaut kāds kustonītis. Un vēl viens. Mazas.. ēmm.. stirniņas..? Kā tad! Meža cūkas! Viena liela cūka, trīs mazas cūciņas! Vakariņo! Es nez kāpēc nebremzēju, bet ripoju viņu virzienā! Mērena panika! Viņas, škic!, krūmos, bet man priekšā nokritis koks, kuram jārāpjas pāri, taču pirms tā vēl viena liela cūka un divas mazas! Ei tu nost, bet kur! Uz takas neapgriezties, uz priekšu – ēē.., un dzirdēti taču visādi šausmu stāsti par meža cūkām ar mazuļiem, mātes instinktu un vardarbību pret mierīgajiem garāmbraucējiem! Bet nu, par laimi, cūciņas nobijās no manis vairāk kā es no tām, pārpeldēja palielu lāmu, ko es neredzēju, negribēju redzēt un tikai dzirdēju, un bija gabalā, kamēr es (elso, elso) rāpos pāri kokam.

Par viņu skaitu pavisam pārliecināts neesmu, bet, manuprāt, to tur bija BARS. Nu noteikti piecdesmit! Varbūt desmit. Labi, vismaz kādas sešas es skaidri pamanīju. Vienu sivēnu pat labi nopētīju metra attālumā.

Rīgas centrs – Sigulda stundā čēsmit, stāvot pie sarkanajiem.

(Tik un tā gribu šosejnieku.)

Ribas sāp. Joprojām. Tā, ka, ievelkot elpu, visu sajūt. Sestdien bijām jūrā, kārtējā reize, kad no rīta zvana, ka pēc brīža jābūt klāt, bet es tikko pamodies, jo vēlu gājis gulēt, taču tas nekas, tikai mašīnu gan nevar pielaist, jo akumulators lejā līdz 8.xxV, bet man pat atbrauca pakaļ. Bijām Tūjā, kur jau vienreiz biju, taču šoreiz vējš no dienvidrietumiem, tāpēc gandrīz paralēli krastam. Tur tāds sens akmeņu mols, aiz kura nav viļņu un jābūt forši. Zemāk pa vējam tāds līcītis un tur akmeņi krastā. Vējš ir tikai pie pašas jūras, pārdesmit metrus no krasta nekas īsti nav jūtams.

Vispār bija tīri labi, tieši aiz mola tiešām gluds, var normāli uzsākt, ko jau māku, taču mols nav garš, tālāk sākas viļņi, kas kļūst arvien lielāki, un tad ir tā, ka, ja krīt un dēlis paliek aiz muguras, tad paiet ilgs laiks, kamēr pie tā atkal nokļūst (izmantojot "bodydragging"). Dažas reizes izdevās, dažas reizes man to pieveda klāt, dažas reizes izskalojos krastā pie akmeņiem, kur jau pirmajā reizē pret vienu tādu sasitu celi (tas nekas, jo sāpēt sāka tikai vakarā). Turklāt dēli nemaz nebija viegli ieraudzīt! Tas iespējams tikai tad, kad es biju viļņa virsotnē, bet dēlis tai pašā laikā nebija pašā apakšā starp viļņiem. No krasta tas izskatās pēc "nekas īpašs", bet kad tur jūrā starp viļņiem šūpojas, tad gan redz, cik liela starpība.

Pamuļļājos ar savu dēli, viegli nebija, man teica, lai ņemu lielo dēli ar segvārdu "lāpsta" (lai gan, manuprāt, piemērotāks vārds būtu "skapja durvis" vai kas tāds), kas ir liels, tikpat kā neizliekts un iešot kā pa sliedi, taču es paliku pie sava, līdz Valdis mani nosauca par spītīgu āzi, un bija vien jāpaņem lielo. Jau agrāk vajadzēja! Kā kāpu, tā aizbraucu kā pa sliedi līdz mola galam un tālāk atklātā līcī, bet tur tādi viļņi, ka ilgi nenoturējos. Pārējiem tur nav problēmu izbraukt vai pārlēkt, bet nu.. Mēģināju noamortizēt, taču tā bedre ir tik liela, ka vairs nesanāk iekantēt, uzņemas ātrums un tad viss. Tur viļņi ir vienkārši lieli, tādi gludi, nav asi un plīstoši, bet nav arī apaļi. Vispār diezgan neomulīgi tādā attālumā no krasta. Man tomēr labāk patīk, ja vējš pūš uz krastu, jo tad ir droši, ka mani, dēli un nokritušo pūķi noteikti drīz vien izskalos krastā, bet, ja vējš ir gar krastu, tad labi, ka ir pieskatītāji un dēļa pievedēji..

