Pagājušajās brīvdienās mums bija gandrīz ikgadējais vasaras velobrauciens. Bija karsts, bijām septiņi, bijām Zemgalē, bija forši.

Tādi velobraucieni kādreiz pīplļautiņiem bija katru gadu, taču tagad ar Kopiju vakar patinām filmu atpakaļ un tiešām – iepriekšējais, kas pa Latgali, bija pirms nu jau trim gadiem. Šoreiz es tikai piedalījos braucienā, bet nepiedalījos pie organizēšanas, tāpēc man īsti nebija nojausmas, kur tieši brauksim un kas būs redzams, taču pa Zemgali tā īsti neesmu vazājies, tāpēc man viss būs jauns. Zināju, kad sākam, virzienu un to, ka būsim septiņi (tik daudz kā vēl nekad).

Un sestdien mēs arī sākām. Vasaras karstākā diena (vismaz līdz šim), kad mēs ar Kopiju dodamies ceļā uz Jelgavu. Pārējais bars turp dodas ar vilcienu, bet mēs sarunājām braukt savā gaitā, jo tas taču ir velobrauciens. Sākums bija tīri interesants un negaidīts. Taisnajā ceļā Rīga-Jelgava mēs drusku nomaldījāmies, izbraucot cauri purvam. :)

Dažu iemeslu dēļ es vēlējos pēc iespējas izvairīties no Jelgavas šosejas, kas arī pēc iespējas tika darīts. Kartēs redzams, ka blakus lielajai šosejai ir vēl viena veca līdz pat Olainei, uz kuru mums vajadzētu trāpīt. Tā vietā mēs pašāvām garām vajadzīgajiem krustojumiem, nokļuvām Baložos, no turienes pa šaubīgiem celiņiem un takām un vadoties tikai pēc nojautas nokļuvām vietā ar mistisko nosaukumu "Ieviņa 99". (Kā, nu bet KĀ var izdomāt TĀDU nosaukumu apdzīvotai vietai?) Pa ceļam vēl bija kūdras purvs, braukšana pa bijušajām sliedēm, pareizā GPS signāla gaidīšana, jo nevar taču būt, ka esam tur, kur mūs rāda uz kartes, bet nē, tomēr esam gan. Pēc labas klaiņošanas atradām Jelgavas šoseju, atradām arī blakus esošo ceļu, kas gan drīz vien beidzās kā paredzēts.

Pa Jelgavas šoseju nav diez ko forši braukt, tur pašlaik notiek būvdarbi, un vairāku kilometru garumā ir posmi, kur no visām trijām ir tikai viena josla, tāpēc mašīnas brauc tuvu garām, bet autobusi un smagie vispār netiek garām. Nebiju sajūsmā. Pēc pagrieziena uz Ozolniekiem gan kļūst mierīgi, un tālāk jau viss pēc plāna. Izņemot to daļu, kur mums vajadzēja satikt pārējos, jo tie, protams, jau bija devušies tālāk, mūs nesagaidot.

Jelgavā pagriezāmies uz Tērveti un sākām viņus ķert. Karsti bija. Es jau minēju, ka bija karsts? Kad sākām ap deviņiem, jau bija ap +25°C, tagad noteikti vēl un labi vairāk. Pēc daudziem kilometriem pa nelīdzenu ceļu un karstu sauli es jutu, ka vēl divas minūtes un apstāšos, lai apgultos ceļa nomalē, taču tieši tobrīd Kopijs piestāja autobuspieturā uz nelielu taimautu. Pusdienu pārtraukums ar gurķīšiem un maizītēm.