Ja tur tālumā nokrīt un pēc tam vēl nogāž pūķi, tad var uzskatīt, ka dēlis ir ar galiem, jo, kad pūķi izdosies piecelt, augšup pret vēju pēc dēļa vairs neizdosies tikt, tāpēc uz nākamo reizi man ieteica ņemt dēli suņa saitē. Šitā šļūkājot pēc dēļa, kas palicis augšup, arī saspiedu ribas. Pa līdzenu ūdeni vēl nekas, bet tādos viļņos un izmisīgi pūloties, lai gan varbūt to visu var vieglāk. Tā ir ļoti kaitinoša sajūta, kad kādu trešo reizi slīdi garām dēlim, bet pietrūkst vien neliela metra vai divu, lai līdz tam aizsniegtos.

Beigās Uldis pieveda dēli klāt un teica, lai braucu malā, jo vējš lūst nost, es to saķēru un sāku lēnām uz vēdera šļūkt uz krastu tos 100 vai vairāk metrus, jo virsū vairs negribējās kāpt, bet viņš brauc vēlreiz garām un saka, lai taču braucu. Ar lielām pūlēm sagriezos kā vajag, pēdējiem spēkiem atlipināju dēli no ūdens, lai uzmauktu kājās, un kaut kā puslīdz pieklājīgi (uz labo pusi tomēr vēl ir tā grūtāk) aizbraucu līdz krastam līcītī pie akmeņiem, kur vējš beidzās un pūķis vienkārši bija un nokrita.

Bet nu vispār bija tīri jauki un ar divām hidrām (īsā pa virsu) pat diezgan karsti. Beigās bez cimdiem iebridu jūrā, tad gan sajutu, cik auksts ūdens, bet citādi bija labi. Kuļoties pa viļņiem, šoreiz nenoturējos un bieži lietoju šādus tādus vārdus. :] Toties pāris reizes, dodoties uz krastu, izdevās pasērfot pa viļņiem, kad pūķis velk, dēlis zem vēdera, bet es wiii lejup pa vilni. Tagad sākums ir, tālāk vienkārši jākrāj stundas. Runāju ar vienu kaitsērferi, kurš arī teica, ka viņam sākumā licies, ka visi māk, tikai viņš tāds savādāks, ka nepielec, un ka tas viss ir uz sajūtām – cik daudz kantēt, kad paslidināt, kad iecirst, to nevar izmērīt un izskaidrot, tās sajūtas vienkārši rodas, teica, ka es arī tāpat pēc gada nevarēšu izskaidrot, kā īsti ir pareizi un kāpēc, jo tas vienkārši ir jājūt. Tāpēc tagad jākrāj stundas.

Gājputni lidoja garām. Saule spīdēja, lietus arī lija. Prombraucot bija smuks skats, kad gaisma apspīdēja tumšu mākoni no apakšas – pirmo reizi redzēju, ka pret jūru atstarotā Saules gaisma tik ļoti izgaismo mākoni. Siltumnīcas efekta demo.

Piektdien naktī mazliet līdz vieniem pafotografēju Mēness ainavas, bet vakar ar diviem piegājieniem izmetu riņķīšus ar velo, savācot vienu bundžiņu un uzstādot trīs citas. Redzēju garu varavīksni, trīs reizes dabūju lietusgāzes, un pie +10°C tas nav jauki, mājās pārrados pilošs.

Toties pa nedēļu uzzināju, ka maigs nav džeks, pikaso arī. Kas tie par nikiem? Vēl Cibā beidzot ir video iegulšana, par kuru bija vien pavisam daži negatīvi komentāri no pūristiem-oldskūlistiem, bet visā visumā bažām, ka video killed the blogging star nebija pamata, lai gan trešdien draugudraugu lapā bija daudz jūtūbes. :) Taču ļautiņi lieto, un tas ir galvenais.

Carlos Serrano – "Something About the Fire" (Adele vs. Daft Punk)

Trešdien Biķerniekos bija pēdējais VIPsporta Veloapļu posms, kurš bija ārprātā ātrs, bet man tomēr izdevās noturēties līderu grupā līdz pat beigām, taču tas bija traki un drusku pāri 50 km/h uz līdzenas vietas, šausm. Ceturtdien kārtējo pēdējo reizi aizbraucu līdz molam, tur bija pavisam silti, bet atgriezos jau tumsā un dažas minūtes līdz galam izmirku lietū tā, ka vai nu.

Šorīt modos ar SWPC brīdinājumu pilnu pastkastīti par ģeomagnētiskā indeksa vērtību – pie G5 var redzēt polārblāzmu, bet šorīt bija G7, taču man uz to pusi mākoņi, augšā Mēness, tāpēc nekā.

Pie mājas zied meža zemenītes. Šitik aizraujoša dzīve man. :|

Vakar Siguldā Eiropas Mobilitātes nedēļas ietvaros notika "OMAbike tūres" noslēgums, kurā mani negaidīti uzaicināja piedalīties. "OMAbike tūre" ir ekskursijveida velobrauciens pa Siguldu un apkārtni, kurā četri gidi ir vietējie opji un omes. Pēdējā dienā gan piedalīties varēja tikai trīs – Skaidrīte, Irēna un Uldis. Brauciena laikā un vairākās apstāšanās vietās viņi vienkārši stāsta par Siguldas senāko vai ne tik seno vēsturi, piemēram, par televīzijas torni, ko cēluši cietumnieki, par Kropotkinu dzimtu, par pilsdrupām un vēl šo to. Individuālās sarunās varēja uzzināt vēl daudz visādu sīkumu par notikumiem un tā. Lēni braucot, bija iespēja apskatīt dažādas vietas, ēkas un ainavas, kas parasti paslīd garām neievērotas.

Tūri rīkoja paziņa, un šis viņai bija tāds pavisam pilotprojekts, bet ir ļoti iespējams, ka vēlāk rudenī vai nākamgad būs vēl citas līdzīgas tūres, jo interese un dažādu vecumu braucēji bija katru dienu visas nedēļas garumā. Varēja braukt ar savu velo, bet, ja tāda nav, tad varēja dabūt kārtīgu OMAbike minamo, ko piedāvāja "Dutch bike". Būtu to zinājis iepriekš, savu ikdienišķo braucamrīku būtu atstājis mājās. Pasākums pilnībā bez maksas un jauki pozitīvs.

Tā kā vakar bija tūres pēdējā diena, tad pie pils notika tāds svinīgāks pasākums, kur organizatori pateicās visiem dalībniekiem, atbalstītājiem un, protams, arī pašiem velogidiem – viņi par braucēju vadību un izklaidēšanu dāvanā saņēma to pašu velo, ar ko bija braukuši tūres laikā, tas viņiem bija pārsteigums – no rīta atnāca kājām, bet mājās varēja braukt ar savu velosipēdu. Bija ļooooti garšīga ābolkūka.

Vakar, izmantojot pēdējo vasarīgo vasaras vakaru, aizbraucu līdz molam, uzstādot neoficiālu personisko rekordu ar 52 minūtēm, par kādām četrām labāk kā citas reizes. Silti un saulaini uz abām pusēm.

Pēdējās nedēļās katru reizi, kad dodos treniņbraucienā uz to galu, ir doma, ka tā droši vien ir pēdējā reize, kad turp dodos, jo vēlāk sāks bieži līt un vispār būs tumšs, bet joprojām katru reizi pēc pēdējās reizes vēl ir bijusi nākamā reize, un man tas patīk. Šovakar būs VIPsporta Veloapļu 10. posms Biķerniekos, taču to droši vien atcels lietus dēļ, bet, pat ja ne, man pietika ar slapjo treniņu pagājušajā nedēļā, otrreiz nebraukšu.