Zaļeniekos beidzot noķērām pārējo grupu – vienu braucēju un četras braucējas. Dažus es jau biju saticis, bet bija arī jaunas sejas. Tālāk varēja pavisam rāmi čunčināt – ja mums iepriekš braukšanas ātrums bija 25-30 km/h, tad tagad mierīgi 15 km/h ar pļāpām. Iespējamā peldēšanās pa ceļam gan izpalika, taču drīz vien nonācām Tērvetē, kur it kā ielavījāmies pa kluso, bet tad kā jau č. p. savilkās mākoņi un sāka līt, tāpēc bija godīgi jāpērk biļetes.

Tērvetē bija interesanti (žēl, ka murxxes nebija), tur visādi rūķi, mošķi un sēnes, bija jāvelk kurpītes, jāmin mīklas un tur vispār varētu pavadīt daudz vairāk laika kā mēs to darījām.

Tālāk ik palaikam pa lietu un sausumu līdz Dobelei, kur šopings un tad tālāk jau pamatīgākā lietū līdz naktsmājām. Tas posms gan bija tāds, ka visi slapji, netīri un vēē. Vakarā saviesīgs mielasts, pļāpas un pirtī iešana līdz nakts vidum ar mazu krākšanu un ciešu miegu.

Nākamās dienas plāns ir laicīgi doties uz Pokaiņu mežu un tad varbūt paspēt uz dienas vienīgo vilcienu Dobelē vai arī uz Jelgavu. Pokaiņos bija diezgan nu tā. Visādi akmeņu krāvumi, bet nekādu paskaidrojumu, savādi nosaukumi lielākiem akmeņiem un, kas tur par enerģijas āderēm, nav gluži skaidrs, jo visādi knišļi to enerģiju no mums izsūca ātrāk kā mēs kaut ko uzpildījām. Bez velo staipīšanas un dunduru uzbrukumiem tur varētu labi izstaigāties pa brikšņiem un miera vietām, bet mums ar visu to un karstumu pēc kāda laika apnika pavisam, pavisam un meklējām izeju.

Pa ceļam uz Pokaiņiem biju ievērojis norādi uz ezeru un tagad izteicu ierosinājumu doties nopeldēties. Pie vajadzīgā krustojuma pēc īsām pārrunām meitenes devās taisni atpakaļ uz Dobeli, bet mēs braucām meklēt ezeru, jo nekā vairāk par nosaukumu nebija, arī karšu mums nebija, tikai viena norāde un ceļš. Pēc četriem kilometriem pa granteni un pretvēju ar skaistiem pakalniem visapkārt apņēmība bija izsīkusi, griezāmies atpakaļ, lai īsi nopeldētos privātā dīķī, velo atstājot uz šosejas. Tur bija kaut kādas zāles, tāpēc jāpeld pa virsu, bet ieiešana tāda negaidīta, tāpēc vispār es tur iegāzos. Tik! Foršs! Ūdens! Peldbikses atradu vēlāk.

Lai gan no rīta sākām tā laicīgi, tomēr atpakaļ Dobelē bijām tikai ap pieciem pēcpusdienā. Tālāk pa taisno uz Jelgavu un uz vilcienu, kuru mazliet nokavējām, tāpēc stunda līdz nākamajam. Ar Kopiju vēl simboliski apspriedām ideju mīties līdz Rīgai divatā, taču ātri vien to apspiedām.

Tas arī īsumā viss par maniem nobrauktajiem 200 kilometriem. Ceļojuma ainiņas apkopotas mazsakarīgā filmiņā:

Bija foršs pasākums, jauka kompānija, karstums un lietus, un ainavas un vispār. Man patika. Vajag biežāk.

Vienīgi piezīme sev – ja jābrauc vairāk par 70 km, tad jāliek bagāžnieks un sānu somas, jo ar mugursomu gan var, bet var justies arī daudz vieglāk.

Svētdiena. Talsi. Trek MTB. Bija ļoti forši!

Ceļš līdz Talsiem tāls un plakans, braucot pa šoseju, vien līdzenus un krāsainus laukus var redzēt, nogriežoties uz Mundigciemu tas pats, bet, Mundigciemā nogriežoties uz Kamparkalna ceļu, jau paveras kalnainas ainavas. Kamparkalnā jau viss izskatās pavisam nelīdzens un iespaidīgs.