Pie vienīgā ceļa uz molu stāv divas dūdas un jautā, kur ir mols, jo nekādu norāžu jau tur nav. Ušakovs pie visa vainīgs!

Šodien kļuvu par gandrīz parastu geju. Vismaz uz kreiso pusi, uz otru mazāk.

Vakar visu dienu pļāvu zāli dārzā, un man tas bija apnicis jau pēc pusstundas, taču jāpabeidz bija par spīti visam, arī lietum un tehniskām problēmām, tāpēc man viss smaržoja pēc gārsas. Pēc tam vakarā pēc lietus un kūkas ar māsīcu izbraucām ar riteņiem pa mežiem un tā līdz tumsai.

Viņai gribējās kalniņus braukšanai, tad nu parādīju, kur tie atrodami gan augšup, gan lejup. Pēc tam padzērām tēju un ar brālēnu norunājām, ka varbūt rīt varbūt kaut ko varbūt.

Deviņos no rīta pamodos vēl pirms modinātāja, jauks laiciņš, brīvdiena, forši. Desmitos man zvana, ka būs ideāli, viss būs, šodien bez šaubām, jābrauc. Mēģinu iebilst, ka šo'n pēc prognozēm taču nebūs vēja, bet nekā, visus argumentus atspēko, ka augstāk Lāņos (pie Salacgrīvas, turpat, kur paliku Positivus un atvaļinājuma laikā) viss būs, viļņu nebūs, jābrauc, lai pēc mazāk kā stundas esmu klāt. Klusi papukstu un sāku krāmēties, jo nogurums un svētdiena, un vispār rudens taču arī. Es jau iepriekš domās biju nolēmis, ka tagad pūķis būs somā līdz sniegam, tagad viss būs mierīgi līdz ziemai. Jā, kā tad.

Hahā, brālēns arī brauc. :) Viņš arī to vakar nezināja. Pa ceļam noskaidrojas, ka viens bija domājis laist luni, otrs tā kā apslimis, trešais vispār bija plānojis gleznot, man arī šādi tādi mājasdarbi bija padomā, taču patiesībā visiem – ja pūš, tad jābrauc. Tuvojoties Saulkrastiem, sākas "paskaties uz to bērziņu" un līdzīgi saucieni, ka "viss būs", jo "neganti pūš". Tā ir parasti. Mani vēl brīdina, ka šoreiz būs jāsniedz rakstiski paskaidrojumi, kāpēc nekas nesanāk, jo šoreiz viļņi, akmeņi, nepareizs vējš un citi iepriekšējie iemesli neskaitīsies ticami. Šitā te.

Šoreiz mēs nemaz neapskatījāmies, kāda izskatās jūra, uzreiz ģērbāmies un tikai tad uz to devāmies. Kad jau pilnā ekipējumā, tikai tad ieraudzīju, ka ir gan tomēr viļņi, kas nemaz neizskatās mazi. Vispār man šoreiz bija divas hidras – īsā apakšā un garā pa virsu. Teica, ka tā noteikti nebūs auksti, un nebija arī, bija pat diezgan karsti. Man vēl dod šādus tādus norādījumus, bet diez vai visu tāpat atcerēšos.

Un tā nu es iebrienu jūrā. Ūdens ieplūst zābaciņos, sāk plūst augšup pa kājām, tas ir auksts, taču es to ātri sasildīšu. Iebrienu līdz viduklim, atrodu vietu, kur viļņi mazliet mazāki, paceļu pūķi virs galvas, ieguļos ūdenī, pacīnos, lai pieliktu dēli pie kājām – ar zābīšiem tas ir grūti un nesanāk ideāli, pievelku kājas, pūķi lejā, bāru prom, pūķi augšā, pa to laiku izstiepju vienu kāju, pūķi lejā un – esmu virs ūdens. Un tas arī viss. Viss notiek! Viss ir tik vienkārši – pūķis velk, es negrimstu, man ir skaidrs, kā noturēt ātrumu, lai negrimtu, kā jābrauc pa vējam, kā atgulties un iekantēt. Viss taču ir tik vienkārši! Kā es to agrāk nesapratu! Un iet! Tālumā dzirdu brālēna prieka saucienus, jēēi! Un es arī – jjjjā.. plunkš!

Bet nu pēc tam jau bija arvien labāk. Pa kreisi laist bija vieglāk, pa labi kaut kā ne tik labi. Izrādās, ka viļņi nemaz tik ļoti netraucē, jo var braukt starp tiem. Un, kad kādam tomēr jāpārbrauc pāri, tad, ja visu izdara pareizi un aiz tā neaizķeras, tad ir vien tāds "čop" un viss. Pirms nedēļas Lilastē (tā tās brīvdienas paiet..) viļņi bija apmēram tikpat lieli, bet citā virzienā, tur tiešām bija grūtāk plus visi citi attaisnojumi. Protams, arī šoreiz pietiekami izvazājos pa ūdeni, vēl arī to kārtīgi sadzēros un iešņaucu degunā brīžos, kad citādi nevarēja. Sālsūdens laikam ir veselīgs, bet nunez.

Valdis ar Uldi aizbrauca pa vējam uz kādu līcīti dažus kilometrus zemāk, brālēns palika manas redzamības robežās, mācoties jaunu triku. Pasūdzējos, ka ar zābīšiem grūti dabūt kājas ļeckās, jo manas kājsaites kaut kā brīvāk nelaižas, pārbaudīju, ka pārējiem mierīgi, bet man vairs nevar. Viņš teica, ka var basām kājām, ūdens silts. Labi, pamēģināšu. Brienu ūdenī un bļauju viņam, ka auksts. Bet nu vieglāk, protams, tiešām ir. Nobraucu pa vējam, augšup pastaiga gar krastu. Viņš saka, ka, nu re, aukstumu taču tiešām tā nejūt. Nu ja, kājas vienkārši nejūt. :)

Ar kājsaitēm kaut kas būs jādomā. Divas hidras ir tīri normāli. Cimdi man ir, bet tos tiešām aukstumā. Vēl jānopērk cepurīte, ko zem ķiveres. Tā jau forši – gājputnu kāši lido pāri, dzeltenas lapas peld ūdenī, bet mēs pa to plunčājamies. Es jau droši vien vairs ilgi ne, bet pārējie vispār ir kaitojuši gan pēdējā adventā, gan 30. decembrī un tad dažas dienas vēlāk jau uz Ungura ledus.

Tālbraucēji atgriezās bāzes nometnē, un drīz vien vējš nolūza.

Atpakaļceļā klasiskās bulciņas, atskaitīšanās par piedzīvojumiem un tā. Uldis teica, ka ļoti labi, man šodien bijis liels rāviens uz priekšu. Valdis piebilda, ka lieli rāvieni bija daudzi, viņš redzēja. :) Jā, jā.. Brālēns teica, ka redzējis manu pirmo braucienu un gaidījis, ka tūlīt būs kā parasti, bet nekā – es esot šūpojies uz priekšu un atpakaļ, bet tā arī ilgi neesmu kritis atpakaļ ūdenī. Man ieteica paņemt atvaļinājumu uz nedēļu un padzīvot turpat, nedēļas beigās viņi atbrauktu, bet es jau zīmētos tur ar big air'iem.. Ja būtu tik vienkārši.

Tagad vakarā esmu atminies līdz Rīgai, man viss smaržo pēc jūras un, sēžot uz krēsla, sākumā bija sajūta, ka viss šūpojas un mani velk uz priekšu. Atkal piecas darbdienas, lai atpūstos pēc brīvdienām.