Ceļā pavadījām vairāk laika kā bija plānots, tāpēc tas atlicis tikai tik, lai pieteiktos, pārģērbtos, kaut ko iekostu un tas arī apmēram viss. Iesildīties nesanāca, dažas minūtes pirms starta dodamies uz starta koridoriem. Pirmais nav vajadzīgs, otrais pavisam pilns, tāpēc brīvi iekārtojamies trešajā koridorā, kas paredzēts 3-4 stundu braukšanas laikam. Ir diezgan karsti.

Tāpat kā pagājušajā posmā Apē, arī šajā vienojamies trasē braukt kopā. Es un brālēns. Man vislabāk patiktu braukt ātrāk un kopā. :) Tomēr arī pirms šīm sacensībām nemaz ar MTB nebiju braucis, vieta nezināma (pagājušajā gadā pieteicos, bet neaizbraucu), kopā jautrāk, rezultāts man nav ļoti svarīgs, tāpēc varu arī braukt rāmāk. Dažas dienas pirms sacensībām XC.lv forumā parādījās links uz iespēju trasi izbraukt virtuāli (fotogrāfijas + apraksts), tāpēc kaut kāda neliela nojauta par trasē sagaidāmo bija.

( Lasīt tālāk.. )

Pirms pusotras nedēļas man bija kāds incidents starp mani kā velobraucēju un Rīgas satiksmes autobusa vadītāju.

Notikums bija svētdien, 17. jūnijā, sūdzība RD un RS tika nosūtīta trešdien, un tagad nedēļu vēlāk rīta pusē saņēmu meilu no 7. autobusu parka Vecākā maršrutu pārrauga, kurā viņš lūdz manu telefona numuru, lai par to incidentu parunātos.

Pēcpusdienā no viņa saņēmu zvanu, viņš saka, ka vainīgais vadītājs ļoti nožēlo savu rīcību, ir gatavs atvainoties man personīgi (viņš stāvot turpat blakus), ja es vēlos ar viņu runāt, un esot gatavs piedāvāt man kaut kādu kompensāciju, lai tikai šo situāciju atrisinātu mierīgā ceļā. Mums bija garāka saruna, nekā es te rakstu, bet vispār tā. Dzirdēt vadītāja atvainošanos man nelikās nepieciešams, lai arī to piedāvāja vairākas reizes, jo viņš runājot krieviski, arī no pārējiem bonusiem atteicos.

Varat mani saukt par mīkstsirdīgu, lētticīgu vai ideālistu, bet man ar to šoreiz pietika. Panākt viņa atlaišanu vai bargu sodīšanu nebija mans mērķis. Varu ticēt vai neticēt, cik ļoti viņš to nožēlo, bet kaut kādu mācību viņš tomēr būs dabūjis, ka tas, ko viņš dara uz ielas, nepaliek gluži bez sekām, bet turpinās ar izsaukšanu pie augstākstāvošiem, skaidrošanos un nervozēšanu, kādu likteni "cietusī" puse lems, tāpēc es ceru, ka viņš tiešām vairs tā uz ielas ar savu autobusu nerīkosies. Par to zvanītājs bija drošs, lai gan piebilda, ka, protams, nevar galvot par pārējiem 600 RS šoferiem.

Tagad man jānosūta vēstule RS, ka sūdzību atsaucu un pretenziju vairs nav.

Pusstundu vēlāk pienāca meiliņš no RD sekretariāta ar izdrukātu, parakstītu un ieskenētu papīru, ka mans iesniegums pārsūtīts RS, un lai no viņiem arī gaidu atbildi.

Mācība – RS ir jēga sūdzēties, RD – nav. Vai arī tad pa tiešo pie Nila caur tviteri, kā to bija izdarījis kāds, kurš lasīja iepriekšējo ierakstu.