Pēc darba fiksi prom no darba, lai sataisītos un dotos uz Siguldu. Kamēr mielojos un ģērbjos, ārā sāk līt. Prognozēs lietus nebija. Paskatos nokrišņu radarā – nekā. Nu labi. Taisos tālāk, bet pa to laiku sāk gāzt lietus, zeme pludo, radarā – mazs pleķītis. Nu laaaabi.. Lietus drīz vien beidzies, un pa slapjajām ielām minos uz Juglu un tad tālāk, ik palaikam uzspīd saule, taču arī bez lietus esmu jau diezgan mitrs. Juglā divi sīkie apšļaksta mani ar kolu (maitas), taču jau pie pagrieziena uz Lietuvu un Igauniju sākas sauss asfalts, un viss ir tīri forši. Priekšā ieraugu varavīksni. Pie Garkalnes apkārtni piepilda dzeltenīga gaisma, jo saule no sāna izgaismo no mākoņiem krītošo lietu – sāk līt. Man ir silti, līst maz, tāpēc labu laiku vēl neko, bet tad vairāk, un es piestāju pie meža, lai sev jaku un somai pārvalku. Konkrēti gāž, šoseja pludo, garāmbraucošās mašīnas piebalso, taču no vienas puses līdz otrai ir spilgta, spilgta varavīksne. Jau otrā. Ir gadījies braukt uz Siguldu pa lietu un tā nosalt, ka vai nu, bet ne šoreiz, jo man patīk. No Sēnītes atkal sauss asfalts, drīz vien Sigulda. Pie mājas aplaistu velo, lai noskalotu smiltis, un atkal sāk līt. Kāpēc vienmēr virs manis? Pēc tam sausas drēbes un siltas vakariņas. Pa ceļam paņēmu trīs bundžiņas, bija vēl, taču man vairs nebija vietas, tāpēc citreiz, bet vispār es tās vākšu līdz pat Ziemsvētkiem. Ieraksta beigas.

Visu vasaru biju palaidis garām, ka gandrīz katru trešdienu Biķernieku trasē notiek tik jauks pasākums kā VIPsport Veloapļi! Starts septiņos vakarā (var startēt arī vēlāk), jānobrauc septiņi apļi jeb 40 km. Tas ir tāds kā treniņš sacensību režīmā vai amatieru sacensības treniņrežīmā, var braukt ar šosejnieku, MTB vai fiksīti (ja vien ir bremzes), vakar bija arī viens tandēms un guļamvelo. Balvu tikpat kā nekādu, katrs piecdesmitais finišētājs tiek pie cēnera, dalības maksa ir 2-3 lati. Pasākuma mērķis ir trenēt braukšanu grupā un vienkārši regulāri braukt. Otrdien uzzināju, ka tāds vispār notiek, pieteicos un jau trešdien piedalījos.

Pavēlu izbraucu no dzīvokļa, biju Biķerniekos kādas 15 minūtes pirms starta, tāpēc skaidrs, ka vienatnē apli izbraukt vairs neizdosies. Pacīnījos ar numura pielikšanu, pariņķoju pa mazo apli. Pūš spēcīgs vējš. Trasei visas ieejas ir ciet, viss aplis tikai riteņbraucējiem, diezgan droši, ka nesaskriesies ar nepiederošām personām. 

( Lasīt tālāk.. )

Šovakar aizbraucu līdz molam. It kā sākumā negribējās un domāju par pārdomāšanu, bet tomēr šodien vēl tāds saulains, rītvakar jau līs, un ja nu vispār tā sanāk pēdējā reize šogad, jo dienas kļūst īsākas, un arī laikapstākļi var būt visādi, tāpēc tomēr saņēmos un aizminos. Bija vērts, labi, turklāt joprojām 56 minūtes (es stājos pie luksoforiem). Tur tā pūš, tik stipri un vienmērīgi, bet nu ofšors, tāpēc, protams, neviena, tikai dažas jahtas.

Naktī sapnī biju kaut kādā pludmalē, kur biju bijis jau iepriekš kādā sapnī. Tur bija tādi kā vietējie džungļi, akmeņi un akmenīši, senīga mūra siena pie paša ūdens, kura līmenis arvien kāpa augstāk. Arī toreiz ūdens līmenis kāpa, taču jau bija augstāk un gar sienu vairs nevarēja iet, šoreiz to vēl varēja darīt diezgan droši. Es tur vispār kaitoju, taču atceros tikai to, ka pūķis nokrita neveiksmīgā vietā, un, protams, sāka uzmākties negaiss (tāpat kā toreiz!), tāpēc nodarbojos ar "situācijas normalizēšanu", un saprast, kāpēc esmu tur, nebija laika.