(Varbūt vajadzēja skarbāk, taču toreiz biju gatavs nolauzt spoguļus un izsist lukturus, bet tagad tas viss jau vairs neliekas tik ļoti dramatiski.)

Zinkā, man vienmēr bija licies, ka tādi gadījumi notiek tikai ar citiem, bet es esmu kārtīgs velobraucējs, un man nekad nebūs jāsaskaras ar Rīgas Satiksmes šoferu izdarībām. Wrong, bitch.

Vakar vakarā braucu no Siguldas, ap astoņiem jau gandrīz biju nonācis galā, kad uz Valmieras ielas starp Lienes un Matīsa ielām tieši pirms krustojuma un līkuma pēdējā brīdī pamanu, ka garām pabrauc autobusa priekšgals, pilnībā nogriežot ceļu. 10 cm vietas no apmales nav risinājums. Ja es būtu bijis dažus metrus tālāk, būtu izsmērēts pret garā autobusa sānu un tad pret ietvi. Taču es sabremzējos. Pārkārtojos uz otro joslu, jo tā iet taisni un man vajadzīga, krustojumā deg sarkanais, mašīnas gaida. Pieripinājos pie autobusa priekšgala, kas turpat uzreiz apstājās pieturā, pieklauvēju pie vadītāja stikla. Viņš paskatās uz mani, pasmīn, kaut ko nosaka, bet, tā kā es gaidu, tad viņš tomēr atver logu. Pajautāju, vai viņam kāds radinieks pārvietojas ar velo. Viņa atbilde bija: "Да пошёл нахуй.", un logs ciet. Te nu es nenovaldījos un ar plaukstu iesitu pa autobusa sānu.

Saruna beigusies, drīz būs zaļais, ripoju lēnām lejup gar mašīnām pa joslas malu, kur vietas pietiek. Iedegas zaļais un tajā brīdī pamanu, ka man no sāna brauc virsū autobuss. Vienkārši brauc virsū. Maita skatās uz mani un brauc virsū. Lai nepakļūtu zem riteņiem, iebraucu pretējā joslā, bet viņš turpina, pārbraucot nepārtraukto līniju. Par laimi, pretī braucošie redzēja, ka autobuss nebrauc gluži tā, kā tam būtu jābrauc, tāpēc īsti nesāka kustēties un nekas sliktāks nenotika. Pēc tam viņš, protams, aizbrauca pa savu joslu.

Nevienam nenovēlu sajūtu, kad uz ielas savus 60-70 kg apdraud idiots ar daždesmit tonnām.

Pēc tam painformēju ceļu policiju, kas man ieteica iet uz policiju un rakstīt iesniegumu, kā arī savienoja ar RS dispečeriem (liela jēga?). Vienīgais, ko piefiksēju, bija autobusa borta numurs, ko arī pateicu abiem.

Tagad jau esmu nomierinājies, izlasīju šo un nezinu, ko darīt. :( No vienas puses, nekas jau nenotika. No otras, viņš apdraudēja manu dzīvību – pat ja ceļa nogriešana bija bīstama neuzmanība, tad pēc tam – apzināta braukšana virsū. Tiešām iet uz policiju? Viņi nepasmiesies un "nozieguma sastāva trūkuma dēļ" nepasūtīs mani? Tomēr būtu stulbi, ja tas lops kādu taranētu pa īstam..

Papildinājums. Trešdien nosūtīts iesniegums papīrvēstules formā uz RD un RS ar lietas izklāstu. Informēšu par jaunumiem.

Svētdienas Trek MTB 3. posms Apē – bija tīri forši!