Svētdien vakarpusē ar brālēnu un viņa tēvu bijām kaitot – beidzot biju slavenajās Koklītēs Saulkrastos. Visu dienu gaidīju vēju, līdz vakarā beidzot zvana, ka ir un jābrauc. Man tur vispār diez ko nepatika. Tur bija kādi 10-15 kaiteri, kas no vienas puses ir forši burziņa pēc, kā arī var paskatīties, kā citi brauc, un vajadzības gadījumā vienmēr ir kāds, kas var pacelt vai nolaist pūķi, tomēr daudz braucēju nozīmē arī to, ka no tiem jāuzmanās. Tā jau nogāju krietnu gabalu zemāk pa vējam, bet tik un tā ik palaikam kāds uzradās man aiz muguras. Taču visvairāk nebiju sajūsmā par akmeņiem – tie ir jūrā vairākus metrus no krasta, tāpēc nav redzami, var tikai brist un klupt. Sagriezu pēdu, uzvilku zābaciņus, bet ar tiem nav tas – pa akmeņiem slīd un grūtāk dabūt dēli pie kājām. Pro'ms, var jau braukt pāri, bet tam man vēl pietrūkst skilu. Nobeigums jau bija klasisks – nokrita pūķis nepareizajā vietā, dūņas saķērās stropēs, varēju plucināt nost, un pa to laiku vējš arī nolūza. Bet nu vismaz kaut kas jauns arī apgūts. Tikai vērtīgākos padomus man vienmēr dod jau pēc tam, tāpēc vien varu mēģināt tos atcerēties līdz nākamajai reizei, nevis uzreiz pārbaudīt praksē. :)

Brālēns bija diezgan stīvs pēc sestdienas sacensībām, bet turējās. Es biju drusku miegains, jo maz gulēju, taču sacensību sekas tikpat kā nejutu.

Sestdienas vēlā vakarā biju uz operu "Seviljas bārddzinis", kas bija kā Cēsu mākslas festivāla noslēgums. Pirmoreiz mūžā skatījos operu, un man patika, bija interesanti. Patika un interesantums gan varētu būt atkarīgi no sižeta un žanra, bet šī bija komēdija, un bija labi. Tas bija Cēsu pilsdrupās, un bija forši, ka uzvedums bija ne tikai uz skatuves, bet tika izmantota arī tuvējā apkārtne – celiņi, tiltiņš, augsts kalns, kura galā bija čiksas balkons, un tā. Opera bija itāliski, taču visu varēja saprast, jo tā tika tulkota – virs skatuves bija ekrāns titriem. Nemaz nezināju, ka tā dara, bet labi, ka tā dara. Brīžiem gan miegs nāca, jo pa dienu bija sacensības.

Sacensības bija grūtas. Man likās tā starp "grūti" un "pavisam grūti". Tas bija Trek MTB maratona pēdējais posms, kas notika turpat Siguldā, tāpēc vietējās takas un savējie atbalstītāji, bija forši, taču tas viss sataisīts tā, ka 100 metrus līdz finišam es domāju, ka līdz tam nemaz netikšu. Bet par to plašāk atsevišķi. Vismaz pirms tam labi izgulējos, lai gan iepriekšējā vakarā līdz tumsai mazgāju un pucēju velo pēc trases apskates brauciena iepriekšējā svētdienā, kur savācu tik daudz zāļu un dubļu, ka šausmas.

Tik nogurdinošas brīvdienas man nav bijušas kopš sen.

Sestdien piedalījos Trek MTB maratona vietējā posma trases veidošanas talkā. Iepriekš sapratu, ka tas it kā nebūs ilgi, no rīta pastrādāšu tur, bet vēlāk pēc sava plāna, taču patiesībā bija tā, ka sākām desmitos, bet mājās biju tikai astoņos vakarā. Visu dienu ārā pa mežiem, kur ik palaikam lija lietus, bija slapjš, bet karsti, un piesēst sanāca vien mašīnā, pārbraucot uz nākamo vietu, tomēr krietni pastrādājām. Gumijniekus pielēju jau sākumā, brienot pa simt metrus garu tuneli zem dzelzceļa – tur sekls, bet straume tāda, ka šķīst. :] Toties uzzināju par tādām vietām perifērijā, par kurām kā vietējais nemaz nenojautu. No trases redzēju vien dažus kilometrus, bet ar to pietika, lai saprastu, ka sacensības būs grūtas. Uz beigām sāka sāpēt celis, un tad kaut kāds strīpains lidonis tika zem krekla un iedzēla. Bija traki.

Naktī nevienu Perseīdu meteoru neredzēju, jo tā arī nespēju sagaidīt nakti.

Un šodien visas trases apskates brauciens uz velo, ieradās 22 braucēji. Trase tiešām būs grūta. Es pat teiktu, ka episki grūta. Viss brauciens ilga gandrīz piecas stundas, un mēs nekur īpaši nebremzējām, toties vienreiz noklīdām no zinātājiem un apmaldījāmies, atkal sāka sāpēt celis. Lorupe būs jāšķērso tik daudz reižu, ka neatceros. Simtmetrīgais tunelis ir skērī šit un sacensībās divreiz. Atradu, kur tur ir bedre. Trasē ir vietas, kur neviens neuzbrauks un nenobrauks. Tur ir vietas, kur sāc domāt, ka nav jēgas. Tad vēlreiz. Un vēlāk vēl. Tas viss ir tā, ka mājās pat omīte noteica: "ārprāts, kāds tavs ritenis.." :) Smērēšu līdzi maizītes, ņemšu končas un taisīšu piknikpauzes. Man nevienam nav nekas jāpierāda, man ir savi mērķi. Zem trim stundām tāpat diez vai šoreiz tiktu. Visi bija "nēvairsnē".

Vakarā vēl bija jāpļauj zāli. Tagad tēja un cepumi, bet vajadzēja gulēt. Vairs pat to negribas!

Neattaisnojošu iemeslu dēļ nebiju uzrakstījis par sacensībām Cēsīs pirms pusotras nedēļas – Trek MTB maratona 5. posms / VI Cēsu velomaratons.

Vispār bija tā, ka par šīm sacensībām biju aizmirsis, līdz iepriekšējā piektdienā man piedāvāja svētdien doties kaitot, kad atcerējos, ka todien taču ir arī sacensības. Abus nevar, tāpēc pēc ilgām un mokošām pārdomām nolēmu doties uz ūdeņiem, ja tiešām būs vējš.

Tā nu svētdienas rīts, it kā kaut kas pūš. Izbraukšana sarunāta 10.30, 20 minūtes vēlāk neviena vēl nav, tāpēc zvanu un noskaidroju, ka knapi pūš, bet varbūt pēc stundas būs labāk. Nuok. Mirklīti apspriedies pats ar sevi, zvanu vēlreiz un saku, ka, ja tik neskaidri, tad labāk mēģināšu paspēt uz sacensībām. Labi. Sametu velo, apģērbu un mazliet sagatavotās pārtikas mašīnā, visu laiku zvanot Kopijam. Mazliet pēc 11.00 dodos ceļā, sacensības sākas 12.00. Paspēšu? Nepaspēšu? Kopiju sazvanīšu, lai viņš mani piesaka? Nu jau tikai desmit minūtes līdz pieteikšanās termiņa beigām. Heh..

( Lasīt tālāk.. )

Vakar mirku un salu, tomēr salasīju liepziedus. dill teica, ka neko slapju neviens nelasa, bet viņa 100 gadus tos nav lasījusi, un kāda starpība, ja tos tāpat žāvē? Toties man tagad ir un smaržo.

Šovakar ar māsīcu aizbraucām līdz Mežparkam pa takām. Iespējams, ka būšu viņu iedrošinājis dalībai nākamajās sacensībās. Un pie reizes nodemonstrēju, kāds es stabils sportists – nolikos zālītē uz līdzenas vietas. Bet aukstums! Kur palika vasara? Konkrēti nosalu. Karsta tēja. Karsta tēja.

Tagad turpinu pankūku cepšanu. Kaut kā parasti gastronomiskais noskaņojums parādās tikai ap šo laiku. Pildu tās ar zemenēm un šokolādi. Patiesībā pildījumam izmantoju šokolādē glazētās zemenes no nesena eksperimenta, kas drusku nesanāca kā uz glancēta kulinārā žurnāla vāka. Rītvakar varbūt uzvārīšu zemeņu ievārījumu.