Lai nebūtu tālajā ceļā līdz kaimiņvalstij jādodas vienam, pierunāju brālēnu piedalīties. Par to viņš pierunāja mani braukt kopā arī trasē. Apē esmu bijis vairākas reizes, tāpēc trase ir apmēram zināma. Pirmajā gadā man tur bija episkās dubļu cīņas, kad pēc 30 km jutos kā pēc visiem 60 km un ļoti izmisis, saprotot, ka vēl tikpat, bet nākamajos gadus jau krietni labāk.

Šogad distance ap 55 km, maršruts kā jau parasti gan pa Latvijas, gan pa Igaunijas vietām ar visiem smukajiem skatiem, ezeriem un jaukajām taciņām. Toties nebūs Drusku pilskalna. Tas ir tāds drusku kalniņš, kurā tikai retais var uzmīties, jo tas ir it kā [pie]ņemami stāvs, toties ļoti garš.

( Lasīt tālāk.. )

Šajā nedēļas nogalē Slīterē ir Slīteres ceļotāju dienas – pasākums, kas pašā pavasara plaukumā aicina tevi pavadīt divas mežu un jūras elpas pilnas brīvdienas Slīteres nacionālajā parkā, Līvu krastā.

Es gan tagad netieku, bet Slītere jau labu laiku ir manā reiz noteikti apmeklējamo vietu sarakstā, tikai vienmēr bijuši kaut kādi nopietni vai mazāk nopietni iemesli to atlikt uz citu reizi. Varbūt šovasar. Varbūt ar mašīnu līdz Dundagai, tālāk ar velo. Varbūt ar vilcienu līdz Tukumam, tālāk ar velo gar jūru, caur Dundagu vai Kolku. Varbūt vēl kaut kā savādāk. Katrā ziņā vismaz vienā tālajā velobraucienā es šogad noteikti gribu doties. Vēl tikai īsti nav izlemts, kurp, kad, kā un ar ko.

Brālēns kaut kad ziemā un vēlāk pavasarī pat atkārtoti izteica vēlmi šovasar doties zaļajā kaitošanas braucienā – velopiekabē sakraut pūķus, dēļus un visus loriņus un mīties līdz Salacgrīvai. Bet nunez, tur sanāk diezgan daudz mantu, nevar braukt pa taisnāko ceļu (nejēdzīgās satiksmes dēļ) un vajag pieņemamu vēju (vai bezvēju) ceļā un galvenais – pareizo vēju galā. Vai arī kāds kaiters var aizvest mūsu pekelītes, kamēr mēs čilojam savā gaitā – puszaļais brauciens. Gabals paliels, bet iespējams, esmu to pieveicis. Divreiz.

Tālie plāni uz tālām brīvdienām.

Pagājušajās brīvdienās norisinājās Trek MTB maratona 2. posms Smiltenē. Pilnīga klasika, joprojām mana mīļākā trase.

Vispār bija tā, ka no sākuma domāju, ka šogad izlaidīšu visas vai vismaz gandrīz visas sacensības, taču tad Trek-isti piedāvāja ar lielu atlaidi tikt pie sezonas abonementa dažiem potenciālajiem, kam arī paspēju pieteikties, un, lai gan uz Ventspili neaizbraucu, nu jau vairs nekāda iemesla izlaist Smilteni. Komandu pārstāvēju viens, bet uzreiz, iestājoties rindā pēc numura, satiku arī xde un Smitu, ar kuriem reiz piedalījāmies 24h MTB četrinieku komandā. Smits it kā ir komandā, bet viņš diez vai vairs tā jūtas..

( Lasīt tālāk.. )

Tā arī nesaprotu, kā man izdodas sevi pierunāt mosties ap četriem, bet, kad tas izdarīts, kļūst skaidrs, ka tas ir tā vērts. Rīts šajā laikā ir brīnišķīgs un pilnīgi personīgs, ne ar vienu nav jādalās, visi vēl gulēs vairākas stundas. Vakar sacensības, šorīt atbraukšanās līdz Rīgai. Pa ceļam visi čivina.